LITMIR.BIZ

Скачать книгу

Gunnar! Viņi var sadzirdēt.

      Sisi un Francis saskatījās un apmulsuši pasmaidīja.

      – Ja neiebilstat, mēs turpināsim ceļu. Es aizvedīšu māsīcu Elizabeti augstāk kalnos.

      – Protams, Majestāte. – Gunnars zemu paklanījās. – Margo, vai spēj noticēt? Es tikko pakāpos sānis, lai palaistu garām imperatoru!

      – Mana māsa nemūžam tam nenoticēs. – Margo joprojām raudzījās uz Sisi un atkal pārmeta krustu. – Kaut es varētu parādīt māsai portretu, lai viņa saprastu, cik jūs esat skaista, Elizabetes kundze!

      – Lai veicas, Jūsu gaišības! Ja kādreiz jums sagribēsies Margo vārīto sēņu sautējumu… Tas šajā apkaimē ir labākais! Viņa to gatavo ar zaķa gaļu un īpašām garšvielām. – Vecais vīrs nošmaukstināja lūpas. – Mūsu māja atrodas augšup pa kalnu stundas gājiena attālumā, ar zirgu būs vajadzīgs mazāk laika. Nāciet, kad vien vēlaties! – Gunnars sirsnīgi aicināja.

      Francis pamāja ar galvu.

      – Paldies. Un mēs lūgsimies par jūsu dēlu Rolfu un viņa atlabšanu.

      – Jūs esat ļoti laipns, Majestāte. – Gunnars ar sievu vēlreiz paklanījās.

      – Uz redzēšanos! – Francis palīdzēja Sisi uzkāpt Dimantas mugurā, pats sēdās seglos Uzvarētājam un devās prom pa kalnu taku. Gunnars un Margo, teju sastinguši, nolūkojās uz viņiem kā dievbijīgi lūdzēji.

      Vairākas minūtes viņi jāja klusumā. Piedzīvojot to, ar kādu bezgalīgu apbrīnu brālēnu godā vienkāršie iedzīvotāji, Sisi izjuta pazemību. Tāda godbijība – gluži kā pret dievību – atgādināja viņai par to, cik augstu stāvokli ieņem Francis.

      – Jums tā acīmredzot gadās nemitīgi, – Sisi norādīja, pārtraucot klusumu. Tuvākajā zarā iedziedājās putns. – Cilvēki nāk jums klāt un pazīst jūs, izturas pret jums kā pret Dievu.

      – Jā. – Francis domīgi pielieca galvu uz sāniem. – Taču es reti sarunājos ar viņiem. Parasti nerodas tāda izdevība.

      – Kāpēc?

      – Ja man līdzās ir gvardi vai kalpi, Grīne vai māte, vienkāršie ļaudis nedrīkst man tuvoties. Māte šādu tikšanos nemūžam nepieļautu.

      Sisi sarauca pieri. Tētis Bavārijā allaž aprunājās ar zemniekiem un ciema iedzīvotājiem – varbūt pat vairāk, nekā būtu nepieciešams. Taču tādējādi viņš kļuva par iemīļotu valdnieku.

      – Vai jūs nealkstat pēc iepazīšanās ar saviem pavalstniekiem? – Sisi jautāja. – Vai negribat no viņiem dzirdēt par viņu cerībām un likstām? Manuprāt, tas ir lieliski.

      Uz mirkli iegrimis domās, Francis sniedza atbildi, taču tā vairāk izklausījās pēc iekalta citāta, nevis savas pārliecības izpauduma:

      – Katram jāapzinās sava vieta.

      Diskusiju Sisi neturpināja un ļāvās saviem pārspriedumiem. “Protams, es nevaru pilnībā iztēloties, kā jūtas Francis, kuru ik uz soļa pazīst un uzrunā, kuru nekautrīgi nopēta vai katrs garāmgājējs un kuru nekavējoties nošķir no ikviena nevēlama cilvēka. Viņš ir kā dzīva ikona, kas apzinās savu trauslumu un tomēr vēlas uzņemt katra pilsoņa mīlestību, uzslavas, sāpes un ciešanas.” Piepeši Sisi atskārta, cik smags slogs uzlikts brālēna pleciem. Viņa jau grasījās paust savas domas skaļi, bet Francis pasteidzās ierunāties pirmais.

      – Māte allaž mācījusi man apzināties savu nastu un saprast, ka vienmēr jāietur zināma distance starp valdnieku un pavalstnieku, kam jāizjūt godbijība un pat bailes.

