LITMIR.BIZ

Скачать книгу

pieklājīgi.

      Alekss veltīja viņai bargu skatienu.

      – Nu labi, ne vienmēr, – Keja pieļāva. – Māte ir nedaudz stūrgalvīga, un tēvs reizēm par to sadusmojas, un šad tad mēs ar brāļiem draudējām pamest mājas, ja viņi nesalabs. Tomēr viņi viens otru ļoti mīl.

      – Un viņi viens otru izvēlējās, jo bija saderīgi?

      – Mans tēvs bija klana muižnieks, mana māte bagāta mantiniece. Jā, es domāju, ka viņi bija ļoti saderīgi.

      Vīrietis atkal iespurdzās un izstiepās uz zemes, salicis rokas virs krūtīm. Izskatījās, ka viņš grasās iemigt.

      – Viņi bija visnesaderīgākais pāris visā kristīgajā pasaulē, – viņš noņurdēja.

      – Kā tu tik daudz zini par manu ģimeni?

      – Tīsijs…

      – Neticu, ka tēvocis Tīsijs tev tik daudz par mums stāstījis. Vai viņš runāja par sevi un Batšīvu?

      – Pieminēja šo vārdu, – Alekss atbildēja, bet nepagriezās. – Vai viņš bija kaislīgi iemīlējies?

      – Neprātīgi. Mana māte apgalvo, ka tēvocis Tīsijs gandrīz padarīja sev galu, kad Batšīva apprecējās ar citu.

      – Pazīstu šīs izjūtas, – Alekss klusi noteica. – Ļoti labi pazīstu.

      Keja gribēja turpināt runāt vai pat pastrīdēties. Viņai negribējās gulēt, un tumsa un lietus visapkārt viesa nemieru.

      – Vai tu ļoti mīlēji savu sievu? – viņa klusi jautāja.

      – Ar visu sirdi un dvēseli.

      – Un saprati to pēc pirmajām trim nedēļām?

      – Jau pirmajā mirklī. Mūsu skatieni sastapās, un es piederēju viņai.

      – Bet tu neko par viņu nezināji, nepazini viņas raksturu, kas viņai patīk un nepatīk, kādas ir viņas nākotnes ieceres? Neko?

      – Un tu laikam visu zini par vīriešiem, ar kuriem gatavojies precēties.

      – Protams.

      – Vai tu veido sarakstus?

      Keja atcerējās savu piezīmju grāmatiņu, pilnu ar iespējamo līgavaiņu īpašībām. Viņa salīdzināja vecumu, mājas, pagātni, itin visu, ko spēja iedomāties. Keja zināja, ka laulība ir nopietns solis, un nevēlējās kļūdīties. Viņa gribēja laulību, kas būtu tikpat veiksmīga kā viņas vecāku savienība.

      – Nē, protams, – viņa meloja. – Ļaušu, lai lēmumu pieņem sirds. Vai tā nevajadzētu darīt visām līgavām?

      – Vai tu gribi zināt, kas, pēc manām domām, tev jādara? Manuprāt, tev jāpaguļ. Mēs dosimies ceļā agri no rīta, vēl pirms ausmas, tāpēc tev jāatpūšas.

      Keja negribīgi apgūlās uz cietās zemes un centās iemidzināt prātu, bet tas turpināja darboties.

      – Vai esi jau izdomājis, ko darīsi ar mani?

      – Jā, bet neteikšu tev, kas man padomā, tāpēc nav jēgas mani bikstīt.

      – Es tevi nebikstu, – Keja iebilda.

      – Tu varētu apmācīt citus bikstīšanas prasmēs. Pat atvērt skolu, kurā mācīsi cilvēkus bikstīt kādu, līdz viņš izmisis lūdz atpestīšanu no tavas mēles.

      Keju patiesi tracināja vīrieša attieksme pret viņu kā pret bērnu.

      – Maiks Basets nelūdz, lai atpestīju viņu no savas mēles. Tieši otrādi…

      – Meitēn, tu esi mežā viena pati kopā ar notiesātu slepkavu. Vai tiešām runāsi ar viņu par to, ko meitene spēj izdarīt ar mēli?

      – Nu, es… – Keja nezināja, kā attaisnoties, bet galu galā nekāda paskaidrojuma nebija. Viņa apgūlās uz apmetņa malas un, brīdi vilcinājusies, pārmeta otru pusi vīrietim pāri. Viņš pateikdamies ieņurdējās un pievirzījās tuvāk. Keja sajuta viņa auguma siltumu uz muguras. Varbūt vainojams bija šis tuvums vai arī klusās lietus lāšu skaņas; lai nu kā, viņa aizvēra acis un iegrima miegā.

