LITMIR.BIZ

Скачать книгу

ar tevi sarunāties. Vai to tu gribi?

      Jau sēcoši ievelkot elpu, Annija saskatīja, ka ir uzvarējusi, jo Teo acu plakstiņi viegli saspringa un pārāk skaisto lūpu kaktiņi pavilkās lejup.

      Viņš palūkojās uz Džeisiju, kas joprojām sēdēja uz grīdas ar Liviju rokās.

      – Uz pāris stundām aiziešu, – viņš strupi noteica. – Kamēr būšu prom, iztīri torni. Trešo stāvu neaiztiec.

      Viņš izmetās pa durvīm gandrīz tikpat sparīgi, kā bija iebrāzies iekšā.

      Livija turēja īkšķi mutē. Džeisija noskūpstīja viņu uz abiem vaidziņiem, tad nolika malā un, atbalstīdamās uz kruķiem, uzslējās augšā.

      – Es neticēju savām ausīm. Kā tu ar viņu runāji!

      Annija pati arī nespēja tam noticēt.

      Tornim bija divas ieejas – gan no ārpuses, gan no mājas otrā stāva. Džeisijai bija grūti uzkāpt augšā, tātad Teo doto uzdevumu vajadzēja paveikt Annijai.

      Tornis bija uzcelts uz augstāka pamata nekā pārējā Hārpu nama daļa, tāpēc torņa pirmais stāvs bija tajā pašā līmenī kā nama otrais stāvs. Durvis gaiteņa galā kāpņu augšpusē veda uz torņa galveno dzīvojamo daļu. Šķiet, nekas nebija mainījies kopš tiem laikiem, kad tur uzturējās dvīņu vecmāmiņa. Uz smilškrāsas sienu fona stāvēja mīkstās mēbeles no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, vietām apskrambātas un izbalējušas saulē, kas spīdēja logos, no kuriem pavērās skats uz okeānu.

      Nodilis persiešu paklājs sedza koka parketa grīdu, un smilškrāsas dīvāns ar apaļām parocēm un bārkstainiem spilveniem atradās zem pāris amatieru eļļas gleznām. Pie sienas uz grīdas bija divi lieli noputējuši koka svečturi ar baltām svecēm, kas nekad nebija aizdegtas, un virs svečturiem pulkstenis ar svārstu, bet tā rādītāji apstājušies uz vienpadsmitiem un četriem. Šī bija vienīgā Hārpu nama daļa, kas nebija mainījusies uz slikto pusi, taču bija tikpat drūma kā viss pārējais.

      Annija iegāja nelielajā virtuvītē, kur gala sienu aizņēma lifts. Nekur nebija manāma netīru trauku kaudze, gluži otrādi. No galvenās virtuves augšā uzsūtīto ēdienu trauki bija nomazgāti un salikti zilā plastmasas žāvētājā. Annija paņēma zem izlietnes ieraudzīto smidzināmo tīrīšanas līdzekli, tomēr pie darba vēl neķērās. Džeisija gatavoja Teo tikai vakariņas. Ko Sātana kungs ēda pārējā laikā? Nolikusi baloniņu malā, viņa atvēra tuvākos skapīšus. Nekur nebija ne tritona acu, ne varžu kāju. Nekādu sautētu acu bumbiņu vai eļļā ceptu pirkstiņu frī. Toties viņa ieraudzīja kastītes ar dažādām brokastu pārslām, Cheerios un Wheaties. Nekā ļoti salda. Nekādu interesantu uzkožamo. Bet arī nevienas iekonservētas cilvēka ķermeņa daļas.

      Tā kā šī bija vienīgā iespēja izpētīt telpu, Annija turpināja slepeno apskati. Viņa redzēja pavisam parastus konservus. Saini ar sešām dārga gāzētā minerālūdens pudelēm, lielu paku ar augstākā labuma kafijas pupiņām un pudeli kvalitatīva skotu viskija. Uz letes bija atstāti daži augļi, un Annijai, uz tiem skatoties, galvā ieķērcās ļaunās karalienes balss no “Sniegbaltītes un septiņiem rūķīšiem”. Paņem ābolu, mana skaistā…

      Aizgriezusies viņa piegāja pie ledusskapja, kur atrada asinssarkanu tomātu sulu, cietā siera gabalu, eļļainas melnās olīvas un neatvērtas kārbiņas ar pretīgu zoss pastēti. Annija nodrebinājās. Kāds tur brīnums, ka Teo iecienījis maltīti no iekšējiem orgāniem.

      Saldētava bija tukša, dārzeņiem paredzētajā nodalījumā glabājās vienīgi burkāni un redīsi. Viņa pārlaida skatienu virtuvei. Kur palikusi neveselīgā pārtika? Tortilla čipsi un Ben&Jerry’s kārbiņas? Kur kartupeļu čipsu paku kaudze, zemesriekstu sviesta burkas? Nekur nemanīja neko sālītu, kraukšķīgu. Vai saldumus. Zināmā mērā šī virtuve bija tikpat biedējoša lielā telpa apakšstāvā.

