LITMIR.BIZ

Скачать книгу

plastmasas atslēgu saišķi un iedeva meitai paspēlēties. Iztaisnojusi muguru, Lūena ar lielu ziņkāri aplūkoja Džeksonu. Viņš bija labi ģērbies. Uz pieres kā miniatūras pērles bija izspiedušās sviedru lāsītes, un viņš likās nedaudz nervozējam. Parasti Lūena sprieda, ka tas notiek viņas izskata dēļ. Vairums sastapto vīriešu izturējās muļķīgi, mēģinādami radīt iespaidu, vai arī noslēdzās sevī kā ievainoti dzīvnieki. Kaut kas mudināja Lūenu domāt, ka šis vīrietis ir citāds.

      – Es neredzēju pie jūsu biroja nekādu uzrakstu. Cilvēki par jūsu pastāvēšanu varētu vispār nezināt. – Viņas skatiens pauda ziņkāri.

      – Mūsu darījumos nejauši garāmgājēji nav svarīgi. – Džeksons piespiesti pasmaidīja. – Ir vienalga, vai ļaudis tirdzniecības zālē par mums zina vai ne. Mums viss ir saistīts ar norunātām tikšanās reizēm, tālruņa zvaniem un tamlīdzīgi.

      – Pašreiz laikam mūsu tikšanās ir vienīgā. Uzgaidāmā telpa ir pavisam tukša.

      Džeksons salika plaukstas kopā, un viņam noraustījās vaigs. – Mēs iekārtojamies tā, lai ļaudīm nenāktos gaidīt. Šajā vietā es esmu vienīgais firmas pārstāvis.

      – Tad jau jūsu darījumi notiek arī citur?

      Viņš izklaidīgi pamāja. – Vai jūs neiebilstu, ja es jums iedotu aizpildīt šo anketu? Nesteidzieties! – Viņš pabīdīja uz priekšu papīru un pildspalvu. Lūena sīkā, stingrā rokrakstā aši deva nepieciešamās atbildes. Džeksons vēroja, kā viņa to dara, un tad pārskatīja informāciju. Tā viņam jau bija pazīstama.

      Lūena lūkojās apkārt. Viņa vienmēr piesargājās. Būdama daudzu vīriešu iekāres objekts, viņa bija radusi izpētīt katru telpu, kur atradās, lai zinātu, kā ātrāk izkļūt laukā.

      Paceldams galvu, Džeksons pamanīja šo niansi.

      – Vai kaut kas nav kārtībā? – viņš pavaicāja.

      – Kaut kas ērmots!

      – Piedodiet, es nesaprotu.

      – Jums te ir ērmota iestāde, tas arī viss.

      – Kā jūs to domājat?

      – Nu, te nekur nav pulksteņa, nav atkritumu urnas, nav kalendāra un nav tālruņa. Tad vēl… Es gan neesmu strādājusi tādās vietās, kur cilvēki darbā valkā kaklasaites, taču pat Reds tālbraucēju autostāvvietā ir iegādājies kalendāru un pa telefonu runā gandrīz nemitīgi. Un lēdijai priekšistabā nav ne mazākās nojausmas, kas te notiek. Pie joda, ar tādiem trīscollīgiem nagiem lietot rakstāmmašīnu būtu pagrūti! – Pamanījusi viņa apstulbināto sejas izteiksmi, Lūena aši iekoda lūpā. Arī agrāk mēle viņu bija iedzinusi nepatikšanās, un šai darba intervijā viņa nedrīkstēja ciest neveiksmi. – Es nedomāju neko ļaunu, – viņa strauji piebilda. – Laikam es drusku nervozēju, tas arī viss.

      Džeksona lūpas uz brīdi sakustējās, tad viņš savilka seju neglītā smaidā. – Jūs esat ļoti vērīga.

      – Man ir divas acis – tāpat kā visiem. – Atguvusi drosmi, Lūena gaiši pasmaidīja.

      – Vai atceraties, kādus nosacījumus es minēju mūsu telefonsarunā? – Džeksons rosījās ap saviem papīriem.

      Viņa tūdaļ atkal kļuva lietišķa. – Divas nedēļas simt dolāru dienā, tad varbūt vēl dažas nedēļas tāda pati samaksa. Patlaban mans darbs beidzas septiņos no rīta. Ja jūs piekristu, man patiktu šeit strādāt agrā pēcpusdienā. Teiksim, no diviem? Un… vai tas nekas, ja ņemšu līdzi arī meitiņu? Ap to laiku viņa ilgi guļ un nemaz netraucēs. – Lūena automātiski pieliecās un pacēla no grīdas atslēgas, ko mazā bija nometusi. Līza mātei pateicās, skaļi iečalodamās.

      – Tas ir jauki. – Džeksons pietrausās kājās un sabāza rokas kabatās. – Viss ir jauki. Jums ir viens bērns, un jūsu vecāki ir miruši, vai ne?

