LITMIR.BIZ

Скачать книгу

kā iespējams neapmaldīties tik lielā mājā, un paspēja vēl pamanīt peles asti pazūdam garā galerijā. Pa gaiteni viņai pretī nāca vīrietis, tērpies džinsos un vieglā kokvilnas kreklā ar uzlocītām piedurknēm, tumšiem matiem, kas bija īsi apgriezti, bet biezi, deniņos iesirmi.

      – Paklausieties, kas šeit notiek? Iekšējais pagalms pārvērsts par sasodītu zvērnīcu, un tikko tie vandaļi pārstiepa milzīgu peli taisni pāri puķu dobei. Peles aste atstājusi dziļu vagu zālienā!

      Vīrietis uzlūkoja Dilailu, un viņa seja pauda sašutumu. Viņa nenolaida skatienu, jūtot, ka pacietība tūlīt būs galā.

      – Manuprāt, jums jāzina, ka mums ir atļauja, – viņa strupi atcirta.

      – Tiešām? – Vīrietis izrādīja nepārprotamu kaujinieciskumu. – Nu, vismaz es tādu neesmu devis.

      – Nē, jūs ne, – Dilaila aizstāvējās, cenšoties balsī saglabāt pārākumu. – Īpašnieks.

      – Īpašnieks? – Vīrietis sarauca pieri.

      – Jā. Viņš mums atļāva rīkoties atbilstoši filmēšanas prasībām.

      – Tiešām? Un vai viņam ir zināms par tiem milzīgajiem dzīvniekiem? Tiem smieklīgajiem trušiem un ežiem, un ko vēl ne?

      – Tie visi ir neatņemama mūsu radošā procesa sastāvdaļa, – Dilaila augstprātīgi paziņoja, bet iekšēji nosprieda, ka Reičela patiešām nudien ir viņas parādniece, ja viņai tagad tik strikti jāaizstāv stilistes sarūpētās muļķības. Tomēr, pazīstot Reičelu, Dilaila paredzēja, ka fotogrāfijas būs brīnišķīgas. – Un viņam nav ne mazāko iebildumu. Es pati ar viņu par to runāju.

      Tieši tobrīd aiz loga kaut kas sakustējās, un abi reizē pagriezās, lai ieraudzītu, kā garām tiek stiepts milzīgs trusis, bet, tā kā nesēji bija aizsegti skatienam, radās iespaids, ka masīvais radījums pats virzās pāri zālienam.

      Dilaila, palūkojusies uz trusi, atkal pievērsās pārvaldniekam, kura sejas izteiksme viņai lika satrūkties. Līdzko viņu skatieni satikās, abi vienlaicīgi uztvēra redzētā komiskumu un sāka smieties.

      – Man jau vajadzēja paredzēt, ka sagaidāms kaut kas tamlīdzīgs, – vīrietis secināja. – Nav iemesla dusmoties. Ne tik sen es atļāvu kādai slavenībai šeit sarīkot kāzas, un tad apkārt braukāja stikla karietes ar baltiem zirgiem un notika vēl visādi brīnumi. – Viņš nogrozīja galvu un atkal iesmējās. – Padomā tik, milzīgi pasaku tēli! Vai tad ar kaut ko tādu spējat nopelnīt?

      – Galvenokārt ar reklāmu, – Dilaila paskaidroja, joprojām spurkdama par to, kā bija izskatījies lielais trusis, iedams aiz loga.

      Man nepieciešami smiekli, viņa aptvēra. Tik sen neesmu smējusies.

      Pārvaldnieks pastiepa roku. – Mani sauc Džons Stērlings.

      Dilaila satvēra viņa plaukstu, un abi stingri sarokojās.

      – Sveicināts! Es esmu Dilaila Janga. – Viņa pasmaidīja, tad sastinga. – Pag… vai… Stērlings? Vai jūs…

      – Vai neesmu Stērlingfortas īpašnieks? Jā, tas esmu es.

      Priecājos, ka esam iepazinušies, mis Janga.

      Dilaila juta, ka pietvīkst, un viņai kļuva karsti.

      – Vai dieniņ, jūs noteikti domājat, kāda briesmone es esmu, ja tā varu melot. It kā es būtu ar jums vienojusies par atļauju. Parasti es neuzvedos tik nekaunīgi.

      – Ak, neuztraucieties! – Džons Stērlings uzsmaidīja Dilailai. – Mani tas tikai izklaidēja. Tomēr noskaidrosim vienu – manu zālienu jūs savedīsiet iepriekšējā kārtībā, vai ne?

      – Pavisam noteikti, – Dilaila solīja. – Kaut vai man pašai būtu jāuzliek jauna velēnas kārta.

