Adrenalīns - Deivids Elliss

Скачать книгу

viesnīca, – viņš attrauca, neatraudamies no kāda dokumenta.

      Es lūkojos uz sargu, taču viņš vispār nepievērsa man uzmanību. Cieši raudzīties uz kādu nav jēgas, ja viņš nezina, ka tu to dari. Es gribēju, lai viņš mani pamana, tādēļ cirtu ar dūri pa galdu. Mērķis bija sasniegts. Viņš pacēla galvu – vispirms pārsteigts, tad dusmīgs. Protams, viņam taču bija ierocis.

      – Šis nav īstais gadījums, lai piemērotu audzinošus pasākumus, – es sacīju. – Puisis ir garīgi slims. Divas reizes sabijis Irākā un atgriezies pagalam sagrauts. Viņš ar ieročiem rokās ir cīnījies par savu valsti un samaksājis diezgan augstu cenu. Varbūt tomēr pārbaudīsiet to temperatūru?

      – Pārbaudīsim, – apsardzes darbinieks apsolīja. – Un mazliet rāmāk, citādi uzliksim jums rokudzelžus.

      Mēs iekāpām liftā.

      – Tātad? – Čailijs vaicāja. – Kāpēc tu piekriti?

      Es paraustīju plecus.

      – Krustmāte Dīdre pierunāja.

      – Jā, bet tu pats gribēji uzņemties šo lietu, vai ne? – Čailijs brīdinoši pakratīja pirkstu. – Un varu saderēt, ka viss, ko redzēji te, šo vēlēšanos tikai pastiprināja. Pilnīgi bezcerīgs gadījums, vai ne?

      – Tu to pateici, nevis es. Diemžēl tu aizej, un nav neviena cita, kurš varētu lietu uzņemties, neprasot izskatīšanas atlikšanu. Un man patlaban ir mazliet brīva laika.

      Mēs jau bijām nonākuši pirmajā stāvā, un kabīnes durvis atvērās.

      – Jā, protams, Džeison. Paldies. Toms ir krietns puisis un pelnījis visu to labāko.

      Man bija piecdesmit dienu, lai visiem spēkiem palīdzētu virsleitnantam Tomasam Deividam Stoleram.

      PIEKTĀ NODAĻA

      Tiesnesis Bērtrands Nešs ir viens no tiem neparastajiem cilvēkiem, kurš liekas ieņemam amatu jau kopš cilvēces pirmsākumiem. Melš, ka savulaik viņš bijis apgabala prokurors, bet es neesmu pārliecināts, ka vēl ir dzīvajos kāds no tiem, kurš varētu šo apgalvojumu apstiprināt. Vārdnīcā pie šķirkļa “tiesnesis” ir norādīts viss, ko var attiecināt arī uz Nešu: plata, vēju appūsta seja, biezi sirmi mati un baritons, kas rada nepatiesu iespaidu par viņa vecumu.

      Viņš ir valdonīgs, stūrgalvīgs un komunikabls. Nevienam nav izdevies izvairīties no viņa dusmām, kuras var izpausties dzēlīga rājiena vai iznīcinoša sarkasma formā, kas allaž tiek izspēlēts publikai – lielākoties juristiem, kam nebija vajadzīgs pamudinājums, lai izplūstu skaļos smieklos par jebkuru šī cilvēka humora kriksi.

      Savu tiesas zāli viņš lolo gluži kā dārgakmeni, novirzīšanos no priekšrakstiem un etiķetes pārkāpumus necieš jau kopš tūkstoš astoņsimt deviņdesmitā gada vai kad nu viņš sāka praktizēt tiesā. Bez atļaujas nedrīkst tuvoties lieciniekam. Neviens nedrīkst kaut skaņu izdvest pēc tam, kad izteikts iebildums, kuru viņš vēl nav izvērtējis. Nedrīkst uzrunāt tiesu, ja neesi piecēlies kājās un tiesnesis nav devis atļauju. Un prasīt papildu termiņu atbildei uz iesniegumu drīkst vien tad, ja draud nāve vai nopietni miesas bojājumi. Un nekad, nekādā gadījumā nedrīkst nokavēt sēdi.

      Pirms diviem gadiem mazliet spēku no Bērtranda Neša izsūca vēzis, bet viņš pamazām atgūstas, iekritušie vaigi atkal kļūst apaļi. Varbūt viņš nodzīvos līdz simts gadiem, bet varbūt jau ir sasniedzis šo robežu.

      Torīt tiesnesis Nešs pāri brillēm palūkojās uz mani.

      – Jūs tā pavēlu ielecat vilcienā, Kolariča kungs, – viņš sacīja.

