2005 / 2006 / 2012 / 2017 - Romans Arzjancevs

Скачать книгу

iegūst pamatzināšanas, kurās ietver taktikas teorētisko pamatu apgūšanu un taktiskās domāšanas attīstīšanu. Zināšanas taktikas teorētiskajos pamatos palīdz precīzi novērtēt situāciju sacensībās, adekvāti izvēlēties sacensību darbībā līdzekļus un metodes ņemot vēra individuālās īpatnības, kvalifikāciju, pretinieka un partneru sagatavotības līmeni.

      Speciālās taktiskajās sagatavošanas pamatuzdevums peldēšanā saistīts ar sacensību distances veikšanas racionāla taktikas modeļa izstrādi un realizāciju.

      Speciālajā taktiskajā sagatavošanā jāņem vērā:

      – sportistu tehniskās, psiholoģiskās un fiziskās sagatavotības līmenis;

      – informācija par pretinieku;

      – ziņas par sacensību norises apstākļiem.

      Taktiskās sagatavotības praktiskā realizācija ir sintezējošs taktiskās sagatavošanas virziens, kurā risināmi šādi uzdevumi:

      – visaptveroša priekšstata radīšana par gaidāmo cīņu;

      – sacensību cīņas vadīšanas individuālā stila veidošana;

      – izšķirošu un laikus pieņemto lēmumu īstenošana, pateicoties racionāliem paņēmieniem un darbībām, ņemot vērā pretinieka, vides, tiesāšanas, sacensību situācijas u.c. īpatnības [4; 12- -14].

      Visaptverošs priekšstats par gaidāmo cīņu rodas mācību treniņu procesā, piedaloties sacensībās, uzkrājoties pieredzei taktikā un apgūstot speciālās zināšanas.

      Fiziskās sagatavošanas galvenais uzdevums ir nodrošināt tādu cilvēka funkcionālo sistēmu stāvokli, kas garantē fizisko pamatīpašību nepieciešamo attīstības līmeni, efektīvu sacensību darbību un veselību.

      Fiziskā sagatavošana notiek divos savstarpēji saistītos virzienos – vispārējā fiziskā sagatavošana un speciālā fiziskā sagatavošana.

      Vispārējā fiziskā sagatavošana (VFS) balstās uz fizisko īpašību un funkcionālo spēju tādu daudzpusīgu attīstību, kas nodrošina augstas darbaspējas un veido bāzi nodarbībām peldēšanā. Vispārējās fiziskās sagatavošanas uzdevums ir nodrošināt visu svarīgāko fizisko spēju attīstīšanu, optimālu vispārējo darbaspēju sasniegšanu, vispusīgu organisma attīstīšanu, veselības nostiprināšanu. Starp VFS un speciālo fizisko sagatavošanu pastāv zināma savstarpējā saikne: VFS ir bāze SFS.

      Speciālo fizisko sagatavotību (SFS) raksturo tāds fiziskās sagatavošanas līmenis, kas tieši nosaka sasniegumus peldēšanā. SFS galvenie uzdevumi ir izkopt būtiskākās fiziskās īpašības un kustību iemaņas, kas nodrošina optimālus rezultātus peldēšanā, paaugstināt organisma funkcionālās spējas, nostiprināt orgānus un sistēmas, kas tieši saistītas ar pamatslodzi peldēšanā. SFS raksturo sportistu spēju sasniegto gatavību realizēt sacensībās.

      SFS veic, pielietojot vispārattīstošos, speciālos, speciāli sagatavojošos, imitācijas un sacensību vingrinājumus, kas sekmē tehnikas elementu apgūšanu, pilnveidošanu un fizisko īpašību izkopšanu. Veidojot fiziskās sagatavotības programmu, ieteicams:

      – noteikt, kad speciālā fiziskā sagatavošana būs primārā treniņu programmā;

      – traumas varētu būt pārāk lielas intensitātes treniņu sekas.

      SFS treniņu ciklos ir cieši saistīta ar citiem sagatavošanas veidiem – tehnisko, taktisko, teorētisko un psiholoģisko [4; 15—19].

