ТОП просматриваемых книг сайта:
Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa
Читать онлайн.Название Tumsa piecdesmit nokrāsās
Год выпуска 2012
isbn 978-9984-35-608-2
Автор произведения E. L. Džeimsa
Жанр Современные любовные романы
Издательство Apgāds KONTINENTS
– Vai varu tev palīdzēt? – viņš jautā.
– Nē, viss būs labi… apsēdies.
– Es labprāt palīdzētu, – viņš piedāvā.
– Vari sakapāt dārzeņus.
– Es neprotu gatavot, – Kristjens iebilst, bažīgi pētīdams nazi, ko viņam pasniedzu.
– Tev tas droši vien nav vajadzīgs. – Es novietoju viņam pretī dēlīti un vairākus sarkanos piparus. Viņš apjucis skatās uz tiem.
– Vai tu nekad neesi kapājis dārzeņus?
– Nē.
Es pasmīnu.
– Vai tu smīkņā?
– Izskatās, ka es tomēr protu kaut ko tādu, ko nemāki tu. Kaut kas tāds notiek pirmo reizi, Kristjen. Skaties, es tev parādīšu.
Es nejauši pieskaros viņam, un viņš atkāpjas. Dieviete saspicē ausis.
– Lūk, šādi. – Es sagriežu piparu šķēlēs, uzmanīgi izņemdama sēklas.
– Izskatās vienkārši.
– Nevajadzētu rasties grūtībām, – es dzedri nomurminu.
Kristjens brīdi bezkaislīgi vēro mani, pirms ķeras pie darba, un es turpinu gatavot vistas gaļu. Viņš rūpīgi, lēni griež piparus. Ak vai, mēs te pavadīsim visu vakaru!
Es nomazgāju rokas un sameklēju pannu, eļļu un pārējās sastāvdaļas, vairākas reizes it kā netīši pieskardamās Kristjenam ar gurnu, roku, muguru vai plaukstu. Tie ir viegli, šķietami nevainīgi skārieni. Viņš sastingst katru reizi, kad tas notiek.
– Anastasija, es zinu, ko tu dari, – viņš saniknots nomurmina, vēl joprojām šķēlēdams savu pirmo piparu.
– Ja nemaldos, to dēvē par ēdiena gatavošanu, – es nosaku, naivi mirkšķinādama skropstas. Paķērusi otru nazi, es nostājos Kristjenam blakus un sāku mizot un kapāt ķiplokus, šalotes sīpolus un zaļās pupiņas, ik pa brīdim atduroties pret viņu.
– Tev tas padodas, – viņš nomurmina, sākdams darboties ar otro piparu.
– Vai dārzeņu kapāšana? – es nevainīgi jautāju. – Visu nosaka gadiem ilga pieredze. – Es atkal pieskaros viņam, šoreiz izmantodama dibenu. Kristjens sastingst.
– Ja izdarīsi to vēlreiz, Anastasija, es tevi iegūšu tepat uz virtuves grīdas.
Man izdodas! – Vispirms tev nāksies lūgties.
– Vai tas ir izaicinājums?
– Iespējams.
Viņš noliek nazi un laiskiem soļiem tuvojas man, acīm kvēlojot. Nedaudz pieliecies, viņš izslēdz plīti. Eļļa, kas vēl pirms brīža sprakšķēja pannā, gandrīz nekavējoties aprimst.
– Mēs paēdīsim vēlāk, – Kristjens nosaka. – Ieliec vistu ledusskapī.
Nebiju domājusi, ka reiz dzirdēšu šādu frāzi no Kristjena Greja mutes, bet viņam izdodas to padarīt ļoti, ļoti erotisku. Es paņemu bļodu, kurā sabērta gabaliņos sagrieztā gaļa, drebošām rokām uzlieku tai virsū šķīvi un ievietoju visu ledusskapī. Kad pagriežos, viņš jau stāv man pretī.
– Tātad tu lūgsies? – es čukstu, lūkodamās Kristjena acīs, kas strauji satumst.
– Nē, Anastasija. – Viņš papurina galvu. – Lūgšanās nebūs.