      Annija paņēma izsmidzināmo tīrīšanas līdzekli, bet tad saminstinājās. Vai viņa kaut kur nebija lasījusi, ka šis darbs jāsāk no augšas uz leju?

       Nevienam nepatīk tādi okšķeri, Princesīte paziņoja savā augstprātes tonī.

       It kā tev pašai nebūtu savu trūkumu, Annija atcirta.

       Liekulība nav trūkums, Princesīte nepalika atbildi parādā.

      Tas ir aicinājums.

      Jā, Annija gribēja iebāzt degunu visos skapjos, un viņa nolēma nekavēties. Kamēr Teo atradās drošā attālumā no mājas, viņa noskaidros, ko tieši viņš glabā savā midzenī.

      Kāju ikri sāpīgi protestēja, Annijai kāpjot uz otro stāvu. Pastiepusi kaklu, viņa saskatīja aizvērtas durvis trešajā stāvā – bēniņos, kur Teo it kā sacerēja savu nākamo sadistisko romānu. Vai arī sacirta līķus.

      Guļamistabas durvis bija vaļā. Annija ielūkojās iekšā. Istaba atgādinātu telpu, kurā mitinās veca kundze, ja vien nekārtīgi saklātās gultas kājgalī nebūtu nomesti džinsi un džemperis. Sienas bija blāvi baltas, aizkariem lielu rožu pumpuru raksts, krēsls ar mīkstu sēdekli, un divguļamā gulta pārklāta ar smilškrāsas segu. Teo noteikti nebija papūlējies iekārtot omulīgu vidi.

      Annija izgāja mazajā koridorā un, tikai mirkli vilcinājusies, pieveica atlikušos sešus pakāpienus uz aizliegto trešo stāvu. Viņa pagrūda vaļā durvis.

      Piecstūru telpai bija atsegti koka griesti un pieci kaili, šauri logi ar smailām arkām. Arī šeit, tāpat kā citur, trūka cilvēka rokas pieskāriena. Burta “L” formas galds pie vienas sienas, piekrauts ar papīriem un kompaktdisku vāciņiem, dažas piezīmju burtnīcas, dators un austiņas – to visu Annija redzēja šajā telpā. Pāri pretim uz rūpnieciska melna metāla plaukta stāvēja dažādu veidu elektronika, arī skaņu aparatūra un mazs plakanā ekrāna televizors. Zem viena loga uz grīdas bija saliktas grāmatas, un blakus izsēdētam atzveltnes krēslam stāvēja klēpjdators.

      Nočīkstēja durvis.

      Aiz satraukuma aizelsusies, Annija apsviedās apkārt.

      Ienāca Teo. Rokā viņam bija melna adīta šalle.

       Reiz viņš mēģināja tevi nogalināt, Leo ņirgājās. Viņš var to izdarīt atkal.

      Annijai aizcirtās elpa. Viņa atrāva skatienu no mazās baltās rētiņas pie Teo uzacs. Šo rētiņu bija sagādājusi viņa.

      Vīrietis tuvojās Annijai, ne vairs vienkārši turot rokā šalli, bet slidinot to pirkstos kā garoti… žņaugu… vai ar hloroformu piesūcinātu lupatu. Cik ilgi tā būtu jātur virs sejas, lai viņa zaudētu samaņu?

      – Šajā stāvā nedrīkst nākt, – Teo paziņoja. – Un tu to zini. Tomēr tu atrodies šeit.

      Viņš apmeta šalli ap kaklu, satvēris galus rokās. Annijas mēle bija kā sastingusi. Jau atkal sevis iedrošināšanai nācās saukt palīgā Nebēdni.

      – Tu esi tas, kuram te nevajadzētu būt. – Viņa cerēja, ka Teo nesaklausīs bailīgo pīkstienu ierasti drošajā balsī. – Kā lai es tieku pie okšķerēšanas, ja tu neej prom kā solīji?

      – Vai tu joko, vai? – Teo paraustīja šalli aiz galiem.

      – Tu… tu patiešām pats esi vainīgs. – Viņai nekavējoties vajadzēja kaut ko izgudrot. – Es te nekāptu augšā, ja tu būtu pateicis paroli, kad tev to lūdzu.

      – Es nesaprotu, ko tu tur gvelz.

      – Daudzi pieliek zīmīti pie datora. – Annija sažņaudza plaukstas aiz muguras.

      – Es tā nedaru.

       Neatkāpies! Nebēdne pavēlēja. Liec viņam apjēgt, ka tagad

Скачать книгу