LITMIR.BIZ

Скачать книгу

nelabvēlīgi dēvēja par dendiju. Viņš nebija aizrāvies ar modes pārmērībām, kas jaunākus vīriešus mēdza padarīt smieklīgus un kas noteikti dergtos misteram Bramelam, ja šim īpašajam cilvēkam nāktos spriest tiesu par londoniešu gaumi. Nepatīkamu iemeslu pēc misteram Bramelam nācās aizbraukt uz kontinentu, kur viņš dzīvoja galīgā neziņā, taču viņa paaudzes aizsāktā elegance turpinājās doktrīnās, ko viņš bija iedibinājis. Olverstoks par viņu bija trīs gadus jaunāks, bija saticies ar viņu trakajās zaļās jaunības dienās un jutās gatavs teju noraut viņam katru košo vesti, mirdzošās kaklasaites adatas un neskaitāmās pulksteņķēdes. “Vīrietis, kura drānas nespēj pievērst pārējo cilvēku uzmanību,” bija sacījis misters Bramels, “nav nosaucams par labi ģērbtu vīrieti.” Tīri krekli, ideāli piegriezti svārki un gaumīgi pieskaņoti kaklauti bija galvenās smalka vīrieša pazīšanās zīmes. Kopš tā laika Olverstoks stingri ievēroja šos vienkāršos noteikumus, ar pacietību un nemitīgu prasmju izkopšanu panākdams to, ka tiek uzskatīts par vienu no elegantākajiem pilsētas vīriešiem. Viņš ar nicinājumu izturējās pret absurdiem jauninājumiem, piemēram, cieši iestīvinātām apkaklēm, kas uzslietas tik augstu, ka gandrīz aizsedz skatienu un padara teju neiespējamu galvas pagriešanu uz vienu vai otru pusi, kā arī pret kaklautu “Austrumu” vai “Matemātisko” siešanas veidu. Lords Olverstoks bija izveidojis pats savu stilu, kas bija diezgan diskrēts, tomēr tik izcils, ka viņu apskauda jaunākās paaudzes vīrieši.

      Džeimsam tas viss bija labi zināms, turklāt viņa slepenā vēlēšanās bija kļūt par Olverstoka personisko sulaini, tālab Nepa brīdinājums bija nevietā. Nekādu apsvērumu vārdā viņš nevēlētos traucēt lordu šādā brīdī un neredzēja pilnīgi nekā smieklīga marķīza izturēšanās veidā šajā mirklī. Viņam gluži vienkārši bija žēl, ka nav ieradies ātrāk, lai varētu noskatīties, kā marķīzs izveicīgi nomaina pēdu platos muslīna kaklautus, līdz kādu no tiem atzīst par piemērotu. Šī acīmredzot bijusi veiksmīga izvēle, jo Neps turēja rokā sešus vai septiņus kaklautus, kas gaidīja savu kārtu, ja marķīza pirmā izvēle nebūtu apmierinoša. Tobrīd džentlmenis bija pievērsis skatienu griestiem. Gluži kā apburts Džeimss vēroja, kā viņa zods pakāpeniski nolaižas zemāk un sniegbaltais muslīna audums ieguļas krokās, kādas tam bija paredzētas. Reiz Neps bija pastāstījis, ka lordam nepieciešams tik vien kā četras vai piecas reizes nolaist zodu uz leju un audums iegūst skaistās krokas. Izklausījās pavisam vienkārši un arī izskatījās viegli, taču dzimstošais drēbnieka instinkts Džeimsam sacīja, ka nekā viegla tur nav. Kamēr viss nebija pabeigts, viņš stāvēja ar aizturētu elpu un nopūtās tikai tad, kad marķīzs, kritiski nopētījis rezultātu, nolaida spogulīti uz leju un sacīja: – Tas derēs.

      Lords piecēlās, ieslidināja rokas Nepa turētās vestes rokriņķos un palūkojās pāri telpai uz Džeimsu. – Nu? – viņš vaicāja.

      – Izlūdzos jūsu gaišības piedošanu! Mis Merivila… viņa vēlas jūs satikt. Nekavējoties, – pavēstīja Džeimss. – Tas esot ļoti steidzami! – viņš piebilda.

      Marķīzs izskatījās pārsteigts, taču pateica: – Vai patiešām? Pasaki mis Merivilai, ka tūdaļ atnākšu. Manus svārkus, Nep!

      – Jā, milord. Viņa ir bibliotēkas istabā, kā noprotu. – Tik meistarīgi novirzījis sava darba devēja dusmas, viņš piesardzīgi devās projām. Neps izpurināja nēzdogu, pasniedza Olverstokam un, to darīdams, piebilda, ka neizprot, kālab gan Vikens nav aicinājis mis Merivilu salonā. Olverstoks paņēma savu monokli un uzkarināja sev kaklā tā lenti, kā arī īsi noskaldīja: – Gan jau tādai rīcībai būs bijuši savi iemesli.

      Pēc dažām minūtēm, elegants līdz pēdējai vīlītei tumši zilos svārkos, ļoti gaišās biksēs un ideāli nospodrinātos apavos, lords nokāpa lejup, kur Vikens jau viņu gaidīja.