      – Tas nebūs nepieciešams, – Stērlingfortas īpašnieks apgalvoja, vēlreiz viņai uzsmaidot. Dilaila ievēroja, ka viņa acis bija maigi pelēkā krāsā un, kad viņš smaidīja, kreisajā vaigā parādījās bedrīte.

      – Vai varam ķerties pie darba, mīļā?

      Dilaila pagriezās pret Greju, kas nāca iekšā pa ārdurvīm, nesdams daļu aparatūras.

      – Žēlīgā debess, nu kāpēc es nepaņēmu līdzi palīgu! – viņš sūdzējās, smagi elsojot. Viņa skatiens apstājās pie Džona Stērlinga. – Vai beidzot sāksiet kustēties un atnesīsiet reflektorus? Tie ir uz piebraucamā ceļa. Kad atstiepsiet, esmu gatavs uz jebko tējas tases dēļ.

      Dilaila atvēra muti, lai paskaidrotu, bet Džons Stērlings apklusināja viņu, uzmetis izteiksmīgu skatienu, un, sazvērnieciski smaidot, skaļi atbildēja:

      – Nekādu problēmu. – Un Dilaila noskatījās, kā viņš iziet ārā pēc reflektoriem.

      – Nāc, jaunkundzīt, – Grejs aicināja Dilailu, dodamies uz kāpnēm. – Beidzot jāķeras pie darba.

      Iespējams, viss ar to arī būtu beidzies. Dilaila sarunu atcerējās ar patīkamu smaidu. Viņu dzīve turpinātos katram pa savu ceļu. Dilaila atgrieztos savā mazītiņajā Londonas dzīvoklī un ciestu sirdssāpes Harija dēļ. Bet, kad viņa kravāja mašīnā Greja aparatūru, lai vestu kolēģi atpakaļ uz pilsētu, Džons Stērlings iznāca no mājas atvadīties. Dilaila un Grejs bija palikuši pēdējie no filmēšanas grupas. Reičela aizbrāzās savā Jaguar, tiklīdz bija beigusies pasākuma aizraujošā daļa, atstājot kārtošanu citiem. Savukārt modeles, saspiedušās savā mašīnā, devās uz kafejnīcu dzert nebeidzamas sojas latte, vienīgo viņu enerģijas avotu. Grimētāji, frizieri, elektriķi un filmēšanas grupas palīgi arī bija aizbraukuši, tāpēc tikai Dilaila un Grejs rūpējās par to, lai nams tiktu atstāts iepriekšējā stāvoklī.

      – Vai dodaties prom? – jautāja Džons Stērlings, ejot pie mašīnas.

      Dilaila pamāja.

      – Jā. Darbs pabeigts. Esam jums ļoti pateicīgi, paldies!

      – Nav par ko. Turklāt man paliek jauka dzīvnieku kolekcija. Ceru, ka to tik drīz neaizvedīs prom no šejienes.

      – Ak… Jā, man vajadzēja to pieminēt. Firma, kura par to atbild, ieradīsies rīt no rīta visu aizvākt. – Dilaila viņam uzsmaidīja. – Noteikti brīdiniet mani, ja būs kaut kas jāsakārto tā, kā tas bijis pirms mūsu ierašanās. Es par to parūpēšos.

      – Paldies, mis Janga! Liels paldies!

      Kaut kas Džona Stērlinga skatienā lika Dilailai ciešāk viņam pievērsties, it kā viņi būtu pazīstami tuvāk un ilgāk par šo vienu dienu. Jau kādreiz justa dzirkstelīte.

      Tu esi līdzīgs man, Dilaila aptvēra, tad iekšēji pasmējās par šo domu. Kā gan viņa varētu iepatikties tāda nama īpašniekam?

      Jau mašīnā, Dilailai vadot to uz automaģistrāli, Grejs paziņoja:

      – Oho-ho, tu viņam patīc!

      – Nu nē, – Dilaila braši iebilda, bet sajuta patīkama satraukuma pamošanos.

      – Jā gan! Turklāt… Vai ievēroji? Viņam nav laulību gredzena.

      – Tāda tipa vīrieši bieži nenēsā gredzenus, – Dilaila attrauca, cenšoties koncentrēties uz lauku ceļu līkumiem.

      – Tomēr viņš nav precējies. Es to uztvēru. No viņa dveš vientulība, ilgas pēc sievietes sabiedrības.

      – Vai vīrietis, kuram pieder Stērlingforta, nebūtu spiests nemitīgi atkauties no sieviešu uzmanības?

      – Hmm, nez vai. Mana iekšējā

Скачать книгу