LITMIR.BIZ

Скачать книгу

un pļāpā” bija viena no Takera iemīļotākajām vietām. Šajā iestādē bija viens plašs logs, kuru uz visiem laikiem okupējuši plakāti, kas reklamēja gan dažādas maizīšu izpārdošanas, gan skolas ludziņas, gan arī izsoles.

      Grīda bija noklāta ar rūtotu, no vecuma nodzeltējušu linoleju, ko izraibināja brūngani traipi. Atsevišķie nodalījumi bija apdarināti ar raupju sarkanu vinilu, bet uz saplēstajām vai apskrandušajām vietām Takers pirms sešiem mēnešiem uzlika ielāpus. Un sarkanā krāsa tajos jau pamazām kļuva oranžīga.

      Gadu ritējumā cilvēki uz galdiem bija iegravējuši dažādas zīmes. Tā bija kļuvusi par tādu kā savdabīgu šīs kafejnīcas tradīciju. Ļoti iecienīti bija iniciāļi, tad vēl arī sirdis un dažādi skaitļi. Reizēm kāds bija atvēzies arī kam lielākam, piemēram, uzrakstījis: ”Hei!” Vai arī kādu rupjību. Ja pie galdiņa bija sēdējis kāds ļoti sadrūmis personāžs, tad varēja atrast arī tekstu: ”Ēd, izkārnies un mirsti.”

      Ērlīnu Renfrū, šīs vietas vadītāju, tāds ieteikums tik ļoti sadusmoja, ka Takeram nācās no saimniecības preču veikala aizņemties elektrisko slīpmašīnu un novākt šos aizvainojošos vārdus.

      Katrā nodalījumā bija iespēja izvēlēties mūziku automātā pēc savas gaumes – pagriežot rokturi, varēja ieraudzīt izvēles iespējas, iemest aparātā divdesmit piecu centu monētu un atskaņot sev tīkamāko. Tā kā Ērlīna vairāk cienīja kantrimūziku, automātos šī izvēle bija pārstāvēta visplašāk, taču Takers bija pamanījies tur iedabūt arī dažus piecdesmito gadu skaņdarbus.

      Gar lielo leti bija izvietoti daudzi bāra krēsli, pārvilkti ar to pašu balot sākušo sarkano vinilu. Zem caurspīdīga trīsdaļīga kupola atradās konkrētās dienas pīrāgu piedāvājums. Ar patiesu patiku Takera skatiens pievērsās melleņu pīrāgam.

      Apsveicinājies ar apmeklētājiem, pamājis ar roku un kādam uzsaucis ”Sveiks!”, Takers pa taukainu izgarojumu un cigarešu dūmu piesātināto telpu devās turp, kur pie letes sēdēja viņa māsa. Viņa bija dziļi iegrimusi sarunā ar Ērlīnu un brālim tikai papliķēja pa roku, nepārtraucot mēļošanu.

      – Tā nu es viņai teicu… Džastīna, ja tu grasies precēties ar tādu vīrieti kā Vills Šivers un gribi būt laimīga, tev vajag tikai iegādāties piekaramo slēdzeni viņa bikšu priekšai un parūpēties, lai atslēga būtu tikai tev vienai. Šad un tad viņš varbūt apčurāsies, taču tas arī būs viss.

      Ērlīna atzinīgi iesmējās un noslaucīja dažus mitrus apļus no letes. – Kāpēc viņa gribētu sev tik nevērtīgu vīrieti kā Vills, man nudien nav saprotams.

      – Mīļā, viņš gultā ir īsts tīģeris. – Džosija viltīgi piemiedza ar aci. – Nu, vismaz tā ļaudis runā. Sveiks, Taker. – Viņa pagriezās un uzspieda brālim uz vaiga skaļu skūpstu, bet pēc tam izstiepa pirkstus viņam acu priekšā. – Man tikko uztaisīja manikīru. Īpaši sarkana laka. Kā tev patīk?

      Takers paklausīgi nopētīja viņas sarkanos nagus. – Izskatās, ka tu tikko tos būtu izrāvusi kādam citam. Ērlīna, iedod man glāzi limonādes un gabalu melleņu pīrāga ar vaniļas saldējumu.

      Gana apmierināta ar brāļa atbildi, Džosija izslidināja pirkstus cauri mākslinieciski savītajiem melnajiem matiem. – Džastīna drīzāk vēlētos izplēst manējos. – Viņa pasmaidīja, paņēma diētisko kolu un caur salmiņu iedzēra nelielu malku. – Viņa bija skaistumkopšanas salonā. Piekrāsoja matu saknes un visiem rādīja roku, uz kuras mirguļoja tas slīpētā stikla gabals, ko viņa dēvē par briljantu. Vills droši vien to bija laimējis, kad svētkos piedalījās pudeļu gāšanas spēlē.

      – Vai tu esi greizsirdīga, Džosij? – Takera zeltainajās acīs uzmirdzēja draiskas liesmiņas.