      – Kāpēc izvēlējies bibliotēku, Viken? – Olverstoks vaicāja. – Vai tev nešķita, ka mana māsīca ir pelnījusi uzaicinājumu pagaidīt salonā?

      – Noteikti šķita, milord, – atbildēja Vikens, – taču mis Merivila nav ieradusies viena.

      – To man vajadzēja iedomāties.

      – Un es nerunāju par sievieti, milord. Ir vēl trīs citas personas, kuras, manuprāt, bija daudz piemērotāk aicināt bibliotēkā, nevis salonā.

      Savu virssulaini Olverstoks pazina jau kopš agras jaunības un tālab neizdarīja kļūdainus secinājumus par apmeklētājiem. Kāds, kurš Vikenu tik labi nepazītu, varbūt arī nospriestu citādi, taču Olverstoks saprata, ka virssulainim mis Merivilas pavadoņi nepavisam neliekas patīkami. – Kas viņi ir? – Olverstoks vaicāja.

      – Runājot par to, milord, būtu lieki sacīt, ka divi no viņiem, pēc tērpa spriežot, ir no kāda oficiāla dienesta. Tiesa, ne augstā amatā.

      – Tad nu gan! – ieteicās Olverstoks.

      – Jā, milord. Un ir vēl arī suns… ļoti liels suns. Sugu man neizdevās noteikt.

      – Vai tiešām… Dieva dēļ! Vai tikai nav atgadījusies kāda liksta… – viņš apklusa. – Viken, kaut kas mudina domāt, ka bibliotēkā mani gaida briesmas.

      – Nē, milord! – Vikens mierināja. – Es domāju, ka tas dzīvnieks nav ļauns.

      Runādams Vikens atvēra bibliotēkas durvis un pieturēja, lai Olverstoks varētu ieiet.

      Mazliet šokēts, Olverstoks brīdi stāvēja uz sliekšņa un raudzījās uz sanākušajiem ļaudīm. Lufra gulēja pie Frederikas kājām. Suns pazina gluži patīkamo ciemiņu, kura brīnumdari pirksti bija spējuši atrast vietu uz Lufras skausta, kurai viņš pats nevarēja piekļūt, lai pakasītu. Dzīvnieks priecīgi slējās kājās, sveicinot ierējās un metās uz priekšu. Kādu īsu mirkli Vikenam šķita, ka suns grasās marķīzam uzbrukt, bet maitu lijai līdzīgā dāma, kura nesaprata dzīvnieka ķermeņa valodu un nepamanīja pat nevaldāmo astes luncināšanu, sāka spiegt un atgādināja pārējiem, ka viņa taču jau brīdinājusi par šā mežonīgā radījuma ļauno dabu, un pieprasīja suni nošaut.

      Marķīzs atvairīja suņa kvēlos prieka apliecinājumus un sacīja: – Paldies! Esmu tavs parādnieks, bet nu jau pietiks. Guli, Luf! Guli!

      Parka dežuranti pārmija zīmīgus skatienus. Viņiem vairs nebija nekādu šaubu, ka suns pieder marķīzam. Frederika manīja, ka Lufra ir gana izdarījis, lai attaisnotu savu nerātno uzvedību; viņa piecēlās, devās pie Olverstoka un sacīja: – Ak, brālēn! Jūs pat iedomāties nevarat, cik ļoti es priecājos, ka sastapu jūs mājās! Tas jūsu nevaldāmais suns ievilka mani pagalam nepatīkamā starpgadījumā. Es varu pilnīgi nopietni paziņot, ka vairs nekad neuzņemšos uzdevumu vest viņu pastaigā.

      Frederikai par lielu atvieglojumu, Olverstoks šos vārdus uzklausīja, ne aci nepamirkšķinājis; viņš noliecās pie Lufras un klusi pateica: – Frederika, jūs mani satriecat! Kas īsti notika?

      Triju balsu koris viņam sāka stāstīt par negadījumu. Viņš pārtrauca runātājus un aizrādīja: – Pa vienam, lūdzu! Ja vien jūs vēlaties, lai es izprotu lietas būtību.

      Lopkopis un Frederika apklusa, taču maitu lijai līdzīgā dāma iedegās vēl vairāk. Viņa sacīja, ka ļaudis jau varot mēļot par visādiem Barselonas kollijiem, ja vēlas, bet viņa tādās runās neticot ne vārdam: – Kaut kas nedzirdēts! Cilvēks vairs nevar aiziet uz parku ieelpot svaigu gaisu, lai nepiedzīvotu tāda nezvēra uzbrukumu.

      Marķīzs nolēma izmantot savu draudīgāko ieroci – viņš pielika pie acs monokli. Pat stipri vīri bija atkāpušies, kad viņiem tika pievērsts šāds skatiens. Maitu lijai līdzīgā dāma neatkāpās, taču vārdi palika neizteikti.

      Tad marķīzs sacīja: – Atvainojiet, kundze! Man ir bezcerīgi slikta atmiņa,

Скачать книгу