LITMIR.BIZ

Скачать книгу

bija?

      Lūena atbildēja nekavējoties. – Par darbu, kas saistīts ar tiešo pārdošanu.

      – Jā, mums ir bijuši daži cilvēki, kas īrē telpas uz īsu laiku tādām kā pārrunām vai tamlīdzīgi. Ja mums ir kāda brīva telpa… un tāda parasti atrodas… mēs to atvēlam, dažreiz pat tikai uz vienu dienu. It īpaši tad, ja telpa jau ir iekārtota kā kantoris.

      Drīz Džārviss atrada vajadzīgo failu un pētīja informāciju. Tā kā bija dzirdamas balsis no blakus esošā biroja, viņš devās aiztaisīt durvis un mazliet bažīgi palūkojās Lūenā. – Ko īsti tu vēlies uzzināt?

      Skolasbiedrs šķita bažīgs, un viņa paraudzījās uz tikko aizvērtajām durvīm. – Tev taču tāpēc neradīsies nepatikšanas, Džonij?

      Viņš noraidoši atvēcinājās. – Pie joda, nē. Atceries, ka es te esmu menedžera palīgs, – viņš svarīgi sacīja.

      – Tad stāsti man visu, ko vari! Kas tie ir par ļaudīm, ar ko nodarbojas, kur viņus var atrast…

      Jauneklis izskatījās apmulsis. – Vai tad viņi paši intervijas laikā to nepateica?

      – Tikai šo to, – Lūena gausi atteica. – Taču es gribētu pārliecināties, ka tas viss ir likumīgi, pirms pieņemu vai noraidu piedāvājumu. Es taisos pirkt labāku apģērbu, un varbūt būs vajadzīga arī mašīna. Ja kaut kas nav kārtībā, es ar viņiem negribu ielaisties.

      Džārviss nosprauslājās. – Prātīgi darīts. Tas, ka mēs šiem cilvēkiem izīrējam telpas, vēl nenozīmē, ka viņi nav krāpnieki. – Tad viņš raižpilni piebilda: – Vai viņi tev pieprasīja naudu?

      – Nē, faktiski viņi man piesolīja gluži neticamu summu.

      – Tad laikam tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesi.

      – Tieši par to es baidos. – Lūena vēroja, kā viņa pirksti rotaļīgi slīd pa datora taustiņiem. – Kur tu to iemācījies? – viņa brīnījās.

      – Vai šo te? Kopienas koledžā. Tur ir ļoti vispusīgas mācību programmas. Datori ir lieliski.

      – Man nebūtu nekas pretī kādreiz atkal atgriezties skolā.

      – Skolā tu vienmēr biji ļoti attapīga, Lūena. Varu derēt, ka tu apgūtu visu.

      Lūena veltīja viņam piemīlīgu skatienu. – Varbūt kādreiz. Nu, vai esi man kaut ko atradis?

      Džārviss atkal pētīja ekrānu. – Kompānijas nosaukums ir "Sabiedroto korporācija". Tā vismaz norādīts nomas līgumā, kas noslēgts uz nedēļu, sākot no vakardienas. Samaksāts skaidrā. Nekāda cita adrese uzrādīta nav. Ja mums maksā skaidrā naudā, tad mēs par to neraizējamies.

      – Tagad tur neviena nav.

      Vērdamies ekrānā, Džārviss izklaidīgi pamāja un sacīja: – Līgumu ir noslēdzis kāds Džeksons.

      – Diezgan tukls apmēram mana auguma tumšmatis?

      – Tieši tā. Tagad es viņu atceros. Viņš likās ļoti profesionāls. Vai intervijas laikā gadījās kaut kas neparasts?

      – Atkarībā no tā, ko tu sauc par neparastu. Bet viņš tiešām arī man izskatījās profesionāls. Vai vari man pateikt vēl kaut ko?

      Lai kā Džārviss cerēja atrast vairāk nozīmīgas informācijas, viņam nācās ar stipri vīlušos sejas izteiksmi palūkoties Lūenā un nopūsties. – Diemžēl ne.

      Lūena paņēma klēpī Līzu un paraudzījās uz bloknotu kaudzīti un traukā ievietotajām pildspalvām, kas atradās uz letes. – Vai drīkstu paņemt kādu no šiem blociņiem un pildspalvu, Džonij? Es varu samaksāt.

      – Tu laikam joko? Pasaulīt, ņem visu, ko gribi!

      – Man vajag tikai no katra pa vienam. Paldies. – Viņa ielika bloknotu un pildspalvu somiņā.

