LITMIR.BIZ

Скачать книгу

uzsauca: – Divus alus! – un savu glāzi iztukšoja vienā paņēmienā, turpretī Diruā dzēra alu maziem malkiem, izbaudīdams katru lāsi kā kaut ko vērtīgu un retu.

      Galda biedrs klusēja, it kā ko pārdomādams, un tad negaidīti ieprasījās:

      – Kāpēc tu nevarētu izmēģināt roku žurnālistikā?

      Diruā izbrīnījies paskatījās uz viņu, pēc tam nomurmināja:

      – Bet… es jau… nekad neesmu nekā rakstījis. – Hē! Var taču mēģināt, var iesākt. Tu man varētu noderēt ziņu ievākšanā, tu varētu izdarīt dažādus gājienus un apmeklējumus. Sākumā tu saņemtu divsimt piecdesmit franku, bez tam braucienu maksa tev tiktu atlīdzināta. Vai gribi, lai aprunājos ar saimnieku?

      – Pats par sevi saprotams, es labprāt.

      – Tādā gadījumā vispirms atnāc pie manis rītdien uz pusdienām, būs tikai pieci seši cilvēki: mans šefs Valters, viņa sieva, Žaks Rivals un Norbērs Varens, kurus tu nupat redzēji, un viena manas sievas draudzene. Norunāts?

      Diruā vilcinājās, apjucis pietvīka. Beidzot viņš klusu atzinās:

      – Redzi… man nav piemērota apģērba.

      – Tev nav frakas? – Forestjē brīnījās. – Pie joda! Tā ir gluži nepieciešama! Zini, Parīzē vieglāk iztikt bez gultas nekā bez frakas.

      Tad viņš parakņājās pa vestes kabatu, izvilka no tās dažus zelta naudas gabalus, paņēma divus luidorus, nolika tos sava kādreizējā pulka biedra priekšā uz galda un sirsnīgi, draudzīgi sacīja:

      – Tu man atdosi, kad varēsi. Noīrē vai paņem uz nomaksu vajadzīgos apģērba gabalus, iekārtojies, kā redzi, bet rīt pulksten pusastoņos ierodies pie manis, Fontēna ielā septiņpadsmit.

      Diruā mulsi paņēma naudu un nopurpināja:

      – Tu esi ļoti laipns, ļoti pateicos, esi drošs, ka es neaizmirsīšu…

      – Gan jau, gan, – Forestjē viņu pārtrauca.

      – Vēl pa glāzei, vai ne? Viesmīl, divus alus!

      Kad glāzes bija iztukšotas, žurnālists jautāja:

      – Vai iesim paklejot kādu stundiņu?

      – Labprāt.

      Viņi sāka soļot Madlenas baznīcas virzienā.

      – Uz kurieni iesim? – Forestjē jautāja. – Mēdz apgalvot, ka Parīzē vienmēr var atrast, kur izklaidēties, bet nav taisnība. Kad es vakaros gribu apmest kādu līkumu, nekad nezinu, kurp iet. Pastaigāties pa Buloņas mežu ir patīkami tikai kopā ar sievieti, taču tā ne vienmēr gadās pa rokai. Koncertkafejnīcas var sniegt izklaidēšanos manam aptieķniekam un viņa sievai, bet ne man. Jā, bet kas tad atliek? Nav nekā. Šeit vajadzētu būt vasaras dārzam, tādam kā Monso parks, un tam vajadzētu būt atvērtam naktī, lai tur noklausītos ļoti labu mūziku, dzerot kaut ko atsvaidzinošu, sēžot zem kokiem. Tā nebūtu izpriecas, bet pastaigas vieta, un tanī vajadzētu noteikt augstu ieejas maksu, lai pievilinātu visdaiļākās dāmas. Varētu pastaigāties pa alejām, kas jauki nokaisītas ar smilti un apgaismotas ar elektrību, un atsēsties, kad gribētu noklausīties mūziku tuvumā vai no tālienes. Kaut kas līdzīgs bija agrāk pie Mizāra, bet tur pārāk valdīja kroga ballīšu atmosfēra, trūka plašuma, trūka ēnas un vēsuma. Būtu vajadzīgs ļoti liels, ļoti skaists dārzs. Tas būtu burvīgi. Uz kurieni tu gribētu aiziet?

      Gluži apjucis, Diruā nezināja, ko atbildēt, taču beidzot izšķīrās:

      – Neesmu bijis “Folīberžērā”. Labprāt paskatītos, kā tur ir.

      – “Folīberžērā”? Sasodīts! – iesaucās Forestjē. – Mēs tur cepsim kā uz pannas. Bet lai notiek, jautri tur ir vienmēr.

