ТОП просматриваемых книг сайта:
Šķērsielas. Edgars Auziņš
Читать онлайн.
– Es palūdzu Zeļai, lai viņš mani apmāca cīnīties. Tu nekad nezini. Ja kāds ķēms mani sagrābs, es pat nespēšu atbrīvoties.
"Ak," Koša īsi atbildēja. Tad viņš paskatījās uz mani tā, it kā redzētu mani pirmo reizi. – Bez iespējas, Elizaveta Andrejevna, ar savu svaru jūs nelīdzināsit trenētai cīnītājai.
– Tas ir teikums? – Es samiedzu acis, jo pašu Košu nevarētu saukt par lielu puisi. Bet maz ticams, ka kāds no puišiem vēlētos viņu sadusmot – tas nozīmē, ka lieta ir atšķirīga. – Vai tiešām bezcerīgi?
Pēdējo nedēļu laikā esmu spējis atkal samierināties ar savu situāciju. Bet palīdzēja Vaņa – redzot manu stāvokli, viņš sāka man veltīt vairāk laika un biežāk ienāca mūsu kopīgajā guļamistabā. Viņa mīlestībā bija vieglāk izšķīst nekā problēmās. Bet es arī nonācu pie secinājuma, ka vajag darīt visu, bet ne tā, kā to darīju iepriekš, bet ar pilnu spēku. Un nenāks par ļaunu sajust sevī fizisko spēku, lai vismaz turpmāk būtu kauns mani saukt par nožēlojamu lupatu. Un tomēr bažas deva savu rezultātu: ja Vaņa kādreiz tiks nospiesta, tad es palikšu nevērtīga pele, kuru ikviens var samīdīt.
Bet Koša pakratīja galvu:
– Kas tas par absurdu, Elizaveta Andrejevna? Jums būs iespēja, ja nu vienīgi ar pistoli priekšrocību veidā.
– Tāpēc iedod man ieroci un māci! – Es vēl neesmu padevusies.
"Viņi to jau ir iedevuši, izmantojiet," viņš pamāja Sašai, kurš sēdēja netālu no ģērbtuves un gaidīja, kad mēs beigsim.
Sākumā bija saruna par miesassargu neņemšanu uz sporta zāli, taču Vaņa viegli padevās manai pierunāšanai – kāda viņam starpība, ja necieš mana drošība? Un man vajadzēja kaut kādu orientieri, uz kuru skatos un vairs nezaudējos prioritātēs – smaidošā Saša kļuva par orientieri. Taču vēlāk pats vīrs ar īgnumu skaidroja: “Laiki ir tik ļoti mainījušies, dārgais, ka tikai šī tava modīgā rokassomiņa drīkst legāli nēsāt šaujamieroci. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es viņu nolīgu. Nekaitināsim atkal varas iestādes. Vai tas nav tas, ko tu gribēji?” Par to Ivans saņēma no manis ilgu un vismaigāko skūpstu, jo galu galā mana cerība nebija pilnībā mirusi. Maz ticams, ka visi viņa puiši ir atbruņojušies, taču viņi noteikti jau ilgu laiku ielās nav vicinājušies ar ložmetējiem.
– Zeļa, valzirgs! – Ridžs sauca no ieejas. – Ejam uz otro stāvu – tur meitenes nodarbojas ar tādu fitnesu, manas bumbas gandrīz plīst!
Vairāki puiši smejoties uzskrēja augšā, kāds devās uz dušu, un es atgriezos pie aparāta un izdarīju vēl divus piegājienus uz tauriņa. Koša kaut ko pārrunāja ar Slavku, kamēr es pārģērbos, tikai Saša vienmēr izskatījās savākti.
Mēs negājām kā vesela grupa – mēs neaicinājām fitnesa frīkus, kuri bija izgājuši visu. Koša iznira pirmais, bet apstājās zem viziera, paceļot galvu un ieelpojot pavasara gaisu. Es jau grasījos domāt, ka šī bija pirmā reize, kad es viņā redzēju kādu cilvēcisku emociju izpausmi, bet viņš teica:
–Šodien ir tāds klusums. Kas mainījās?
"Nekas, Koš," Slavka iesmējās mums priekšā un noklikšķināja uz atslēgas piekariņa, lai izslēgtu signalizāciju savā automašīnā. – Autobusi tika padzīti no stāvvietas – varbūt viņiem tika veikta kāda veida pārbaude.
"Varbūt," Koša atbildēja, bet nez kāpēc gāja man blakus, miesassarga otrā pusē. – Tas ir kaut kā tukšs.
– Vai tā spēlē kaķa intuīciju? – Puisis izplūda smieklos.
