LITMIR.BIZ

Скачать книгу

sejā par virsvaldību cīnījās divas pretējas emocijas – līdzjūtība pret biklo, izglītoto meiteni, kas allaž klusēja citu klātbūtnē, un dzelžaina pārliecība par to, ka ikvienam ir jāpilda savs pienākums. Cik bieži Sisi bija dzirdējusi šos vārdus no mātes lūpām? “Sievietei ir jāuzņemas sava loma. Vai es, Bavārijas hercogiene, kaut reizi esmu pārkāpusi šo nosacījumu, lai gan jūsu tēvs manu ikdienu nekad nav atvieglojis? Tā nu dzīve ir iekārtota.”

      Drīz vien māte bija atguvusies un teica:

      – Tā ir cēla ideja, Helēne, diemžēl Bavārijas hercoga vecākajai meitai nav ļauts šķiest laiku aiz klostera mūriem. Imperatoru neviens neuzdrošinās noraidīt. Tu precēsies ar Franci Jozefu un kļūsi par Austrijas imperatori. Tā mūsu dinastijas ir nolēmušas.

      – Ļauj viņai pierast pie šīs domas, Ludovīka. – Tēvam šī diskusija bija apnikusi. – Viņa ir kautrīga un bailīga. Iztēlojies, ka mēs izprecinātu viņu prūšu grāfam fon kaut kādam… Helēne neizturētu pat divas nedēļas. – Maksimiliāna pieredze liecināja, ka sievietes vienmēr dara visu, ko viņām liek. Lai pieliktu punktu, viņš iedzēra no vīna kausa.

      Bet Helēne aizklāja seju ar plaukstām, lai apslāpētu nākamo elsu vilni. Augums nodrebēja.

      – Ak Dievs, kāpēc es…

      Hercogiene pieskārās meitas plecam, taču seja pauda absolūtu savaldību.

      – Mana mīļā Nene! Pietiks asaru, lūdzu. Tu allaž esi bijusi paklausīga meitene. Gan tu iemīlēsi Vīni.

      Atrāvusi roku no sejas, Helēne iebilda:

      – Bet es mīlu savas mājas, mamm.

      Mātes acīs pavīdēja vilcināšanās un maigums. Viņa jutās kā paralizēta, taču drīz sakopoja spēkus un atguvās. Viņa nopūtās, palaida vaļā meitas plecu, izslējās garāka un iztaisnoja plecus.

      – Ikvienam ir jāpilda savs pienākums. – Tad viņa atgriezās savā vietā un paņēma dakšiņu. Vīrieši ēda, it kā nekas nebūtu noticis. Sisi un Helēne bija zaudējušas apetīti. – Tātad, Helēne, – māte ierunājās, pārtraucot klusumu. – Tas nebūt vēl nav viss.

      – Es vairs nevēlos neko dzirdēt, mamm!

      – Tu vispirms paklausies! Uz galmu tu nebrauksi viena. – Helēne pacēla galvu. – Vai tu negribētu sev pavadoņus? – Ludovīkas skatiens pievērsās Sisi, kas sēdēja māsai blakus un joprojām spieda viņas roku. Piepeši sirdī uzgailēja sīkas cerību liesmiņas, un Sisi paraudzījās uz māti. – Mēs ar Sisi brauksim tev līdzi. – Mātes balsī ieskanējās priecīgākas notis. – Vai tagad tu jūties labāk?

      Krietnu brīdi apdomājusies, Helēne pamāja ar galvu.

      Sisi šie jaunumi sajūsmināja, un sirds auļoja tādā ritmā, ka bija grūti paelpot. “Es varēšu aizbraukt no Posenhofenes un došos uz imperatora galmu – uz vietu, kur atrodama vara, mode un cilvēki, kas izmanto abus! Šī pasaule nebūt nelīdzinās vienkāršajai Bavārijas ikdienai.” Ziņas likās biedējošas, taču iepriecināja.

      – Kā tev šķiet, Sisi? – Hercogiene lūkojās uz jaunāko meitu. – Es braukšu labprāt, – Sisi dedzīgi atbildēja entuziasma pilnā balsī un paliecās tuvāk māsai. – Ak, Nene, mums kopā būs jautri!

      – Jautri? – Māte sarauca pieri un bargā tonī turpināja: – Tas nebūs nekāds piedzīvojums, Elizabete, par ko raksta tavos romānos. – Sisi prieks tika apslāpēts. – Tev jāsaprot, ka galmā tavs galvenais uzdevums būs palīdzēt māsai iekārtoties. Tu viņai kalposi kā galma dāma, skaidrs?

      Sisi pamāja, apslāpējot smaidu, kas tiecās parādīties lūpās.

      – Jā, mamm. – Bet sirds viņai salēcās. “Es braukšu Helēnei līdzi, un mēs abas sāksim jaunu dzīvi! Helēne būs Austrijas imperatore, un es būšu turpat līdzās.”

