ТОП просматриваемых книг сайта:
Karaļa viltība. Stīvs Berijs
Читать онлайн.Название Karaļa viltība
Год выпуска 2013
isbn 978-9984-35-688-4, 978-9984-35-668-9
Автор произведения Stīvs Berijs
Издательство Apgāds KONTINENTS
– Vai tu, Ketlīna, aptver, ka tevi grasās atlaist no darba?
Viņa to bija nojautusi, tomēr teiktais satrieca.
– Tevi taču brīdināja, – direktors nerimās. – Tevi brīdināja piebremzēt. Dieva dēļ, tu strādā izcili, taču veids, kā tu sasniedz šādus rezultātus, ir nepieņemams.
Tiesa, viņas dosjē bija rodami daudzi Liverpūles neveiksmei līdzīgi atgadījumi. Korumpēta doku brigāde tika pieķerta ar trīsdesmit septiņiem kilogramiem kokaīna, taču aizturēšanas laikā nogrima divi kuģi. Ugunsgrēkā, ko viņa izraisīja, lai piespiestu narkotiku pārvadātājus iznākt ārā, tika iznīcināts vērtīgs nekustamais īpašums, kuru varētu pārdot par vairākiem miljoniem dolāru kā konfiscētos aktīvus. Izbeigta interneta pirātu bandas darbība, taču aresta laikā ievainoti četri cilvēki. Visļaunāk gadījās ar privātdetektīvu grupu, kas nelikumīgi ievāca konfidenciālu informāciju un pārdeva uzņēmumiem. Viens no pretiniekiem pavērsa pret viņu ieroci, un Ketlīna viņu nošāva. Lai arī izmeklēšanā tika secināts, ka šauts pamatoti – pašaizsardzības nolūkos –, Ketlīnai nācās apmeklēt psihoterapeita konsultācijas, un ārsts bija secinājis, ka šāds risks ir veids, kā viņa cīnās ar tukšumu dzīvē.
Tas dumjais dakteris tā arī nepaskaidroja, kas domāts ar šādu diagnozi. Apmeklējusi visas sešas nepieciešamās sesijas, viņa tur vairs neatgriezās.
– Manā pakļautībā ir četrpadsmit citi aģenti, – priekšnieks atgādināja. – Un neviens man nerada tādas galvassāpes. Kāpēc viņi spēj sasniegt rezultātus, taču iztiek bez šādiem blakusefektiem?
– Es neliku tiem vīriem Liverpūlē bēgt. Tā bija viņu izvēle. Es mēģināju viņus aizturēt, un kontrabandas munīcijas apjoms bija riska vērts.
– Uz ceļa bija cietušie, nevainīgi cilvēki savās automašīnās. Ketlīna, tāda rīcība nav piedodama.
Šādus pārmetumus sieviete jau bija dzirdējusi pietiekami daudz tajā laikā, kad tika lemts par pagaidu atstādināšanu no amata. – Kāpēc mani šurp ataicināja?
– Lai kaut ko parādītu. Nāc līdzi.
Viņi tuvojās trim vīriem, kas stāvēja pie bedres. Pa labi no tumšās plaisas grīdā viņa ieraudzīja melnu akmens plāksni, kas bija salūzusi trīs gabalos. Visi gabali bija glīti salikti kopā, un varēja izlasīt, kas uz plāksnes iegravēts.
Viens no vīriem pastāstīja, ka Henrijs VIII bija gribējis te, Svētā Jura baznīcā, uzstādīt milzīgu kapakmeni, kas pārspētu viņa tēva plāksni Vestminsteras abatijā. Tika atliets metāla veidols un milzīgs daudzžuburu svečturis, taču Henrijs nomiris, pirms būve pabeigta. Tad aizsākās radikālā protestantisma ēra, laiks, kad pieminekļi baznīcās tika nevis uzstādīti, bet gan sagrauti. Pēc tam viņa meita Mērija uz īsu laiku atgriezās Romas klēpī, un atmiņas par Henriju VIII, protestantu karali, kļuva bīstamas. Beigu beigās Kromvels metāla tēlu pārkausēja un kandelabru pārdeva. Henriju tomēr apbedīja zem grīdas, un par viņa kapavietu liecināja vien melna marmora plāksne.
Ketlīna lūkojās kapenēs. Pāri grīdai aizvijās elektrības kabelis un pazuda skatienam izgaismotajā dziļajā bedrē.
– Šīs kapenes ir atvērtas tikai vienu reizi, – ierunājās cits vīrs.
Direktors paskaidroja, ka tas ir pils uzraugs.