      – Nekādu problēmu, tādus mēs saņemam tonnām.

      – Labi. Es esmu pateicīga par to, ko tu man pastāstīji. Patiešām! Un bija ļoti jauki tevi atkal satikt, Džonij.

      – Pie joda, šādi ienākdama pa durvīm, tu mani ļoti pārsteidzi. – Džārviss palūkojās rokaspulkstenī. – Pēc desmit minūtēm man sākas pusdienu pārtraukums. Te pārtikas blokā ir kāds jauks ķīniešu restorāns. Vai tev ir laiks? Es cienāju. Tad mēs varēsim vēl drusku papļāpāt.

      – Varbūt citreiz. Kā jau es sacīju, man jāsteidzas.

      Ievērojusi Džārvisa vilšanos, Lūena jutās mazliet vainīga. Viņa nolika Līzu, cieši apskāva skolasbiedru un, sajuzdama nesen mazgātajos matos Džonija elpu, pasmaidīja. Sataustot viņas jostasvietu un sajūtot viņas mīksto, silto krūšu pieskārienu, Džārvisa oma uzreiz uzlabojās.

      – Tu tiešām esi guvis panākumus, Džonij. – Lūena pakāpās atpakaļ. – Es vienmēr esmu domājusi, ka tev veiksies. – "Būtu es satikusi Džoniju agrāk, viss varēja izvērsties citādi," viņa nodomāja.

      Nu Džārviss jau lidinājās padebešos. – Tev tā likās? Es esmu pārsteigts, ka tu par mani vispār esi domājusi.

      – Te nu bija! Es vienkārši esmu pilna pārsteigumu. Dzīvo vesels, varbūt vēl redzēsimies. – Viņa paņēma Līzu, kas ar mīksto rotaļlietu glāstīja mātei vaigu un, priecīgi čalodama, rādīja uz durvīm.

      – Paklau… – Džārviss iesāka. Viņa pagriezās. – Vai tu domā to darbu pieņemt?

      Viņa brīdi apdomājās. – Vēl nezinu. Bet, ja es to izdarīšu, tu to droši vien uzzināsi.

      Lūenas nākamais pieturas punkts bija publiskā bibliotēka, kur skolas laikos viņa mēdza iegriezties bieži, bet nu kopš beidzamā apmeklējuma jau bija pagājuši vairāki gadi.

      Bibliotekāre izturējās ļoti laipni un apsveica klienti ar meitu. Kamēr Lūena lūkojās apkārt uz grāmatām, Līza pieglaudās mātei.

      – Ta ta ta-ā!

      – Viņai patīk grāmatas, – Lūena sacīja. – Es viņai katru dienu lasu priekšā.

      – Meitenei ir jūsu acis, – sacīja bibliotekāre, lūkodamās gan uz māti, gan bērnu. Lūenas plauksta maigi noglauda Līzas vaidziņu.

      Pamanot, ka Lūenai pirkstā nav gredzena, sievietes smaids apdzisa. Lūena ievēroja viņas skatienu. – Tas ir labākais, ko es jebkad esmu izdarījusi. Man nav nekā daudz, bet mīlestības šai mazajai nekad netrūks.

      Darbiniece nepārliecinoši pasmaidīja. – Mana meita ir vientuļā māte. Es daru, ko varu, lai palīdzētu, bet klājas ļoti grūti. Nekad nepietiek naudas iztikai.

      – Pastāstiet man par to! – Lūena izņēma no somas pudelīti un trauku ar ūdeni, iemaisīja mazliet no draudzenes dabūtā pulvera un palīdzēja Līzai pudelīti turēt. – Ja nedēļas beigās man būtu vairāk naudas nekā sākumā, es nezinātu, ko iesākt.

      Bibliotekāre domīgi pašūpoja galvu. – Es zinu teicienu, ka nauda ir visa ļaunuma sakne, taču bieži vien prātoju, cik labi būtu, ja par to nebūtu jāuztraucas. Nav iespējams iedomāties, kā tas varētu būt. Vai jūs varat?

      – Es varu. Tā būtu diezgan laba sajūta.

      – Nu, kā es jums varu palīdzēt? – Sieviete iesmējās.

      – Vai jums te ir dažādu laikrakstu fotokopijas?

      – Mikrofilmās. Tās ir tajā telpā. – Viņa rādīja uz tālākajām durvīm. Lūena vilcinājās. – Vai ar mikrofilmu aparātu apieties protat? Ja ne, varu pamācīt. Lietošana nav pārāk sarežģīta.

      – Tas

Скачать книгу