      Septītā nodaļa

      – Es nepārģērbšos par zēnu! – Keja paziņoja. – Nemūžam! Pietiek, un es to vairs neapspriedīšu.

      – Ļoti labi, – Alekss noteica. – Tātad nevajadzēs klausīties tavās žēlabās. Kad būsi pārģērbusies par zēnu, varēsi turēt muti ciet. Ja vien nesastapsi kādu, ar ko varētu apprecēties. Tad varēsi izmantot muti citiem mērķiem.

      – Tu esi atbaidošs. Sliktāks par visiem maniem brāļiem.

      – Vai to vidū ietilpst arī Ādams? – viņš painteresējās. – Vai arī viņš ir pārāk šķīsts tik pasaulīgām domām?

      Keja patlaban savilka ķēves sedulkas siksnu un veltīja viņam nelaipnu skatienu, pieliekusi galvu zem zirga kakla. Alekss uz viņu nelūkojās, bet bija manāmi apmierināts ar sevi, uzskatot, ka ir pieveicis Keju šajā vārdu divcīņā.

      – Manam brālim Ādamam nav nevienas domas, ko viņš nevarētu skaļi paust draudzes priekšā baznīcā. Vai esi gatavs doties ceļā? Vai arī tev vajag palīdzēt?

      – Palīdzēt nevajag, un tavs brālis izklausās garlaicīgs, – Alekss noteica. Viņš apgāja apkārt zirgam, pieliecās, satvēra Kejas apakšstilbus un strauji pacēla viņu seglos.

      Tikai gadiem ilgās pieredzes un ārkārtīgi spēcīgo augšstilbu muskuļu dēļ Keja nenokrita otrpus zirgam. Tomēr viņa negribēja iepriecināt ceļabiedru, žēlojoties par sagādātajām neērtībām.

      – Nu lūk, gandrīz jau esi vīrietis. – Alekss pacēla skatienu. – Patiesību sakot, meitēn, ja tev nebūtu tik daudz matu, tevi varētu noturēt par zēnu.

      Ar šo vienu teikumu viņš atklāja visas Kejas slepenās bailes. Viņas māte bija tik skaista, ka vīrieši veltīja viņai dzejoļus. Kāds jauneklis bija sacerējis dziesmu par viņas daili. Bet Keja, vienīgā meita, vairāk līdzinājās tēvam un brāļiem. Viņu no Tallija šķīra tikai desmit mēneši, un bērnībā cilvēki reizēm noturēja abus par dvīņubrāļiem.

      Alekss saprata, ka ir aizvainojis meiteni un viņa ļoti cenšas savaldīties, lai neraudātu. Viņš nebija gribējis Keju sāpināt. Patiesībā pēc labajām vakariņām un mierpilnās nakts viņš pamodies ieraudzīja, ka ļoti skaista meitene brīnišķīgā tērpā ceļ roku virs galvas, lai noņemtu maisu no koka zara. Pirmajā mirklī viņš neatcerējās, kur atrodas un kas noticis pēdējo mēnešu laikā. Viņš ļāvās mirklim un nodomāja, ka nekad nav redzējis kaut ko tik skaistu… Un tieši tur slēpās sarežģījumi.

      Doma par Kejas ieģērbšanu zēna drēbēs ienāca Aleksam prātā, kad viņš sameloja vecajam Jeitsam, ka ceļo kopā ar jaunāko brāli. Tomēr viņš neatklāja to Kejai, baidoties, ka viņa atbildēs tieši tā kā šobrīd. Kāpēc sievietes domā, ka nomirs, ja ik mirkli nenēsās dažādas lentes?

      – Tas nebūs uz visiem laikiem, – Alekss saudzīgi skaidroja, lūkodamies uz meiteni. – Netālu ir ciemats, un šodien ir svētdiena. Mēs varētu iekļūt veikalā, kad tas ir slēgts, un paņemt nepieciešamo. Un atstāt naudu, par to samaksājot, – Alekss piebilda, jo pazina Keju pietiekami, lai nojaustu viņas vēlmes. – Kad būsi apģērbusies, mēs turpināsim ceļu uz Floridu. Atstāšu tevi pie Tīsija draugiem, un varēsi tur pagaidīt pāris nedēļu pēc manas nozušanas. Tad dosies mājās. Cilvēki nepievērsīs uzmanību zēnam, kurš ceļo viens, bet skaista vientuļa meitene radīs tikai nepatikšanas.

      – Tu

Скачать книгу