– Tūkstoš astoņi simti trīspadsmitā gada pirmajā aprīlī. Tolaik neviens nezināja, kur apbedīts ar nāvi sodītais Čārlzs Pirmais. Taču, tā kā daudzi uzskatīja, ka viņa mirstīgās atliekas varbūt atrodamas blakus Henrijam Astotajam un viņa sievai Džeinai Seimūrai, šīs kapenes tika atvērtas.
Nu acīmredzot tas noticis atkārtoti.
– Kungi, – ierunājās direktors. – Atvainojiet, bet mums ar inspektori Ričardsu nepieciešams kādu brīdi parunāt zem četrām acīm.
Pārējie pamāja un devās uz galvenās izejas pusi, kur palika stāvam aptuveni divdesmit metru attālumā.
Dzirdēt nosaucam savu dienesta pakāpi bija patīkami. Inspektore. Viņa bija smagi strādājusi, lai to nopelnītu, un nepavisam negribējās to pazaudēt.
– Ketlīna, – direktors klusā balsī sacīja, – es lūdzu tevi kaut šo reizi paklusēt un uzklausīt mani. – Viņa pamāja ar galvu. – Pirms pusgada tika apzagts Hetfīldhausas arhīvs, pazuda vairāki dārgi sējumi. Mēnesi vēlāk līdzīgs atgadījums noticis Jorkas nacionālajā arhīvā. Pēc tam vairāku nedēļu laikā vēsturisku dokumentu zādzības fiksētas visā valstī. Pirms mēneša Britu bibliotēkā kāds vīrietis pieķerts fotografējam lappuses, taču viņš izvairījās no darbiniekiem un paguva aizbēgt. Un tagad šis notikums.
Bailes par atlaišanu Ketlīnai sāka plēnēt, un modās ziņkāre.
– Šis noziegums liecina, ka pavērsiens kļūst vēl nopietnāks, – direktors turpināja. – Ielauzties šajā svētajā celtnē. Karaliskajā pilī. – Viņš uz brīdi apklusa. – Zagļiem ir kāds skaidrs nolūks. – Tiklīdz Ketlīna notupās pie bedres, priekšnieks mudināja: – Droši, droši! Izpēti visu pati.
Likās negodbijīgi traucēt tik sen miruša cilvēka beidzamās taustāmās atliekas. Lai arī pārvaldes priekšniecībai Ketlīna varēja šķist nekaunīga un cietsirdīga, taču arī viņa izjuta pietāti. Piemēram, pret mirušajiem. Taču šī bija nozieguma vieta. Ketlīna nogūlās uz rūtotās marmora grīdas un pabāza galvu bedrē.
Kapeņu griestus balstīja ķieģeļu velve, bedre bija aptuveni divarpus metru plata, trīs metru gara un pusotru metru dziļa. Viņa saskaitīja četrus zārkus. Viens bija blāvs svina zārks ar uzrakstu “Karalis Čārlzs, 1648”, un tā vāka augšējā daļā bija precīzi izgriezts kvadrātveida caurums. Divi mazākie zārki nebija skarti. Ceturtais, vislielākais, bija vairāk nekā divus metrus garš. Aptuveni piecus centimetrus biezais ārējais koka apvalks bija sadalījies gabalos. Iekšējais svina zārks arī bija sabojāts, un vidū kāds to bija atlauzis vaļā.
Bija skaidrs, kuras personas kauli ir redzami.
Tas bija Henrijs VIII.
– Neatvērtajos zārkos guļ Džeina Seimūra, karaliene, kuru apglabāja līdzās savam karalim, – direktors stāstīja, – un karalienes Annas nedzīvi piedzimušais bērns, kurš te nonāca daudz vēlāk.
Ketlīna atcerējās, ka Seimūra bijusi Henrija trešā sieva, vienīgā no sešām, kas dāvājusi karalim likumīgu mantinieku – dēlu Edvardu, kurš vēlāk pats kāpa tronī un valdīja sešus gadus, bet neilgi pirms sešpadsmitās dzimšanas dienas nomira.
– Izskatās, ka iebrucēji vandījušies pa Henrija atliekām, – secināja direktors. – Caurums Čārlza zārkā radies pirms divsimt gadiem. Ne viņa, ne pārējie divi zārki acīmredzot nav šķituši intereses vērti.
Viņa zināja, ka Henrijs VIII bijis vairāk nekā sešas pēdas garš un mūža nogalē viņa augums pamatīgi izplūdis. Še gulēja karalis, kurš karoja ar Franciju, Spāniju un Svētās Romas imperatoru, kurš Angliju no salas Eiropas nomalē izveidoja par valsti,