Un mēs cieši lūkojamies viens uz otru, jūtot, kā uzlādējas atmosfēra starp mums, gandrīz sprakšķot, un klusējam, tikai skatāmies. Es iekožos apakšlūpā, ļaujoties iekārei, kas mani pārņem, uzkarsējot asinis, liekot elpot straujāk un sasprindzināt muskuļus. Arī viņš to jūt – par to liecina viņa stāja un acis.
Kristjens spēji satver mani aiz gurniem un pierauj klāt. Es ieviju pirkstus viņa matos, un viņa lūpas pakļauj manējās. Viņš piespiež mani pie ledusskapja, un es dzirdu, kā nograb pudeles un burkas iekšā. Kristjena mēle pieskaras manējai, un es ievaidos; viņš parauj manus matus atpakaļ, un mēs kaislīgi skūpstāmies.
– Ko tu vēlies, Anastasija? – viņš izdveš.
– Tevi, – es aizelsusies atbildu.
– Kur?
– Gultā.
Kristjens atkāpjas, paceļ mani uz rokām un strauji, bez manāmas piepūles, ienes mani guļamistabā. Nolicis mani uz kājām pie gultas, viņš pieliecas un ieslēdz naktslampu. Aši pametis skatienu apkārt, viņš steidzīgi aizvelk gaišos krēmkrāsas aizkarus.
– Ko darīsim tagad? – viņš jautā.
– Mīlējies ar mani.
– Kā?
Sasodīts!
– Saki man, mazā.
– Izģērb mani, – es pavēlu, saraustīti elpodama.
Viņš pasmaida un ar rādītājpirkstu aizķer manu atvērto blūzi, pievilkdams mani tuvāk.
– Laba meitene, – viņš nomurmina un, ne mirkli nenovērsdams savu kvēlo skatienu no manis, nesteidzīgi atpogā kreklu.
Es bikli uzlieku plaukstas Kristjenam uz apakšdelmiem, lai saglabātu līdzsvaru. Viņš neiebilst. Acīmredzot rokām es varu pieskarties bez bažām. Kad visas pogas ir atdarītas, Kristjens novelk kreklu man pār pleciem, un es nolaižu rokas, lai ļautu tam brīvi nokrist uz grīdas. Viņš atrauj vaļā manu džinsu pogu un atdara rāvējslēdzēju.
– Saki, ko vēlies, Anastasija. – Kristjena acīs deg liesma, un viņš paver lūpas, sekli elpodams.
– Skūpsti mani no šejienes līdz šejienei, – es nočukstu, ar pirkstu izzīmēdama līniju no auss apakšējās malas lejup pār kaklu. Viņš atglauž manus matus atpakaļ un pieliecas, bārstīdams maigus, tik tikko jūtamus skūpstus līdzi manam pirkstam un atpakaļ.
– Džinsi un biksītes, – es nomurminu, un Kristjena lūpas, kas piespiestas pie mana kakla, savelkas smaidā. Viņš nometas ceļos, un es izbaudu savas varas apziņu. Iebīdījis īkšķus aiz manu džinsu jostasvietas, viņš saudzīgi novelk tās lejup līdz ar biksītēm. Es izkāpju no kurpēm un drēbēm, līdz palieku stāvam Kristjena priekšā, ģērbusies vienīgi krūšturī. Viņš sastingst un gaidpilni uzlūko mani, bet nepieceļas.
– Un tālāk, Anastasija?
– Skūpsti mani, – es čukstu.
– Kur?
– Tu zini, kur.
– Kur?
Viņš ir nežēlīgs. Es nokaunējusies steidzīgi parādu uz vietu, kur satiekas mani augšstilbi, un Kristjena lūpās atplaukst viltīgs smaids. Mani pārņem šausmas, un es aizveru acis, bet vienlaikus jūtos neprātīgi uzbudināta.
– Ļoti labprāt! – viņš iesmējies atbild un noskūpsta mani, ļaudams brīvu vaļu savai prasmīgajai mēlei, kas man dāvā neparastu prieku. Es iestenējusies savelku pirkstus, paraudama viņa matus. Kristjens nenorimst un apļo mēli ap klitoru, iesveldams manī neprātu, vēl un vēl, apkārt un apkārt. Mmm… pagājis tikai… cik ilgs laiks? Ak…
– Lūdzu, Kristjen! – es vaidu. Negribu beigt, stāvot kājās. Man trūkst spēka.
– Ko tu lūdz, Anastasija?
– Mīlējies ar mani.
– Es