      Abi griezās apkārt un devās uz Fobūrmonmartra ielu.

      Izpriecu nama apgaismotā fasāde meta spožu gaismu visās četrās ielās, kas saplūda kopā pie tās.

      Fiakru virkne gaidīja izrādes beigas.

      Forestjē gāja iekšā, Diruā apturēja viņu:

      – Mēs aizmirsām nopirkt biļetes.

      Žurnālists uzpūtīgi atbildēja:

      – Ar mani nākot, nav jāmaksā.

      Kad Forestjē tuvojās kontrolei, visi trīs kontrolieri viņu sveicināja. Vidējais sniedza viņam roku.

      Žurnālists jautāja:

      – Vai jums ir brīva kāda laba loža?

      – Protams, Forestjē kungs.

      Paņēmis kontroliera pasniegto biļeti, Forestjē atgrūda vaļā izpopētās, ar ādu apvilktās durvis, un draugi iegāja zālē.

      Tabakas dūmi kā rēna migliņa mazliet aizplīvuroja zāles attālākās daļas, skatuvi un teātra otro pusi. Tievās, bālganās strūkliņās celdamās gaisā no visiem cigāriem un cigaretēm, ko kūpināja šie ļaudis, vieglā migla nemitīgi kāpa pret griestiem un tur sablīvējās, veidodama zem plašā joma, apkārt lustrai, virs skatītāju pārpildītās balkona galerijas, garaiņu mākoņa aizvilktas debesis.

      Platajā ieejas gaitenī, kas ved uz apaļo pastaigas foajē, kur jukjukām ar tumšos uzvalkos ģērbtajiem vīriešiem klaiņā izgreznoto ielas meitu cilts, pulciņš sieviešu sagaidīja atnācējus, stāvēdamas pie vienas no trim letēm, aiz kurām svinīgi sēdēja trīs izkrāsojušās un apvītušas dzērienu un mīlas pārdevējas.

      Augstie spoguļi pie sienas atspoguļoja viņu muguras un garāmgājēju sejas.

      Forestjē soļoja uz priekšu ātri, pašķirdams pūlīšus, kā cilvēks, kas apzinās, ka viņam ir tiesības uz bijāšanu.

      Piegājis pie vietu ierādītajās, viņš jautāja:

      – Septiņpadsmitā loža?

      – Lūdzu, kungs, šeit.

      Viņi tika ievesti mazā, vaļējā, ar sarkanu iztapsētā koka aizgaldā, kurā atradās četri tādas pašas krāsas krēsli, kas stāvēja tik tuvu cits pie cita, ka tiem tikko varēja izspraukties cauri. Abi draugi atsēdās. Pa labi un pa kreisi garā, ieapaļā rindā līdz pašai skatuvei virknējās tādas pašas koka kārbas, kurās tāpat sēdēja ļaudis, kam varēja redzēt tikai galvas un plecus.

      Uz skatuves trīs jauni vīrieši cieši pieguļošos triko, viens garš, otrs vidēja auguma, trešais mazs, izdarīja vingrojumus uz trapeces.

      Lielais īsiem, straujiem soļiem pirmais panācās uz priekšu, smaidīdams un mādams sveicienu, it kā gaisa skūpstu sūtot.

      Zem triko skaidri iezīmējās roku un kāju muskuļi; lai apslēptu lielo vēderu, vīrietis izgāza krūtis, seja viņam izskatījās kā friziera māceklim, tāpēc ka tieši galvas vidū rūpīgi novilkta šķirtne sadalīja matus divās līdzīgās daļās. Ar graciozu lēcienu sasniedzis trapeci, viņš, pakāries rokās, griezās apkārt kā spēcīgi sakustināts rats vai arī, sasprindzinājis roku muskuļus, taisni izslējis augumu, palika nekustīgi, līmeniski guļus gaisā, turēdamies pie trapeces stieņa tikai ar dūru spēku.

      Pēc tam viņš nolēca zemē, atkal uzsmaidīja aplaudējošajai parketa publikai un atkāpās līdz kulisei, pie katra soļa parādīdams spēcīgo kāju muskulatūru.

      Otrs, kas bija mazāks, toties plecīgāks, savukārt atkārtoja to pašu vingrojumu, ko pēc tam, publikai plaukšķinot aizvien sparīgāk, izpildīja arī trešais.

      Taču Diruā maz interesējās par izrādi, galvu pagriezis atpakaļ, viņš nemitīgi vēroja plašo pastaigas telpu, kur plūda vīrieši un prostitūtas.

      – Paskaties

Скачать книгу