LITMIR.BIZ

Скачать книгу

mana brāļa zelta ķēdi, it kā nebūtu pieradis pie tās svara.

      Mani pārņēma atvieglojums. Viņš nemaz nelīdzinājās savam pārmērīgi koptajam radiniekam.

      – Vai vēlaties pastaigāties? – es ierosināju. Tā bija pārdroša rīcība, tomēr gribēju parunāt ar viņu divatā. Džovanni jautājoši uzlūkoja kardinālu, kurš pamāja un kopā ar Čezāri iegāja galerijā. Mans brālis sadrūmis pameta skatienu pār plecu un vēroja, kā mēs ar Džovanni sākam iet pa taciņu apkārt putnu ūdens traukam.

      Oļi skaļi čirkstēja mums zem kājām. Sākumā domāju, ka Džovanni manu ierosinājumu uztvēris burtiski un apvedīs mani lokā ap trauku, nesakot ne vārda. Tad es pamanīju, ka viņš košļā apakšlūpu. Tāda atturība mani iedrošināja. “Viņam ir tikpat maz izvēles iespēju kā man. Pat mazāk. Šaubos, vai ģimene ļaus viņam atzīt mani par nepiemērotu.”

      – Jūs necerējāt mani šodien satikt, – es ieminējos.

      Džovanni iepleta acis, un es tik tikko apvaldīju smieklus. “Vai viņš mani uzskatīja par bērnu, kurš neko nesaprot?” Viņš papurināja galvu un neskaidri noteica: – Viņa Eminence kardināls un Viņa Svētība lika man uzposties un ierasties dārzā pirms sestās lūgšanu stundas. Bet es nezināju, ka tiksimies. Man teica, ka redzēsiet mani no augšas. Neko citu. – Atkal brīdi klusējis, viņš piebilda: – Es staigāju šeit jau stundu. Lūk! – Viņš noņēma cepuri. Mati mirka sviedros un bija pielipuši pie ādas. Galvvidus bija gandrīz kails; bez cepures bija redzams viņa vecums. – Nodomāju, ka tveicē zaudēšu samaņu. Šīs drānas ir… smagas.

      – Man ļoti žēl, ka jums tika sagādātas neērtības. – Es vēroju, kā viņš nosusina pieri. – Laikam neesat pieradis pie laika apstākļiem Romā. Tagad ir tikai maijs. Augustā sāksies īstais karstums. Visi, kam ir villas pakalnos, dodas prom pirms drudža moskītu ierašanās.

      – Drudzis? – Džovanni izbijies lūkojās uz mani. – No moskītiem?

      – Jā. Nezinu, kā tas notiek, bet pieņemu, ka no kodumiem. Tomēr moskīti purva dēļ šeit mājo visu gadu, bet drudzis parādās tikai vasarā. – Es paraustīju plecus. – Mana tēva ārsts Torelja, kurš ir ebrejs un mācījies medicīnu no mauriem Spānijā, daudz zina par šādām kaitēm un uzskata, ka drudzi pārnēsā īpaši moskīti. Vasarā tas skar veselus kvartālus un… – Es apklusu, jo Džovanni bija biedējoši bāls. – Vai jūtaties nelāgi? – es jautāju un sāku bažīties, ka viņam iekodis kāds moskīts.

      – Nekad… nekad es nebiju par to dzirdējis. Pezāro nav kukaiņu, kas pārnēsā mēri.

      – Nav moskītu? – Šoreiz man neizdevās apvaldīt smieklus. – Pezāro ir ļoti paveicies! Man ir jutīga āda, tāpēc parādās izsitumi visur, kur moskīti iekož. Tomēr tas nav mēris, tikai drudzis, kas parasti nogalina ļoti jaunos vai vecos. Jāatzīst, ka tas tomēr sagādā neērtības. Mans brālis Čezāre reiz saslima ar drudzi, un aizritēja nedēļas, kamēr viņš spēja piecelties… – Es apklusu, sapratusi, ka runāju pārāk daudz, turklāt Džovanni nemierināja mani vārdi. Izskatījās, ka viņš ir gatavs bēgt uz savu pilsētu, kurā nav moskītu, un nekad neatgriezties.

      – Nav nekāda iemesla satraukties. – Es papliķēju viņam pa roku. – Kā jau teicu, ir tikai maijs, un…

      – Mēs augustā būsim prom. – Viņš atrāva roku, it kā būtu apdedzinājies, un es satrūkos. Ierosinājums pastaigāties jau bija pārdrošs, bet pieskāriens… it īpaši tad, ja mūs nav svētījis priesteris… Kļūda! Acīmredzot es biju rīkojusies kā svešzemniece no Spānijas. – Mūsu laulību ceremonija notiks jūnijā, – viņš sacīja. – Tiešām nav jāsatraucas, jo augustā mēs jau dzīvosim Pezāro.