      Šie vārdi likās loģiski. “Nav brīnums, ka krustmāte Sofija aizstāv stingru vadības stilu,” Sisi prātoja. “Nav noliedzams, ka viņa tā dzīvojusi visu mūžu. Bet es nepiekrītu šādam viedoklim. Un Francim, šķiet, ir maigāks raksturs nekā viņa valdonīgajai mātei. Ja viņš spētu nokratīt mātes pārlieko ietekmi, tad kļūtu par augstsirdīgu un visu iemīļotu valdnieku.”

      – Jūs esat iegrimusi domās, māsīca Elizabete.

      Sisi palūkojās uz viņu un papurināja galvu. Kļuva skaidrs, ka viņa nav dzirdējusi imperatora pēdējo piezīmi.

      – Piedodiet.

      – Vai padalīsieties?

      – Atvainojiet… Ar ko?

      – Ar savām domām. Vai izstāstīsiet, kas nodarbina jūsu prātu? – Viņš neizturami dedzīgi noraudzījās uz Sisi. – Protams, tā nav pavēle, – viņš piebilda, atkal pievērsies takai un ciešāk satvēris grožus. – Vairāk tas ir… lūgums. Ja jūs vēlētos…

      – Jā, neapšaubāmi, – Sisi atbildēja. – Redziet… Ja valdnieks izraisa bailes, viņu ienīst vai pat, ļaunākajā gadījumā, gāž no troņa. Turpretī mīlestību vispirms ir jācenšas iemantot, un to nedrīkst zaudēt. – Francis lūkojās taisni uz priekšu un nelikās pārliecināts par šādu apgalvojumu. Sisi nocitēja sen apgūtu prātulu: – “Nekas nav spēcīgāks par maigumu, un nekas nav maigāks par patiesu spēku.”

      – Man patīk. – Francis paskatījās uz viņu. – Kur jūs to dzirdējāt?

      – Es to izlasīju. Tas ir Gēte.

      – Gēte, – Francis atkārtoja. – Varbūt man vajadzētu izlasīt viņa darbus. Patlaban nevienu nevaru atcerēties.

      – Manuprāt, no tiem varētu mācīties ikviens, – Sisi noteica. – Es labprāt jums aizdošu kādu Gētes sējumu.

      – Nevajag, patiešām! Es esmu pārliecināts, ka imperatora bibliotēkās atradīsim dučiem viņa grāmatu.

      – Jā, neapšaubāmi. – Sisi pietvīka. “Cik vientiesīgi ir iedomāties, ka jāaizdod grāmata imperatoram!”

      – Tātad… vai Gētes lasīšana ir viena no jūsu iemīļotākajām izklaidēm telpās?

      Pievērusi acis, Sisi saknieba lūpas, lai apvaldītu smaidu.

      – Kurš apgalvo, ka Gēte jālasa telpās? – viņa vaicāja. Francis paraudzījās uz viņu. – Jā, man patīk Gēte. – Skatiens bija tik ciešs, ka Sisi neveikli sarosījās seglos. – Es mēdzu paņemt viņa grāmatas un savas dzejas grāmatas, iet ārā un visu pēcpusdienu pavadīt saules apspīdētā zālienā.

      – Cik burvīgi tas izklausās! Es iztēlojos, kā jūs to darāt, māsīca Elizabete. – Francis nenovērsdamies lūkojās uz Sisi.

      – Man arī tas patiktu. Kopā ar jums.

      Šī piezīme palika neatbildēta. Sirds viņai krūtīs salēcās. Iestājās draudzīgs klusums, un palaikam atskanēja koku čipstes sauciens un strauta ūdens burbuļošana pār akmeņiem.

      – Te valda patīkams miers, vai ne? – Francis pajautāja.

      – Brīnišķīgs, – Sisi piekrita. Un tas nebija melots. Šķita, ka viņi tuvākajā apkārtnē ir vieni, pārējie cilvēki palikuši tālu prom.

      – Mēs jau gandrīz esam nonākuši virsotnē, – Francis paskaidroja.

      Ceļš turpinājās, koku audzes kļuva biezākas un veidoja necaurredzamu sienu, kas sniedza pavēni un atspirdzinājumu. Zarus šūpoja vējiņš, atnesot priežu un gremzdu saldeno smaržu.

      Piepeši stāvā nogāze beidzās. Koki palika aiz muguras, un priekšā pletās klajums. Sisi aizrāvās elpa, stāvot kalna virsotnē un ieraugot nevainojami zilās debesis. Zirgi apstājās, it kā arī tos būtu pārsteidzis apkārtnes skaistums.

      – Paskat,

Скачать книгу