LITMIR.BIZ

Скачать книгу

tas nozīmē, ka tu pārtiec no aukstiem uzgriežamajiem?

      – Nē.

      – Kādā ziņā?

      Kristjens nopūšas. – Manas pakļautās gatavo ēdienu, Anastasija.

      – Ak tā, protams. – Es pietvīkstu. Kāpēc esmu tik dumja?

      Es jauki pasmaidu. – Ko kungs vēlas ēst?

      – Visu, ko kundze atradīs, – viņš sadrūmis nosaka.

      Izpētījusi ledusskapja bagātīgo saturu, es nolemju pagatavot omleti spāņu gaumē. Man izdodas atrast pat aukstus vārītus kartupeļus. Kristjens ir savā kabinetā un droši vien ielaužas kāda nelaimīga cilvēka personiskajā dzīvē, ievācot informāciju. Doma nav patīkama, un es sajūtu rūgtu garšu mutē. Ir grūti aptvert, ka Kristjens patiesi neizprot pieļaujamās robežas.

      Lai gatavotu ēdienu, man nepieciešama mūzika, un es grasos gatavot nepakļāvīgi! Pie kamīna ir paliktnis atskaņotājam, un es izņemu no tā Kristjena iPod. Varu derēt, ka tajā atrodams vēl kaut kas no Leilas izvēlētajiem skaņdarbiem, un mani šī iespēja šausmina.

      Kur viņa ir? es prātoju. Ko viņa vēlas?

      Es nodrebinos. Leila atstājusi baismas pēdas, un man ir grūti aptvert to nozīmīgumu.

      Gribu paklausīties kaut ko uzmundrinošu, tāpēc pārlūkoju garo skaņdarbu sarakstu. Beyoncé? Neizklausās pēc Kristjena gaumes. Crazy in Love. Jā! Ļoti piemēroti. Es nospiežu “Atkārtot” pogu un ieslēdzu skaļumu.

      Atgriezusies virtuvē, es sameklēju bļodu un ķeros pie olu kulšanas, dejodama ap galdu. Pēc tam es ledusskapī samedīju kartupeļus, šķiņķi un – lieliski! – zaļos zirnīšus. Tas viss man noderēs. Atradusi pannu, es novietoju to uz plīts, ieleju olīveļļu un turpinu kult olas.

      Dzīve bez empātijas spējām, es prātoju. Vai tas raksturīgs tikai Kristjenam? Varbūt tādi ir visi vīrieši, un viņi nesaprot sievietes. Man nav ne jausmas. Varbūt tā nemaz nav jauna atklāsme.

      Žēl, ka Keita ir aizbraukusi; es varētu viņai pajautāt. Viņa pārāk ilgi laiskojas Barbadosā. Nedēļas beigās viņai vajadzētu atgriezties no papildu brīvdienām, ko viņa pavada kopā ar Eljotu. Interesanti, vai viņus vēl joprojām vieno tik nevaldāma kaisle.

      Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esi man tik mīļa.

      Es pārtraucu kult olas. Kristjens to pateica. Vai tas nozīmē, ka ir arī citi iemesli? Pirmo reizi kopš tikšanās ar Bargo Kundzi es pasmaidu, un tas ir patiess, sirsnīgs, ļoti plats smaids.

      Kristjens apliek roku man ap vidukli, un es salecos.

      – Interesanti izvēlēta mūzika, – viņš noņurd, noskūpstīdams mani zem auss. – Tavi mati labi smaržo. – Viņš ieslēpj degunu tajos un dziļi ieelpo.

      Es jūtu pavēderes muskuļus saspringstam. Nē! Es atbrīvojos no skavām.

      – Kristjen, es vēl joprojām dusmojos.

      Viņš sarauc pieri. – Cik ilgi tas turpināsies? – viņš jautā, izlaizdams pirkstus caur matiem.

      Es paraustu plecus. – Vismaz līdz brīdim, kad būšu paēdusi.

      Kristjens uzjautrināts savelk lūpu kaktiņus. Viņš paņem tālvadības pulti un izslēdz mūziku.

      – Vai tu ievietoji šo dziesmu atskaņotājā? – es jautāju.

      Viņš sadrūmis papurina galvu, un es saprotu, ka vainojama rēgainā meitene.

      – Vai tev nešķiet, ka viņa centās tev kaut ko pateikt?

      – Tagad – jā, protams, – Kristjens klusi piekrīt.