      – Ak tā! – Nebūtu pieklājīgi paskaidrot, ka viņš kļūdās. Tēvs nemūžam nesūtītu mani prom no Romas. Viņš pat neapstiprināja Huana aizbraukšanu uz Spāniju, kā ieganstu izmantojot Katolisko monarhu vilcināšanos ar dokumentu sūtīšanu, kaut gan visi zināja patiesību, proti, tēvs negribēja šķirties no saviem bērniem.

      Džovanni atkal spēra soli atpakaļ. – Jums patiks Pezāro. Tā ir jūras krastā netālu no Flamīnija ceļa. Mums ir skaistas baznīcas un laukumi. Manā rīcībā ir pilsētas nams, un arī pils jeb Kostanco cietoksnis ir apdzīvojams. Tajā ir četri nostiprināti torņi un aizsarggrāvis.

      – Jums ir grāvis? Un nav moskītu?

      Viņš sastinga. – Lielāko gada daļu tas ir sauss. Ziemā piepildās ar jūras ūdeni. Pezāro nav nepieciešama aizsardzība, jo mēs esam mana tēva brālēna Milānas hercoga Ludoviko il Moro pavalstnieki. Viņš sūtītu armiju mums palīgā. Es kalpoju viņam.

      – Saprotu. – Čezāre bija nodēvējis viņu par nabaga radinieku, un nupat Džovanni kļūdījās, saucot il Moro par hercogu, kaut gan Ludoviko Sforcam nepiederēja šis tituls. Viņš bija Milānas īstā valdnieka Džana Galeaco reģents un turēja savu brāļadēlu ieslodzījumā.

      Bet pirmā tikšanās nebija īstais mirklis, kad runāt par šiem sarežģījumiem. Jaunām līgavām nebija pieņemts spriest par tik bīstamiem jautājumiem kā alkatīgi tēvoči, kas iesloga brāļadēlus.

      – Jūsu pilsēta noteikti ir brīnišķīga, – es sacīju. Džovanni manāmi atplauka un turpināja pastaigu. Es viņam sekoju, kaut gan piepeši gribēju beigt šo sarunu, alku atgriezties savā namā un pagulēt blakus Arančīno, pirms izlemšu, ko vakarā vilkt mugurā. Atcerējos Džūliju, kas gribēs dzirdēt visus sīkumus par šo tikšanos. Nāksies no viņas vairīties, kamēr… It kā sadzirdējis manas ilgas, dārzā atgriezās Čezāre. – Pietiek! – Viņš sadrūmis lūkojās uz Džovanni. – Viņa Eminence gaida jūs zālē.

      Džovanni sastinga. Pirms Čezāre paguva atkārtot šo pavēli, es pagriezos pret savu saderināto. – Jūtos ļoti pagodināta, kungs. Pateicos par sarunu un pastaigu.

      Viņš noliecās noskūpstīt manas pasniegtās plaukstas. – Pagodināts jūtos es, madonna. – Viņš piesardzīgi apgāja apkārt Čezārem un aizsteidzās, platajiem zābaku stulmiem šūpojoties.

      – “Pagodināts jūtos es”, – Čezāre mēdījās. – Viņš ir ne vien nabags, bet arī bez izdomas.

      – Un bez drudža savā pilsētā, – es piebildu.

      Čezāre palūkojās uz mani. – Kāpēc tu tā saki?

      – Tāpat vien. – Es nožāvājos. – Esmu nogurusi. Lūdzu, pasauc Pantalīziju un pavadi mani līdz mājām.

      Brālis satvēra mani aiz rokas un veda uz māju. – Likšu sagatavot svītu un… – Viņš piepeši apstājās. – Tu nepateici, kā jūties tagad, kad esi viņu sastapusi. – Čezāre nemirkšķinot mani vēroja, it kā gribētu atklāt kādu noslēpumu.

      Es vilcinājos. Ko lai saku? Čezāre likās apņēmies dzirdēt noniecinājumu, bet patiesībā nebija iemesla veltīt šādus vārdus Džovanni. Viņš nebija ne izskatīgs, ne interesants, bet nešķita arī cietsirdīgs vai stulbs. Es atcerējos Neapoles Ferranti un viņa pagrabu, kas pilns ar līķiem; man varētu būt arī sliktāks vīrs nekā Džovanni. Un pēc mūsu kāzām viņš uzzinātu, ka es nekādā gadījumā nepametīšu Romu. Tēvs sāktu smieties, jau iedomājoties vien, ka es braukšu vērot, kā aizsarggrāvis piepildās ar jūras ūdeni.

      – Viņš būs mans vīrs, – es beigu beigās noteicu. – Jūtām nav nozīmes.

      Kādu brīdi Čezāre vēroja mani un sāji iesmējās. – Protams. Piedod, es uzvedos muļķīgi. Viņš tiešām būs tikai tavs vīrs. Un vīriem nav nozīmes.

      8. nodaļa

      Nebija

Скачать книгу