LITMIR.BIZ

      Un nākamajā dienā mēs gaidījām atbrīvošanu. Ivans atnāca pats. Es gandrīz iekliedzos, ieraugot savu vīru. Un viņš plati pasmaidīja, atplešot rokas, ko es atradu pēc sekundes. Viņš noglāstīja matus un lūdza piedošanu par neērto piedzīvojumu, bet es pārliecinoši pārliecināju:

      – Man nekas nav noticis, Van, ne cukurs! Un paldies Dievam, ka viss izrādījās labi…” Es neviļus pievienoju jautājumu: „Vai izdevās?”

      Vīrs mani atbrīvoja un pagriezās pret Košu.

      – Prieks, ka tev viss kārtībā, dēls. Lai gan esmu uz tevi dusmīgs, es patiešām vēlos tev iesist.

      Koša pat vairs nejautāja: "Par ko?" Es tikai gaidīju turpinājumu. Bet es saspringu – ne tāpēc, ka viņš man palīdzēja, pārkāpjot rīkojumu? Vaņa nevar viņu par to nopietni vainot! Un šajā laikā mēs ar Košu nekļuvām tuvāki, taču mēs tik un tā sasniedzām punktu, ka vajadzības gadījumā biju gatavs par viņu iestāties.

      Bet Ivans runāja par ko citu:

      "Jūs varat doties mājās, mēs ar puišiem visu apgriezām kājām gaisā, tagad tas ir pilnīgi droši." Bet tu, Koš, vispirms apsoli vienu: nekādas rīves, pat ja Fatihs nāks pie manis ciemos, tu man paspiedīsi roku un nolaidīsi acis pret grīdu.

      – Piedod, ko? – Koša joprojām izrādīja vieglu neizpratni. – Vai jūs ar Alajevu atkal esat mierā?

      – Un mēs to nekad nepametām! – Ivans abus pārsteidza. – Tas nav viņš, tas nav viņš! Sapratu? Pēdējās nedēļas laikā neesmu īsti gulējis vai sūdos, visiem pacēlu ausis, bet nevarēju atrast neko, kas atspēkotu viņa vārdus. Un viņš nav tik liels kretīns, jūs zināt.

      – Vai esat pārliecināts, Ivan Aleksejevič?

      – Gandrīz simtprocentīgi. – vīrs par to domāja. "Tas bullis, kuru jūs nogalinājāt automašīnā, atradās viņa bandā vai, pareizāk sakot, ārējā apsardzē, bet pirms sešiem mēnešiem viņš tika izmests no turienes." Alajevs viņu sauc par apzinīgu, taču jebkura iemesla dēļ viņš krīt panikā. Vērsim histērija ir sasodīta, bet citiem uzdevumiem viņš bija pilnīgs debīls.

      – Alajevs prot melot.

      – Var būt. Un viņam ir motīvs. Bet tādi cilvēki nekļūdās, Koš. Ja Alajevs gribēja tevi nošaut kā snaiperi, lai neviens par viņu neiedomātos, viņš to būtu darījis savādāk nekā agrāk. Galu galā netālu no fitnesa centra viņi gandrīz parakstīja viņa vārdu! Un, ja viņš klusībā negribēja jūs noņemt, tad kāpēc gan viņš tik spītīgi atteiktos – viņi saka, ka viņam nav biznesa, un šī ir pirmā reize, kad par to dzirdu. Es ienīstu šo netīrumu, bet neuzskatu viņu par gļēvuli vai idiotu. Tāpēc jūs sēdējāt šeit, lai nesāktos kāršu atklāšana bez pierādījumiem. Spriedze starp viņu un mani jau bija sakāpināta, ja tā vispār bija mazinājusies.

      Koša pakratīja galvu – viņš nepārprotami šaubījās par Ivana secinājumiem vai vismaz viņam nebija tādas pašas absolūtas pārliecības. Tomēr viņš turpināja no saviem vārdiem:

      – Teiksim tā. Un, ja jums ir taisnība, tad jūs pieņēmāt vissaprātīgāko lēmumu: mani uz laiku noņēma, lai nesaasinātu situāciju, un buļļi netika atbrīvoti. Vai tiešām kāds vēlējās, lai divi varenākie cilvēki būtu viens otram pie rīkles? Bet tad tas varētu būt jebkurš – kādi mazie vai jaunpienācēji, kuriem nepietika tirgus daļas. Viņi sniedzās pret Alajeva debīli un mūsu grēdu, lai attēls nekavējoties izveidotu. Alajevs domātu, ka mēs nopirkām viņa bijušo darbinieku, un mēs domātu, ka viņš ir mūsējais.

      Ivans smagi nopūtās pamāja.

      "Izskatās, ka grēda tika izpirkta jau sen." Puiši apstiprināja, ka savējo vidū viņš ceļ nervus pret vecajiem ienaidniekiem. Un šeit ir mana sūdzība jums – kāpēc, pie velna, jūs nogalinājāt Ridžu? Ja viņi būtu zēnu nopratinājuši, tad jau tagad būtu nopļāvuši visus vainīgos. Un sasodītā tatāra nevainība vairs netiktu apšaubīta – es viņam ticu, loģika atbilst, bet man joprojām niez redzēt, vai viņš nav licis mani aptīt ap pirkstu, viltīgo lapsu.

      Koša noplātīja rokas, nevēlēdamies attaisnoties:

      – Tātad es izglābu jūsu dāmu Ivanu Aleksejeviču. Nebija laika runāt. Man pat nebija līdzi ierocis – katram gadījumam atstāju to Anfisai. Es nezināju droši, ka viņi nevēlējās mani šādā veidā izvilināt.

      Ivans skaļi, skaļi iesmējās, atkal pievelkot mani sev klāt.

      – Vai Anfisa arī mana lēdija? Nu, paldies, dēls, tu izglābi visas manas dāmas! Pat tie, kuru sejas es gandrīz neatceros. Bet par šo meiteni, – viņš pazemināja toni un noskūpstīja mani uz tempļa, – īpašs paldies.