LITMIR.BIZ

Скачать книгу

rīcībā, un es par to esmu sajūsmināta. Telpā novietots balts, glīts koka galds, pie kura varu strādāt. Es nolieku uz tā savu klēpjdatoru un pārlūkoju piezīmes par pieciem manuskriptiem, ko izlasīju medusmēneša gaitā.

      Jā, man ir viss vajadzīgais. Es nedaudz baidos atgriezties darbā, tomēr nedrīkstu to pieminēt Kristjena klātbūtnē. Viņš izmantotu šādu izdevību un piespiestu mani aiziet no izdevniecības. Es atceros, ka Rouču gandrīz ķēra trieka, uzzinot par manu gaidāmo laulību un līgavaini. Neilgi pēc tam es saņēmu apstiprinājumu, ka redaktores vieta piešķirta man. Tagad es saprotu, ka iemesls bija manas kāzas ar priekšnieku. Doma nav patīkama. Es vairs neesmu redaktora vietas izpildītāja; es, Anastasija Stīla, esmu kļuvusi par pilntiesīgu redaktori.

      Kristjens vēl nezina, ka es darbā nemainīšu uzvārdu; man trūkst drosmes viņam to pateikt. Manuprāt, iemesls ir pamatots. Man nedaudz jāattālinās no vīra, bet es zinu, ka viņš sāks strīdu, to uzzinājis. Varbūt vajadzētu ar viņu aprunāties jau šovakar.

      Es atlaižos krēslā un ķeros pie pēdējā darba, kas man šodien paredzēts. Klēpjdatora pulkstenis rāda, ka ir jau septiņi. Kristjens vēl nav iznācis no sava kabineta, tātad man ir laiks. Izņēmusi atmiņas karti no jaunās fotokameras, es to pievienoju datoram un pārnesu fotogrāfijas uz to. Kamēr attēli tiek kopēti, es kavējos pārdomās par aizvadīto dienu. Vai Raiens atgriezies? Vai arī vēl brauc uz Portlendu? Vai viņš notvēris noslēpumaino sievieti? Vai Kristjens saņēmis kādu vēsti? Man nepieciešamas atbildes. Es zinu, ka Kristjens ir aizņemts, bet man tas nerūp, jo es vēlos saprast, kas notiek, un piepeši jūtos nedaudz aizvainota, jo Kristjens man neko nestāsta. Grasīdamās doties uz kabinetu un runāt ar viņu, es pieceļos, bet tajā pašā mirklī uz ekrāna parādās attēli no mūsu medusmēneša pēdējām dienām.

      Žēlīgā debess!

      Tajos visos esmu redzama es. Iemigusi, ļoti daudzos attēlos iemigusi, mani mati aizsedz seju vai izplūst pār spilvenu, lūpas ir pavērtas… Un vienā es pat sūkāju īkšķi! Neesmu to darījusi jau gadiem ilgi! Attēlu ir ļoti daudz. Man nebija ne jausmas, ka Kristjens mani fotografējis. Vairāki attēli uzņemti no tāluma; vienā no tiem esmu pārliekusies pār jahtas margām un domīgi veros tālumā. Kā es nepamanīju, ka Kristjens mani fotografē? Es pasmaidu, redzot attēlus, kuros esmu saritinājusies zem viņa un smejos, mani mati plīvo, un es cenšos atvairīt viņa pirkstus, kas mani kutinot spīdzina. Ir arī fotogrāfija, kur mēs abi esam lielās kajītes gultā un viņš turēja kameru izstieptā rokā. Es esmu iekārtojusies Kristjenam uz krūtīm, un viņš lūkojas uz kameru, acis iepletis, tik jauns… un iemīlējies. Ar otru plaukstu viņš aptvēris manu galvu, un es smaidu kā mīlas apmāta muļķe, bet nespēju novērst skatienu no Kristjena, sava skaistā vīrieša, kura mati pēc seksa ir sajaukti, pelēkās acis mirdz, lūpas pavērtas smaidā. Mans izskatīgais vīrs, kurš nespēj paciest kutināšanu, bet vēl nesen nevarēja pat izturēt pieskārienus, toties tagad tiem ļaujas. Vajadzēs viņam pajautāt, vai viņam mani glāsti patīk vai arī viņš tos piecieš, lai sagādātu prieku man.

      Es saraucu pieri, lūkodamās uz Kristjena attēlu; piepeši esmu nokļuvusi savu pāri plūstošo jūtu varā. Pasaulē ir kāds, kurš vēl viņam ļaunu; vispirms tika sabojāts helikopters, pēc tam uzņēmuma ēkā notika ugunsgrēks, un šodien mēs bēgām no mašīnas. Es spēji ievelku elpu un ar plaukstu aizspiežu sev muti, mēģinādama apslāpēt šņukstu. Dators mani vairs neinteresē; es pielecu kājās, jau atmetusi savu iepriekšējo nodomu viņam kaut ko pārmest. Tagad es tikai vēlos pārliecināties, ka viņam nekas nekaiš.