      Speciālie sagatavotības vingrinājumi balstās uz augstas klases sportistu sagatavošanu un ietver tos līdzekļus, kuros ietilpst sacensību darbības elementi un darbība, kura tuvināta sacensībām pēc formas, struktūras, organisma funkcionālo sistēmu darbības un fizisko īpašību izpausmes.

      Sacensību vingrinājumi sekmē kompleksu kustību darbības izpildi, kura ir pamats sporta specializācijai saskaņā ar sacensību noteikumiem. Sacensību vingrinājumiem piemīt dažas īpatnības. Pirmkārt, tos izpildot, dažkārt tiek sasniegti augsti rezultāti un rekordi, tiek noteikta sportista adaptīvo spēju robeža, kuru viņš sasniedz, pielietojot vispārējās sagatavošanas, palīgvingrinājumus un speciālās sagatavošanas vingrinājumus. Otrkārt, paši sacensību vingrinājumi tiek uzskatīti par objektīviem modeļiem, lai novērtētu sportista spēju rezerves [3; 72—75].

      Daudzgadu sagatavošanas procesa struktūra un ilggadība ir atkarīga no šādiem faktoriem:

      1. sacensību darbības struktūras un sportistu sagatavotības, kura sekmē optimālu rezultātu sasniegšanu;

      2. sportiskās meistarība un adaptatīvo procesu veidošanās likumsakarībām;

      3. sportistu individuālajām īpatnībām un dzimuma, bioloģiskā brieduma iestāšanās laika;

      4. vecumposms, kurā sportists uzsāk treniņus un kurā vecumposmā sāk specializētus treniņus;

      5. treniņu procesa saturs – līdzekļu un metožu izvēle, slodzes dinamika, atsevišķu treniņu procesa struktūrelementu uzbūve, papildlīdzekļu pielietošana (speciāls uzturs, trenažieri, darbaspēju stimulējošie līdzekļi u.c.).

      Daudzgadu sagatavošanas procesa racionāla plānošana ir cieši saistīta ar optimālo vecumposmu noteikšanu, kuros tiek realizēti visaugstākie sasniegumi. Parasti daudzgadu sagatavošanas procesā izšķir trīs vecumposmus – pirmo lielo panākumu laiks, optimālo spēju realizācijas posms, augstu sasniegumu saglabāšanas posms.

      3. tabula

      Sportistu optimālie vecumposmi augstāko rezultātu sasniegšana

      (Ozoliņš, 1970; Platonovs, 1997) [4; 28—29].

      3. att. Treniņu procesa kvalitāti ietekmējošie faktori (Bompa, 1990) [3; 23].

      Treniņu procesa optimizācijā un treniņu slodzes normatīvo parametru noteikšanā liela nozīme ir ne tikai sportista morfoloģiskās un funkcionālās gatavības novērtējumam, bet jāņem vērā arī jaunu sportistu adaptācijas iespējas.

      Jauno peldētāju izaugsmes un attīstības procesa analīzes rezultāti daudzgadīgā treniņu gaitā ļauj noformulēt sekojošus secinājumus un praktiskās rekomendācijas:

      – Fiziskās īpašības un funkcionālās iespējas attīstās heterohroni. Reizēm var rasties disharmonija dažādu fizisko īpašību attīstības līmeņos (tas atkarīgs no indivīdu pubertātes attīstības tempiem). Zēniem-peldētājiem visintensīvākais pieaugums vairumam rādītāju spēkam, spēka izturībai un anaerobajam ražīgumam it kā nobīdīts pēc 14 gadu vecuma, kad pieauguma virsotne ir 14—15 un 16—17 gados. Visintensīvākais pieaugums anaerobajām iespējām ir 11—15 gados, kad pieauguma virsotne ir 13—15 gados. Meitenēm fiziskās attīstības rādītāju pieaugums ir par diviem gadiem ātrāk, nekā zēniem. Pēc 15 gadiem meitenēm notiek krasa pieauguma procesu bremzēšana.

      – Vadoties no priekšstatiem par sensitīvajiem periodiem, fizisko īpašību mērķtiecīgs treniņš jāveic tieši šo īpašību vislielākās intensitātes periodā.

      – Ilggadīgas specializētas jauno peldētāju sagatavošanas pirmajos gados, kad organisma fiziskā attīstība un augšana notiek ļoti lēni (meitenēm 8—9 gados,

Скачать книгу