ТОП просматриваемых книг сайта:
Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola
Читать онлайн.Название Krokodilu dzeltenās acis
Год выпуска 2012
isbn 978-9984-35-574-0
Автор произведения Katrīna Pankola
Жанр Зарубежные любовные романы
Серия jauna franču līnija
Издательство Apgāds KONTINENTS
Zoē sāka raudāt. Viņas seja saspringa, saviebās, pietvīka, un asaras sāka līt straumēm. Žozefīne noliecās pār meitu un apskāva viņu. Tad iespieda seju meitenes mīkstajās matu cirtās. Galvenais – nesākt raudāt arī pašai. Viņai jābūt stiprai un pārliecinātai. Jāparāda abām, ka viņa nebaidās un spēs abas aizstāvēt. Sākot runāt, viņas balss pat neiedrebējās. Viņa atkārtoja visu, ko psiholoģijas rokasgrāmatās iesaka stāstīt bērniem, kad viņu vecāki gatavojas šķirties. Tētis mīl mammu, mamma mīl tēti, tētis un mamma mīl Hortenzi un Zoē, bet tētis un mamma vairs nevar dzīvot kopā, tāpēc tētis un mamma šķiras. Bet tētis tik un tā turpinās mīlēt Hortenzi un Zoē, un vienmēr būs ar viņām kopā, vienmēr. Žozefīnei radās iespaids, ka viņa runā par nepazīstamiem cilvēkiem.
– Manuprāt, viņš pārāk tālu neies, – Hortenze izdvesa. – Kāds kauns! Viņš pats droši vien ir apmulsis un nezina, ko tagad iesākt!
Viņa nopūtās, aizkaitināti nolika dakšiņu ar uzdurto kartupeli, uzlūkoja māti un noprasīja:
– Manu nabaga mammīt, ko tu tagad iesāksi?
Žozefīne sajutās nožēlojama, tomēr, jūtot vecākās meitas līdzcietību, viņu pārņēma arī zināms atvieglojums. Viņa vēlējās, kaut Hortenze pateiktu vēl kaut ko, mierinātu viņu, taču tūlīt norāja sevi: mierinājums bija vajadzīgs meitai. Viņa pasniedzās pāri galdam un noglāstīja Hortenzei roku.
– Nabaga mamma, nabaga mamma! – Hortenze nopūtās.
– Vai jūs sastrīdējāties? – Zoē vaicāja, bailēs iepletusi acis.
– Nē, mīļā, mēs nonācām pie šī lēmuma kā divi pieauguši, atbildīgi cilvēki. Tētis, protams, ļoti nobēdājās, jo viņš jūs ļoti, loti mīl. Viņš nav vainīgs, tā vienkārši gadījās… Kādreiz, kad izaugsi, tu sapratīs, ka dzīvē viss nenotiek tā, kā mēs gribam. Reizēm mēs ciešamies, kaut gan vajadzētu pieņemt lēmumu. Tēti jau labu laiku ir piemeklējušas visādas nepatikšanas, tāpēc viņš labāk nolēma aiziet, lai atvilktu elpu, izvēdinātu galvu un neapgrūtinātu mūs ar savu slikto noskaņojumu. Viņš atkal atradīs darbu un tad jums pastāstīs, ko viņam nācies pārciest…
– Un tad viņš atgriezīsies, mammīt, viņš atgriezīsies?
– Nerunā muļķības, Zoē, – Hortenze pārtrauca – Tētis ir aizgājis uz visiem laikiem. Ja gribi zināt manas domas, tad viņš vairs neatgriezīsies. Es nesaprotu… Viss, protams, ir tās maitas dēļ!
Viņa izgrūda šo vārdu ar lielu riebumu, un Žozefīne saprata, ka meita visu zina. Viņa zināja par tēva mīļāko. Un bija to uzzinājusi daudz ātrāk nekā māte. Žozefīnei uznāca vēlēšanās par to apvaicāties, taču Zoē klātbūtnē viņa neuzdrošinājās bilst ne vārda.
– Trakākais, ka nu mēs paliksim bez plika graša… Cerams, ka viņš mums dos mazliet naudas. Tas taču ir viņa pienākums, vai ne?
– Paklausies, Hortenze… Mēs par to vēl neesam runājuši.
Viņa aprāvās, apzinādamās, ka, Zoē dzirdot, nevajadzētu turpināt.
– Izšņauc degunu, mīļumiņ, un noskalo acis ar ūdeni, – Žozefīne ieteica Zoē, ļāva viņai noslīdēt sev no klēpja un viegli pastūma uz virtuves durvju pusi.
Zoē nošņaukājās un izgāja, vilkdama kājas.
– Kā tu to zini? – Žozefīne noprasīja Hortenzei.
– Par ko tu runā? – Par to… sievieti.