      Pat nepieklauvējusi, es iebrāžos kabinetā. Kristjens sēž pie galda un runā pa telefonu. Viņš pārsteigts un aizkaitināts paceļ skatienu, bet nepatika izgaist, tiklīdz viņš ierauga mani.

      – Tātad uzlabot attēlu nav iespējams? – viņš saka, turpinādams sarunu, bet nenolaiž skatienu no manis. Es nevilcinādamās apeju galdam apkārt, un viņš izbrīnīts pagriežas krēslā, acīmredzami domādams: “Kas viņai vajadzīgs?” Kad ierāpjos Kristjenam uz ceļiem, viņš apjucis sarauc uzacis. Es apviju rokas viņam ap kaklu un pieglaužos tuvāk. Kristjens uzmanīgi apliek roku man apkārt.

      – Mmm… jā, Bārnij. Pagaidi vienu mirkli. – Viņš piespiež telefonu pie pleca.

      – Ana, kas noticis?

      Es papurinu galvu. Kristjens satver mani aiz zoda un ielūkojas acīs. Es atbrīvoju galvu no viņa tvēriena, iekārtojos viņam zem zoda un saritinos vēl mazāka. Kristjens apmulsis apskauj mani ciešāk un noskūpsta uz pakauša.

      – Labi, Bārnij, atkārto, ko teici! – Viņš turpina sarunu, iespiedis telefonu starp ausi un plecu, un nospiež kādu taustiņu datorā. Uz ekrāna parādās graudains, melnbalts novērošanas kameras kadrs. Tajā redzams gaišā kombinezonā tērpies vīrietis ar tumšiem matiem. Kristjens nospiež citu taustiņu, un vīrietis iet kameras virzienā, pieliecis galvu. Kad viņš pietuvojies kamerai, Kristjens aptur kadru. Novērojamais stāv spoži baltā istabā, un viņam kreisajā pusē ir augstu, melnu skapju rinda. Tā droši vien ir kompānijas serveru telpa.

      – Vēlreiz, Bārnij.

      Ap kameras nofilmētā vīrieša galvu piepeši parādās rāmis, un attēls tiek palielināts. Es aizgrābta pieceļos sēdus.

      – Vai to šobrīd veic Bārnijs? – es klusi painteresējos.

      – Jā, – Kristjens apstiprina. – Vai vari padarīt attēlu kaut nedaudz skaidrāku? – viņš jautā Bārnijam.

      Attēls brīdi ņirb, līdz kļūst asāks, pievēršoties vīrietim, kurš apzināti lūkojas uz grīdu un vairās no kameras. Es viņu vēroju un piepeši jūtu, kā pār muguru pārskrien šermuļi. Man šķiet, ka jau esmu redzējusi šo seju. Viņam ir īsi, nekārtīgi, melni mati, kas izskatās savādi un nekopti… un nupat fokusētajā attēlā es saskatu arī nelielo auskara riņķi.

      Oho! Es zinu, kas viņš ir.

      – Kristjen, – es nočukstu. – Tas ir Džeks Haids.

      7. NODAĻA

      – Vai tā varētu būt? – Kristjens izbrīnīts jautā.

      – Profils ir viņējais. – Es norādu uz ekrānu. – Un auskars, plecu līnija… Arī miesasbūve līdzinās viņam. Džeks droši vien nēsā parūku… vai arī nogriezis un nokrāsojis matus.

      – Bārnij, vai tu dzirdi? – Kristjens noliek telefonu uz galda un ieslēdz skaļruni. – Šķiet, ka esi rūpīgi pētījusi savu bijušo priekšnieku, sieva, – viņš noņurd, izklausīdamies neapmierināts. Es sadusmota raucu pieri, bet mani glābj Bārnijs.

      – Jā, Greja kungs. Es dzirdēju, ko teica jūsu sieva. Šobrīd es izmantoju seju atpazīšanas programmu, lai pārskatītu visus digitālos kadrus. Noskaidrosim, kādās uzņēmuma vietās šis sūdabrālis… atvainojiet, kundze… šis cilvēks ir paviesojies.

      Es satraukta uzlūkoju Kristjenu, bet viņš neliekas dzirdējis Bārnija lietoto lamuvārdu. Viņš uzmanīgi pēta kadru.

      – Kāpēc Džekam vajadzētu ielauzties tavā firmā? – es jautāju.

      Kristjens parausta plecus. – Varbūt viņš vēlas atriebties. Nezinu. Dažreiz nav skaidrs, kāpēc cilvēki kaut ko dara. Šobrīd mani tikai māc dusmas, ka tu esi strādājusi plecu pie pleca ar tādu draņķi. – Cieši sakniebis lūpas, viņš apliek roku man ap vidukli.

      – Mūsu rīcībā ir arī viņa datora saturs, – Bārnijs piebilst. – Jā, atceros. Vai esi sameklējis Haida adresi? – Kristjens asi painteresējas.

      – Esmu.

      – Ziņo Velčam.

      – Protams. Pārskatīšu arī pilsētas novērošanas

Скачать книгу