      Straujā temata maiņa Lūenu iztrūcināja. Viņa pavilcinājās un, piemiegusi acis, pamāja.

      – Un divus gadus jūs lielākoties esat dzīvojusi treilerā Raikersvilas rietumos kopā ar kādu nekvalificētu strādnieku Dveinu Hārviju, kurš pastāvīgi ir bez darba. – Šo informāciju atstāstot, Džeksons lūkojās viņā. Apstiprinājumu teiktajam viņš negaidīja. Lūena to juta un atbildēja tikai ar skatienu. – Dveins Hārvijs ir jūsu astoņus mēnešus vecās meitas Līzas tēvs. Skolu jūs esat pametusi septītajā klasē un kopš tā laika strādājat dažādus slikti apmaksātus darbus; tie visi laikam ir noveduši strupceļā. Jūs esat neparasti spilgta, un jums ir apbrīnojamas iemaņas izdzīvot. Jums nekas nav svarīgāks par jūsu meitu. Jūs izmisīgi vēlaties izmainīt savus dzīves apstākļus un tikpat izmisīgi vēlaties tikt vaļā no mistera Hārvija. Patlaban jūs prātojat, kā to varētu paveikt, bet jums nav finansiālu iespēju, un izskatās, ka tā arī paliks. Jūs jūtaties kā lamatās, un tā arī ir. Jūs, bez šaubām, esat slazdā, mis Tailere. – Pāri rakstāmgaldam viņš cieši raudzījās Lūenā.

      Lūenas seja bija pietvīkusi. Viņa piecēlās. – Kas, pie velna, te notiek? Kādas jums tiesības…

      Džeksons neļāva turpināt. – Jūs atnācāt, jo es jums piedāvāju vairāk naudas, nekā jūs jebkad esat pelnījusi. Vai tā nav taisnība?

      – Kā jūs to visu esat dabūjis zināt? – viņa noprasīja.

      Viņš sakrustoja rokas un pirms atbildēšanas uzmanīgi nopētīja sievieti. – Manās interesēs ir uzzināt visu iespējamo par cilvēkiem, ar kuriem grasos slēgt darījumus.

      – Ko zināšanas par mani jums var līdzēt?

      – Ļoti vienkārši, mis Tailere. Lai novērtētu cilvēka uzskatus par kādu lietu, man ir jāzina visintīmākie sīkumi par viņu. Man jāsaprot, kas jūs esat, ko gribat, ko zināt. Un ko nezināt. Kas jums patīk, kas nepatīk, kādi ir jūsu aizspriedumi un jūsu stiprās un vājās puses. Tās mums piemīt visiem, tikai dažādā mērā. Īsumā – ja es par jums nezinu visu, tad neesmu padarījis savu darbu. – Viņš apgāja apkārt galdam un apsēdās uz stūra. – Ja esmu jūs apvainojis, man žēl. Es varu būt diezgan skarbs, tomēr jūsu laiku izšķiest nevēlos.

      Beidzot dusmas Lūenas acīs apdzisa. – Nu… ja jūs to pavēršat tā…

      – Jā, mis Tailere. Vai drīkstu jūs saukt par Lūenu?

      – Tāds ir mans vārds, – Lūena strupi atteica un atkal apsēdās. – Labi, es arī negribu tērēt jūsu laiku. Kā tad paliek? Vai mēs vienojamies par pēcpusdienu?

      Džeksons tūlīt atgriezās savā sēdeklī un lūkojās uz galdu, ar plaukstām lēni berzdams ieplaisājušo virsmu. Sejas izteiksme, kad viņš atkal paraudzījās Lūenā, bija vēl nopietnāka nekā pirms nedaudzām sekundēm.

      – Vai jūs, Lūena, kādreiz esat gribējusi kļūt bagāta? Es domāju tādu bagātību, kas pārsniedz jūsu neprātīgākās fantāzijas. Tāda jums un jūsu meitai ļautu piepildīt burtiski visus sapņus.

      Lūena iesmējās, tad uztvēra viņa skatienu. Tā dzīlēs nebija ne smieklu, ne šaubu, ne līdzjūtības. Tur vīdēja tikai cieša vēlēšanās dzirdēt viņas atbildi.

      – Pie joda, jā! Kuram gan nav bijis tāda sapņa?

      – Tie, kas jau ir neciešami bagāti, sapņo reti. Taču jums ir taisnība, vairumam cilvēku zināmā dzīves posmā ir bijušas tamlīdzīgas fantāzijas. Tomēr neviens šīs fantāzijas nepārvērš realitātē. Iemesls ir vienkāršs. Viņi to nespēj.

      – Taču simt dolāru dienā arī nav slikti. – Lūena atbruņojoši smaidīja.

      Dažas sekundes Džeksons

Скачать книгу