      – Jā, jūsu godība. Kā jau Čaildresa kungs norādīja…

      – Es protu lasīt, Kolariča kungs. Šķiet, Čaildresa kungs pārceļas uz zaļākiem laukiem.

      – Jā, tiesnesi, es pievienošos Gerija Soltersa firmai, – Braiens paskaidroja, nostājies man līdzās.

      – Soltersa kungs ir krietns advokāts. Vājš golfa spēlētājs, bet lielisks advokāts.

      Tiesas zālē, gluži kā vecas komēdijas aizkadrā, atskanēja smieklu šalts.

      Nešs palūkojās uz apsūdzības komandu, kuru vadīja Vendija Kotovska.

      – Vai valstij ir iebildumi? – viņš pajautāja.

      Es pakāpos sānis, lai Vendija tiek pie mikrofona. Tiesnesis Nešs pieprasīja, lai viņa zālē abu pušu pārstāvji runā no katedras – gluži kā federālajās tiesās.

      – Mēs iebilstu tikai pret lietas atlikšanu, jūsu godība, – Vendija paziņoja.

      Pārmaiņus palūkojies uz mani un uz Čaildresu, tiesnesis atkal pievērsās Vendijai.

      – Es nejautāju, vai jūs iebildīsiet pret lietas atlikšanu, Kotovskas kundze. Es jautāju, vai jūs iebilstat pret advokāta nomaiņu.

      Vendijai vajadzēja to paredzēt. Šī taču nebija viņas pirmā reize pie Neša.

      – Mēs neiebilstam, ja šīs nomaiņas dēļ nevajadzēs atlikt prāvu, – viņa paskaidroja.

      – Vai tā būs, Kolariča kungs? Vai jūs gribēsiet pārcelt prāvas datumu?

      – Jūsu godība…

      – Atbildēt iespējams ar vienu vārdu, Kolariča kungs. Vai jūs gribat pārcelt prāvas datumu? Grafikā paredzēts, ka tā sākas pēc sešām nedēļām.

      – Tiesnesi, mana atbilde ir atkarīga…

      – Tas ir vairāk nekā viens vārds, advokāt! Jā vai nē. Ikvienā valodā tie ir ļoti vienkārši vārdi.

      Viņš atkal pievērsās zālei. Mēs todien bijām pirmie, un tāda goda nealka neviens, jo tiesnesis Nešs spēlēja uz publiku.

      – Varbūt, – es atbildēju.

      – Varbūt? – Tiesnesis pagrozīja galvu. Skatītāji pierima vulkāna gaidās.

      – Varbūt, – es atkārtoju.

      Nešs piemiedza acis.

      – Redziet, advokāt, šī lieta jau vairākkārt ir atlikta, tādēļ ilgāk vilkt es negribu. Čaildresa kungs neapšaubāmi ir sagatavojies prāvai, un puses ir apņēmušās sākt noteiktajā datumā. Ja jūsu iesaistīšanās lietā prasa papildu termiņu, lai gan Čaildresa kungs lieliski var palikt par vadošo advokātu, man būs stingri jāpadomā par jūsu lūgumu. Tātad… – Viņš paliecās uz priekšu. – Vai šādi apsvērumi kaut kā maina jūsu atbildi?

      – Nē, – es noteicu.

      Tiesnesis samirkšķināja acis. Viņam nepatika mana atbilde. Apsūdzētā tiesības uz paša izvēlētu advokātu ir svētas un teju augstākas par jebkurām citām tiesībām. Protams, tām ir savas robežas, taču tiesnesis, kurš cenšas iegalvot apsūdzētajam kriminālnoziegumā, ka viņš nevar izmantot izvēlētā advokāta pakalpojumus, tuvojas tai galējai līnijai, no kuras baidās visvairāk, proti, apelācijas tiesas lēmumam atcelt viņa lēmumu.

      Bērtrands Nešs mēģināja iedzīt mani stūrī, un es viņu izprovocēju.

      Pēc brīža viņam sākās tiks un noraustījās lūpu kaktiņš. Šis tiesnesis mīlēja profesionālo meistarību un cienīja cilvēku, kas labprāt piedalās šajā spēlītē.

      – Es gribētu uzklausīt pašu apsūdzēto, – tiesnesis sacīja. Toms Stolers atradās arestantu nožogojumā pa labi no mums un skatījās tiesas zāles stūrī, it kā nemaz nemanītu mūsu klātbūtni. Sargs piegāja un lika viņam piecelties. Mugurā Stoleram bija spilgti dzeltens kombinezons, kā jau piedien ieslodzītajam

Скачать книгу