Kravas automašīnu stāvvieta atradās labajā pusē, un aiz tās bija kaut kāda ēka, kas izskatījās pēc noliktavas. Saša klusēja, uzmanīgi nopētot tik tikko apgaismoto pusi. Un tad viņš asi pastiepa roku man priekšā, neļaujot man iet sev pa priekšu.
– Kas notika? – Koša pamanīja viņa žestu.
– Nezinu. Varbūt tā šķita,” Saša saspringti atbildēja.
Bet arī Koša atkāpās no sava toņa, un tūlīt, milimetra attālumā no viņa, nosvilpa svilpe un iedūrās asfaltā. Miesassargs zibens ātrumā pagriezās pret mani un spēcīgi trīcēja, it kā viņam būtu trieciens mugurā. Man nebija laika saprast neko, izņemot to, ka ir notikusi kāda katastrofa. Koša mani izvilka no mana krītošā ķermeņa apakšas aiz matiem un švīkas un metās uz mašīnu.
– Tava māte! – Slavka kliedza pa priekšu, arī piespiežoties pie zemes. – Uz jumta!
Puisis atvēra aizmugurējās durvis, viņi mani iegrūda tur vispirms, un kāds atvēra vadītāja durvis. Es mēģināju pagriezties un redzēt, kas ar Sašu ir nepareizi. Visi paspēja paskriet aiz mūsu mašīnām, bet viņš palika tur – apšaudes epicentrā. Es šausmās vaidēju, bet manu kliedzienu apslāpēja Koša:
– Kur pie velna? Atved puisi!
Un viņš piecēlās pirmais, izvilcis stobru ar klusinātāju. Viņš šāva, visticamāk, aptuveni, tikai aptuveni uzminot snaipera atrašanās vietu. Bet tas deva iespēju pārējiem atdzīvoties un steigties izpildīt pavēli. Pēc piecām sekundēm viņi uzmeta Sašu man tieši virsū, pēc kā arī Slava iespiedās. Puisis metās ārā, bet izrāvās tik strauji, ka nogāza nākamās mašīnas spoguli. Tieši ejot, Koša viņam uzkāpa priekšā pasažiera sēdeklī. Saša ievaidējās un atvēra acis – un pēc tam es sāku elpot. Viņam bija ļoti neērti, bet es baidījos kustēties, lai nesagādātu viņam liekas sāpes.
Koša vispirms izņēma savu mobilo telefonu un piezvanīja vienam no puišiem, kas palika fitnesa centrā, un brīdināja viņu. Un tad viņš pagriezās un uzsita Sašai pa ceļgalu, kas bija izspiedies starp sēdekļiem.
– Labi darīts, zēn. Tu esi vienkārši lielisks. Vestē?
"Jā," viņš sāpīgi atbildēja. "Bet mans plecs tika aizķerts."
– Esi pacietīgs, varoni. Ivanam Aleksejevičam ir labākie ārsti.
Milzīgajam Slavkam bija grūti pat elpot, bet viņš zvērēja:
– Kuces! Sitīsim šīs kuces līdz velnam! Kas tas ir? Vai Alajevs ir zaudējis bailes?
"Mēs to izdomāsim, nomierinies," Koša mēģināja viņu nomierināt, vadītājam bija grūti pat bez kliegšanas – viņš steidzās, apdzenot visas mašīnas un nepamanot luksoforu, lai gan mūs nevajāja. . Droši vien mani nervi ņēma virsroku.
Tāpat kā es. Pagāja kāds laiks, līdz visa aina iegrima; tā parādījās fragmentāros rāmjos. Es jutu Sašas roku un saspiedu to, pateicoties viņam. Viņa pirksti man šķita auksti. Bet Ivanānam tiešām ir labākie ārsti – sakārtos, un vīrs arī finansiāli kompensēs… Es nodrebēju par jauno rāmi savā galvā. Kā es varu kompensēt, ja cilvēks gandrīz upurēja savu dzīvību, glābjot mani? Cik naudas kilogramos maksā šāds reflekss?
Bet jaunais kadrs pārklājās ar iepriekšējo. Es neatpazinu savu balsi – tā čīkstēja ar plīstošā papīra skaņu:
– Kāpēc es? Atriebties Vaņai?
Puisis beidzot sarāvās un sāka palēnināties. Un, tiklīdz viņš savaldīja mēli, viņš sāka zvērēt:
– Pedeņi, padauza! Slapjām sievietēm ir galīgi sapuvuši!
"Nē, Liza," izdzirdot Sašas kluso balsi, visi apklusa. "Viņi mēģināja noņemt Košu, viņš vienkārši reaģēja uz manu kustību.
Koša jau bija atslābinājusies, ja vispār bija saspringta. Es