– Nu, mammu! Visa iela par viņu zina! Man pat bija neērti tavā vietā! Nesaprotu, kā tu vispār varēji neko nezināt…
– Es zināju, taču izlikos neredzam…
Tā nebija taisnība. Žozefīne visu uzzināja tikai iepriekšējā dienā no savas kaimiņienes Šērlijas, kura bija izteikusies gluži tāpat kā viņas meita: “Žozefīne, atver taču acis, velns parāvis! Tevi krāpj, bet tu neko nemani. Atjēdzies! Pat pārdevēja maiznīcā cenšas apspiest smieklus, kad dod tev bageti!”
– Bet kas tev pateica? – Žozefīne nerimās.
Hortenzes skatiens bija iznīcinošs. Ledaini salts un nicinājuma pilns. Tā zinoša sieviete skatās uz nezinošu, kurtizāne uz mazu muļķīti.
– Manu nabaga mammīt, atjēdzies taču vienreiz! Paskaties, kas tev mugurā! Kādi tev mati? Tu esi galīgi nolaidusies. Kāds tur brīnums, ka viņš aizgājis pie citas! Tev jau sen vajadzēja izlīst no saviem viduslaikiem un atgriezties mūsu laikmetā.
Tāds pats tonis, tāds pats izsmejošs nicinājums, tādi paši secinājumi kā tēvam. Žozefīne aizvēra acis, ar plaukstām aizspieda ausis un iekliedzās:
– Hortenze! Es tev aizliedzu runāt ar mani tādā tonī… Ja mums pēdējā laikā vispār ir ko ēst, tad par to var pateikties man un manam divpadsmitajam gadsimtam! Vai nu tas tev patīk, vai ne! Un es tev aizliedzu tā skatīties uz mani. Es esmu tava māte, tu to nekad nedrīksti aizmirst, tava māte! Un tev… Tu nedrīksti… Tev mani jāciena.
Viņa izskatījās smieklīga un nožēlojama. Kaklu aizžņaudza jaunas bailes: viņa nemūžam nespēs uzaudzināt savas meitas, viņa tām nav nekāda autoritāte, viņa ir bezcerīgi novecojusi.
Atvērusi acis, viņa ieraudzīja, ka Hortenze raugās uz viņu ar ziņkāri, it kā pirmo reizi redzētu, un tas, kas slēpās šo izbrīnīto acu dzīlēs, radīja vēl neomulīgāku sajūtu. Viņa ārkārtīgi nožēloja, ka nebija savaldījusies. “Es vienmēr visu sajaucu,” viņa sev sacīja, “man taču vajadzētu kļūt viņām par piemēru, viņām taču vairs nav neviena, kam līdzināties.”
– Piedod, mīļā.
– Nekas, mammu, būs jau labi. Tu esi nogurusi, tie ir nervi. Ej atgulies, tev kļūs labāk…
– Paldies, mīļā, paldies… Iešu paskatīties, ko dara Zoē.
Kad pusdienlaiks bija beidzies, meitas devās atpakaļ uz skolu, bet Žozefīne pieklauvēja pie savas kaimiņienes Šērlijas durvīm. Viņa vairs nespēja ilgāk paciest vientulību.
Durvis atvēra Gerijs, Šērlijas dēls. Viņš bija gadu vecāks nekā Hortenze, taču abi mācījās vienā klasē. Hortenze atteicās kopā ar Geriju nākt mājās no skolas, aizbildinādamās, ka viņš esot nevīža. Ja viņai gadījās nokavēt mācības slimības vai citu iemeslu dēļ, Hortenze labāk izvēlējās nemācīties, nekā apvaicāties viņam, kas bijis uzdots.
– Kāpēc tu neesi skolā? Hortenze jau aizgāja.
– Mums ir atšķirīgi izvēles priekšmeti, man pirmdienās jāiet uz pustrijiem… Gribi redzēt manu jaunāko izgudrojumu? Skaties.
Viņš sāka griezt divus higiēniskos tamponus tā, ka to aukliņas nesapinās. Savādi: ikreiz, kad abi tamponi tuvojās viens otram un baltajām aukliņām vajadzēja savīties, viens no tiem apstājās, pēc tam sāka šūpoties un griezties ap savu asi, vispirms metot mazus lokus, tad aizvien lielākus, bet pats Gerijs tikmēr nepakustināja ne pirkstu. Žozefīne pārsteigta skatījās uz viņu.
– Esmu izgudrojis ekoloģiski tīru mūžīgo dzinēju.
– Izskatās pēc spēles, – Žozefīne atbildēja, lai kaut ko pateiktu. – Vai tava mamma ir mājās?
– Virtuvē. Kaut ko kārto…
– Vai tad tu viņai nepalīdzi?
– Viņa