      Jau atkal redzams, ka viņš neprot iejusties citu ādā. Es prātā sakrustoju rokas un saniknota noklakšķinu mēli.

      – Kāpēc dziesma vēl joprojām ir atskaņotājā?

      – Man tā patīk. Bet, ja tevi dziesma tracina, es to izņemšu.

      – Nē, būs jau labi. Man patīk gatavot, ja skan mūzika.

      – Ko tu vēlies klausīties?

      – Atrodi kaut ko interesantu.

      Kristjens pieiet pie atskaņotāja, un es turpinu kult olas.

      Pēc brīža atskan dvēseliskā, debešķīgi skaistā Nīnas Simones balss. Viņa dzied vienu no Reja iemīļotajiem skaņdarbiem: I Put a Spell on You.

      Es pietvīkstu un pagriezusies uzlūkoju Kristjenu. Ko viņš cenšas man pateikt? Viņš mani apbūris jau sen. Ak vai… viņa izteiksme ir mainījusies, vairs nav ne miņas no uzjautrinājuma, skatiens ir spraigs un drūms.

      Kristjens nesteidzīgi tuvojas man, un viņa kustībās, kas pieskaņotas dziesmas lēnajai, tvīksmīgajai melodijai, jaušama plēsīga zvēra grācija. Viņa kājas ir basas, un mugurā viņam ir tikai balts krekls, kas brīvi krīt pāri džinsiem, bet acīs deg liesma.

      Nīna dzied: “Tu piederi man,” un Kristjens nostājas man pretī. Viņa nolūki ir acīmredzami.

      – Lūdzu, Kristjen, – es nočukstu, rokā vēl joprojām turēdama putojamo slotiņu, bet esmu to jau aizmirsusi.

      – Ko – lūdzu?

      – Nedari to.

      – Ko man nedarīt?

      – Šo.

      Viņš stāv un lūkojas lejup uz mani.

      – Vai esi pārliecināta? – Kristjens klusi vaicā un, izņēmis slotiņu man no rokas, ieliek to bļodā. Mana sirds strauji pukst. Es to negribu… bet gribu… ļoti. Viņš ir tracinošs vīrietis, pārāk skaists un iekārojams. Es novēršos, vairīdamās no viņa valdzinošā skatiena.

      – Anastasija, es tevi vēlos, – viņš nomurmina. – Es mīlu un ienīstu, un tomēr mīlu brīžus, kad tu man runā pretī. Tas ir kaut kas ļoti neparasts. Man jāzina, ka starp mums viss ir labi. Tas ir vienīgais man zināmais veids, kā par to pārliecināties.

      – Manas jūtas pret tevi nav mainījušās, – es nočukstu.

      Viņa tuvums mani iejūsmina un satrauc. Jau pazīstamais pievilkšanās spēks ir atgriezies, un es tiecos viņam pretī. Ir tāda sajūta, ka es kūstu. Lūkodamās uz matiņiem zem viņa krekla izgriezuma, es iekožu lūpā, ļaudamās bezpalīdzībai un kaislei – es gribu zināt, kā garšo viņa āda.

      Kristjens ir ļoti tuvu, bet nepieskaras man. Viņa izstarotais karstums silda mani.

      – Es tev pieskaršos tikai tad, kad piekritīsi, – viņš klusi nosaka. – Bet šobrīd, pēc tik nelāga rīta, es vēlos tikai iegrimt tevī un aizmirst visu, kas nav saistīts ar mums.

      Ak vai… mums. Šis maģiskais vārds, tik neliels, bet spēcīgs: tas ir izšķirošais. Es paceļu galvu un ielūkojos viņa skaistajā sejā, kuras izteiksme šobrīd ir nopietna.

      – Kristjen, es pieskaršos tavai sejai, – es izdvešu un ieraugu pārsteigumu viņa acīs, ko pēc brīža nomaina piekrišana.

      Pacēlusi roku, es noglāstu Kristjena vaigu un laižu pirkstus pār rugājiem. Viņš aizver acis un izpūš elpu, pieglauzdamies manai delnai.

      Pēc brīža viņš nesteidzīgi pieliecas, un es instinktīvi pavēršu seju augšup, gaidīdama skūpstu, bet viņš vilcinās.

      – Jā vai nē, Anastasija? – viņš čukst.

      – Jā.

      Kristjena lūpas piekļaujas manējām, kārdinot un mudinot;

      viņš apskauj mani un pievelk sev tuvāk.

Скачать книгу