      – Tev būs jārūpējas, lai Helēne vienmēr izskatās labi, – hercogiene pamācīja. – Vai tu saproti?

      – Protams, – Sisi apsolīja un apskāva māsas šauros, stūrainos plecus. – Vai tu dzirdēji, Helēne? Es būšu tev blakus! – Māsas saķērās rokās, un pirmo reizi kopš jaunumu izsludināšanas Helēne izmocīja tikko jaušamu smaidu.

      – Un… – Ludovīka paliecās tuvāk jaunākajai meitai. – Ceru, ka tev nav jāatgādina, cik daudz galmā ir iespēju nokļūt nepatikšanās, Elizabete. Krustmāte Sofija nav tik iecietīga kā es un vienmēr atradīsies tuvumā. Tavs pienākums būs rūpēties par māsu, un viss. Es negribu pēc tam klausīties, ka tu esi iemīlējusies kādā ungāru grāfā. – Hercogiene sarauca pieri, un Sisi pietvīka, cenšoties izvairīties no Karla dedzinošā skatiena.

      – Es uzraudzīšu tevi, Elizabete.

      – Saprotu, mamm.

      – Lieliski. – Hercogiene Ludovīka pamāja, un bargumu sejā nomainīja atzinīgs smaids. – Nekādu pielūdzēju! Vismaz līdz brīdim, kamēr māsa ir apradusi ar jauno lomu.

      Helēnei tika atļauts pamest mielastu, un Sisi drīkstēja doties viņai līdzi. Abas klusēdamas uzkāpa otrajā stāvā, iegrimstot katra savā domu un jautājumu juceklī.

      “Hābsburgu galms!” Jaunumi uzjundīja Sisi ziņkārību un satricināja garu. Prātā veidojās iztēles ainas. “Mana māsa būs imperatore, un es viņai blakus uzturēšos zālēs, kur piedzimis valsis, tiek rīkoti mielasti un dejo sievietes tik platos svārkos, ka izskatās pēc katedrāles zvaniem. Un man ir tikai piecpadsmit gadu!”

      – Cik labi, ka tu brauksi man līdzi. – Helēne saspieda māsas roku. Pa sveču apgaismotu gaiteni abas aizsoļoja uz savu guļamistabu. Vecākās meitenes domās entuziasma noteikti pietrūka.

      – Vai pateikt Agatai, lai atnes vīnu? – Sisi pagrūda smagās durvis.

      – Nē, Sisi. Tikai pasēdi man blakus. – Helēne iekārtojās lielajā sarkankoka gultā. – Mani ir pārņēmis šoks.

      – Es vienmēr atradīšos tev līdzās, Nene. – Sisi atvēra aizkarus un ielaida telpā pēdējos vasaras saules starus. Pār Posenhofeni nolaidās krēsla. Meži aiz pļavām, kur sākās Štarnbergas ezers, nakts plīvura aizsegā vīdēja indigo zili. Pa pļavu uz ciematu gāja kāds zemnieks, vezdams pavadā zirgu. Tālumā no pavardiem debesīs stiepās dūmu strūkliņas, kas apliecināja, ka Bavārijas Alpu nogāzēs netrūkst iedzīvotāju. Tā bija pazīstama ainava, ko Sisi varētu atstāstīt pat ar aizvērtām acīm. Tovakar viņa, uzzinājusi, ka drīz brauks prom, ar jaunu pieķeršanās spēku pievērsās iemīļotajam skatam. “Interesanti, cik ilgi es varēšu to paturēt atmiņā?”

      – Tu būsi blakus vien tik ilgi, kamēr pati neiziesi pie vīra. Un kas notiks tālāk? – Helēnes balss izrāva Sisi no sapņojumiem, un viņa pagriezās pret māsu satumsušajā guļamistabā. – Vīrs gribēs, lai tu brauc pie viņa uz Prūsiju, Saksiju vai Ungāriju. Ko tad es iesākšu? – Meitenes lūpa nodrebēja, draudot ar jaunu asaru vilni.

      – Tu taču dzirdēji, ko mamma teica. – Sisi tuvojās māsai. – Es galmā dzīvošu, lai palīdzētu tev. Un es apsolu, ka pat nedomāšu par laulībām, iekams tu nebūsi iekārtojusies un laimīga ar pusduci apaļīgu Austrijas kroņprinču un princešu. – Likās, ka šis apgalvojums mazliet nomierina Helēni, bet tikai uz brīdi.

      – Laulība ir briesmīga, vai ne? – Helēne skaļi domāja, novilkdama smago tērpu, kas nokrita uz grīdas. Sisi ievēroja, ka māsas tievais augums izskatās bāls un trausls. “Taču tam būs jāiznēsā nākamais Austrijas imperators.”

      Gluži kā pēc burvja mājiena

Скачать книгу