      Viņa stīvi izslējās, pastiepa uz priekšu apakšlūpu… Tad sejas izteiksme mainījās, viņa atgāza galvu un iesaucās: – Ja es būtu viņu gribējusi, tad būtu arī dabūjusi. Bet ārpus gultas viņš mani garlaiko līdz neprātam. – Viņa ar salmiņu samaisīja to, kas bija vēl atlicis no dzēriena, un pāri plecam veltīja koķetu skatienu diviem puišiem, kuri iekārtojās kādā no atsevišķajiem nodalījumiem, lepni izslējās un pūlējās ievilkt savus alusvēderus. – Mums abiem viena nasta. Tev un man, Takij. Mēs pretējā dzimuma acīs izskatāmies sasodīti pievilcīgi.

      Uzsmaidījis Ērlīnai, viņš ķērās pie pasniegtā pīrāga. – Jā, katram savs krusts jānes.

      Džosija paklikšķināja svaigi nolakotos nagus pret leti un priecājās par to, kādu skaņu tie rada. Bezrūpība, kas bija likusi viņai divreiz piecos gados apprecēties un izšķirties, pēdējās nedēļās kļuva krietni izteiktāka. Viņa domāja, ka ir jau gandrīz pienācis laiks doties tālāk. Daži Inosensā pavadīti mēneši radīja viņā ilgas pēc aizrautības, ko varētu baudīt citur. Un daži mēneši kādā citā vietā lika viņai ilgoties pēc rimtās bezmērķības, ko varēja baudīt dzimtajā pilsētā.

      Kāds bija iemetis automātā divdesmit piecus centus, un Rendijs Treviss uzsāka žēlabas par mīlas nedienām. Džosija ar nagiem bungoja līdzi ritmam un drūmi vēroja Takeru, kurš kāri mielojās ar melleņu pīrāgu un saldējumu.

      – Nesaprotu, kā tu dienas vidū spēj šādi ēst!

      Takers paņēma vēl pīrāgu. – Es tikai atveru muti un noriju kumosu.

      – Un nepieņemies svarā ne par unci, sasodīts! Man jāuzmanās ar katru Dieva svētītu kumosu, ko lieku sev mutē, jo pretējā gadījumā gurni kļūs tik plati kā Gentriju māmiņai. – Viņa iebāza pirkstu Takera saldējumā un nolaizīja to. – Ko tu īsti dari pilsētā, ja neskaita ēdiena bāšanu mutē?

      – Es te esmu Delas uzdevumā. Starp citu, es pabraucu garām automašīnai, kas iegriezās Maknēru mājas ceļā.

      – Hmmm… – Džosija šiem jaunumiem būtu veltījusi lielāku uzmanību, bet telpā ienāca Bērks Trūsdeils. Viņa izslējās taisnāk uz krēsla, sakrustoja garās, glītās kājas un veltīja viņam saldu smaidu. – Sveiks, Bērk!

      – Džosij! – Viņš pienāca klāt un papliķēja Takeram pa muguru. – Takij. Ko tad jūs abi te darāt?

      – Es vienkārši nositu laiku, – atteica Džosija. Bērks bija muskuļots, sešas pēdas garš, platiem pleciem un stūrainu zodu. Viņa sejas vaibstus maigākus padarīja acis, kas līdzinājās mīlīga kucēna acīm. Pēc gadiem viņš bija tuvāks Dveinam, taču draudzīgākas attiecības uzturēja ar Takeru. Un Bērks bija viens no tiem nedaudzajiem vīriešiem, ko Džosija iekāroja un kam tā arī nebija tikusi klāt.

      Bērks ar vienu gurnu atspiedās pret bāra krēslu. Nožvadzēja atslēgas viņa smagajā saišķī. Šerifa nozīme saulē mirdzēja. – Ir pārāk karsts, lai darītu kaut ko citu. – Ērlīna nolika viņam priekšā ledus tēju, un viņš nomurmināja: – Paldies! – Neatvilcis elpu, Bērks iztukšoja glāzi vienā paņēmienā. Vērojot viņu, Džosija aplaizīja augšlūpu. – Mis Īditas mājā ievācās kāda viņas radiniece, – Bērks paziņoja, kad bija nolicis glāzi malā. – Mis Kerolaina Veiverlija. Kaut kāda lieliska mūziķe no Filadelfijas. – Ērlīna bija no jauna piepildījusi viņa glāzi, un tagad Bērks dzērienu baudīja maziem malkiem un lēnām. – Viņa pieteica telefona un elektrības pieslēgumu.

      – Cik ilgi viņa te paliks? – Ērlīnas acis un ausis allaž bija vaļā, kad tika paziņoti kādi jaunumi. Viņa bija šīs kafejnīcas vadītāja, un ziņu uzklausīšana bija viņas pienākums un tiesības.

      – Viņa nesacīja. Mis Īdita nebija no tām, kas par savu ģimeni mēdz runāt gari un plaši, tomēr es atceros, ka viņai bija mazmeita, kura braukā apkārt kopā ar orķestri vai kaut kā tamlīdzīgi.

      – Laikam

Скачать книгу