LITMIR.BIZ

Скачать книгу

šovakar paredzēts?

      – Nekas īpašs, tikai parasts pasākums, – Kristjens nevērīgi attrauc.

      – Man tas nav parasts, – es atgādinu.

      Gādīgi pasmaidījis, viņš noskūpsta manu roku. – Būs daudz cilvēku, kas izrādīs savu bagātību. Izsole, loterija, vakariņas, dejas… mana māte prot rīkot aizraujošas viesības. – Viņš atkal smaida, un es pirmo reizi dienas laikā jūtu nepacietību, gaidot šo vakaru.

      Pie Greju savrupmājas piebraucamā ceļa jau ir gara dārgu mašīnu rinda. Virs ceļa piekarinātas garas, gaiši sārtas papīra laternas, un, kamēr nesteidzīgi braucam tuvāk durvīm, kļūst skaidrs, ka tās ir itin visur. Nokrēslī tās rada maģisku iespaidu, it kā mēs ieietu apburtā karaļvalstī. Es palūkojos uz Kristjenu, domādama par to, cik piemērota šī gaisotne ir manam princim, un bērnišķīga jūsma pārmāc visas pārējās izjūtas.

      – Laiks maskām! – Kristjens smaidīdams paziņo un aizslēpjas aiz savas vienkāršās, melnās maskas, tādējādi kļūdams vēl noslēpumaināks un jutekliskāks.

      Viņa seja ir aizklāta, es redzu tikai skaistās lūpas un izteiksmīgo žokli. Mana sirds iepukstas straujāk. Es nostiprinu savu masku un cenšos nepievērst uzmanību alkām, kas virmo dziļi manī.

      Teilors aptur mašīnu, un parādās kalpotājs, kurš atver durvis Kristjenam. Sojers izlec no savas vietas un atver manējās.

      – Vai esi gatava? – Kristjens jautā.

      – Cik nu tas iespējams.

      – Tu esi daiļa, Anastasija. – Viņš noskūpsta manu roku un izkāpj.

      Gar zālāju līdz mājai un plašajam pagalmam aizmugurē stiepjas tumši zaļš paklājs. Kristjens kā sargājot aplicis roku man ap vidukli, un mēs iekļaujamies vienmērīgajā Sietlas bagāto ļaužu plūsmā. Visi ģērbušies smalkās drānās un noslēpuši seju aiz dažādām maskām. Ceļu apgaismo laternas. Divi fotogrāfi aicina viesus pozēt pie efejām apvīta režģa.

      – Greja kungs! – viens no viņiem iesaucas. Kristjens pamāj un pievelk mani tuvāk, ļaudams, lai mūs abus nofotografē. Kā viņi pazina Kristjenu? Droši vien vainojami viņa neparastie, nekārtīgie rūsganie mati.

      – Kāpēc fotogrāfi ir divi? – es painteresējos.

      – Viens ir no avīzes Seattle Times, otrs piedāvā suvenīrus. Vēlāk varēsim nopirkt attēlu.

      Tātad mana fotogrāfija atkal būs redzama presē. Es atceros Leilu. Viņa mani atrada tieši tāpēc, ka es pozēju kopā ar Kristjenu. Doma nav patīkama, bet mierina apziņa, ka manu seju slēpj maska.

      Rindas galā stāv baltā tērpti kalpotāji ar paplātēm, uz kurām saliktas šampanieša glāzes, un es jūtos pateicīga, kad Kristjens vienu no tām pasniedz man, ļaudams izrauties no drūmajām domām.

      Mēs tuvojamies lielai, baltai lapenei, kas rotāta ar mazākām papīra laternām. Tajā izvietota melniem un baltiem četrstūriem izkrāsota deju grīda, kas atgādina šaha dēli, un apkārt uzsliets zems žogs ar trim ieejām no dažādām pusēm. Pie katras no tām slejas divi skaisti ledus gulbji. Ceturtajā lapenes malā ir skatuve, uz kuras stīgu kvartets spēlē klusu, skaudru melodiju, ko es līdz šim neesmu dzirdējusi. Šķiet, skatuve sagatavota lielākam orķestrim, bet tas nekur nav manāms, tāpēc es nospriežu, ka vēlāk paredzēts cits priekšnesums. Kristjens satver mani aiz rokas un aizved garām gulbjiem līdz deju grīdai, kur jau pulcējas pārējie viesi, sarunādamies un malkodami šampanieti.

      Tuvāk krastmalai uzslieta milzīga telts. Pret mums pavērsta tās ieeja, un es saskatu grezni saklātus galdus ar krēsliem. To daudzums mani izbrīna.

      – Cik būs viesu? – es jautāju Kristjenam, telts apjoma pārsteigta.

      – Apmēram trīs simti. Mana māte zina precīzāku skaitu. – Viņš man uzsmaida.

      – Kristjen!

      No pūļa iznirst jauna sieviete un apmet rokas viņam ap kaklu, un man nekavējoties ir skaidrs, ka tā ir Mia. Viņa ir ģērbusies elegantā, gaiši sārtā, garā šifona kleitā un uzlikusi brīnišķīgu, smalku Venēcijas karnevāla masku. Kristjena māsa ir daiļa, un es nekad vēl neesmu jutusies tik pateicīga Kristjenam par viņa dāvināto kleitu.

      – Ana! Mīļā, tu izskaties lieliski! – Mia mani apskauj. – Nāc, iepazīsties ar maniem draugiem. Neviens nespēj noticēt, ka Kristjenam beidzot ir meitene.

      Es satrūkusies uzmetu skatienu Kristjenam, bet viņš tikai parausta plecus, bez vārdiem pauzdams: “Jā, Mia ir neizturama, es ar viņu cenšos sadzīvot jau gadiem ilgi.” Man nav citas iespējas, kā vien ļaut, lai Mia mani pieved pie četrām jaunām sievietēm. Visas ir ģērbušās dārgos tērpos un izskatās lieliski koptas.

      Kristjena māsa steidzīgi iepazīstina mani ar savām draudzenēm. Trīs no viņām ir laipnas, bet ceturtā – laikam vārdā Lilija – saīgusi nopēta mani, slēpdamās aiz sarkanas maskas.

      – Mums visiem šķita, ka Kristjens ir gejs, – viņa dzēlīgi nosaka, savilkusi lūpas acīmredzami neīstā smaidā.

      Mia uzmet lūpu.

      – Lilija, uzvedies kā pieklājas! Tagad ir skaidrs, ka manam brālim ir lieliska gaume attiecībā uz sievietēm. Viņš gaidīja īsto, un tā nebiji tu!

      Mias draudzene pietvīkst tikpat sarkana kā maska, un es sekoju viņas priekšzīmei, juzdamās ārkārtīgi neomulīgi.

      – Dāmas, ja neiebilstat, es jums atņemšu savu pavadoni. – Kristjens apvij roku man ap vidukli un pievelk mani sev klāt. Sievietes nosarkst, smaida un mīņājas, ļaudamās viņa žilbinošā smaida burvībai. Mia palūkojas uz mani un izvalba acis, un es nespēju apvaldīt smieklus.

      – Bija patīkami iepazīties, – es nosaku, un Kristjens aizvelk mani prom.

      – Paldies! – es klusi iesaucos, kad esam nedaudz attālinājušies.

      – Es redzēju, ka Miai blakus ir Lilija. Visai nejauka persona.

      – Tu viņai patīc, – es saīgusi nomurminu.

      Kristjens nodrebinās. – Šīs jūtas nav abpusējas. Iesim, es tevi iepazīstināšu ar dažiem ļaudīm.

      Nākamo pusstundu es pavadu kā virpulī, tikdamās ar dažādiem cilvēkiem. To vidū ir divi Holivudas aktieri, divi lielu uzņēmumu vadītāji un vairāki ievērojami ārsti. Nav iespējams atcerēties visus vārdus!

      Kristjens neizlaiž mani no acīm, un es jūtos pateicīga. Šajā pasākumā vērojamā greznība, elegance un bagātība mani biedē. Nekad vēl neesmu bijusi šādās viesībās.

      Baltā tērptie kalpotāji nepiespiesti virzās garām cilvēkiem arvien biezākajā pūlī, nesdami šampanieša pudeles un satraucoši bieži piepildīdami manu glāzi. Nedrīkstu dzert pārāk daudz, nedrīkstu dzert pārāk daudz, es klusībā atkārtoju, bet jau sāku viegli reibt un nezinu, kas vainojams – šampanietis, dzirkstošā noslēpumainības gaisotne, ko rada maskas, vai arī sudraba lodītes. Vairs nav iespējams ignorēt īpatnējo smeldzi pavēderē.

      – Jūs strādājat Sietlas Neatkarīgajā izdevniecībā, vai ne? – jautā plikgalvains kungs ar lāča – vai arī suņa? – masku uz sejas. – Es dzirdēju baumas, ka notikusi agresīva pārņemšana.

      Конец ознакомительного фрагмента.

      Текст предоставлен ООО «ЛитРес».

      Прочитайте эту книгу целиком,

Скачать книгу