LITMIR.BIZ

Скачать книгу

līdz paudīšu bažas skaļi, jo zināja, ko teikšu.

      – Mēs varam palīdzēt, – viņa sparīgi paziņoja, ielikdama nomazgātās tasītes skapī, – jo esam daudz apguvušas, vienkārši sēžot te un klausoties, ko runā Džons un Šerloks. Viss izdosies.

      Mani vienmēr izbrīnīja tas, ka viņa sauca detektīvu par Šerloku, pat runājot ar viņu, bet viņš Mēriju vienmēr dēvēja par Vatsones kundzi.

      – Bet, Mērij…

      – Mēs esam sievietes. Viņa mums uzticas, bet nevarēja uzticēties Šerlokam, – Mērija atgādināja. – Tā ir mūsu priekšrocība arī izmeklēšanas gaitā. Neviens netur aizdomās sievietes. Vīrieši pārsvarā uzskata mūs par nekaitīgām tukšgalvēm. Neviens pat nepamirkšķinās, ja Lorai Šērlijai piepeši parādīsies divas draudzenes, toties, ja viņas dzīvē uzrastos Šerloks, visus pārņemtu aizdomas, it īpaši viņas paštaisno vīru.

      – Jā, tomēr…

      – Es nepametīšu viņu vienu un apmaldījušos. Nē! – Mērija uzstāja, aizcirta skapja durvis un vainīgi satrūkās, dzirdot troksni.

      – Protams! – es steidzos piekrist. – Jā, mēs viņai palīdzēsim. Es tikai gribēju teikt, ka mēs taču nerunāsim ar Holmsa kungu, vai ne?

      – Nekādā gadījumā! – Mērija iesaucās un palūkojās uz ventilācijas lūku, lai pārliecinātos, vai tā ir aizvērta. Tad viņa jau klusāk atkārtoja: – Nē. Viņš to meiteni atraidīja. Izturējās nejauki. Viņa vērsās pie mums, un mēs palīdzējām. Tagad šī lieta ir mūsu rokās.

      – Ļoti labi, – es noteicu, slaukot galdu. – Jāatzīst, man patīk doma, ka varu palīdzēt, nevis vienkārši sēdēt, klausoties, kā nabaga cilvēki izklāsta savas likstas un Holmsa kungs tās atrisina, bet es tikmēr vāru tēju.

      Mērij, vai Džonam tu stāstīsi?

      – Džonam? – mana kolēģe atkārtoja un apsēdās pie galda. Acīmredzot viņa nebija iedomājusies par Džonu. Ilgi lūkojusies uz galdu, viņa beidzot sacīja: – Neteikšu. Ja viņš kaut ko jautās, tad es atbildēšu, ka palīdzu draudzenei. Varbūt pastāstīšu, kad viss būs beidzies. Galu galā… Viņiem ar Šerloku bijušas dažas lietas, par kurām viņš atsakās runāt ar mani. Tātad es tikai palīdzu draudzenei. Viss. – Mērija pievērsa skatienu man. – Tā ir patiesība, vai ne?

      Es piekrītot pamāju, vienlaikus izgriežot trauku lupatu un pakarot žāvēšanai uz plīts durvīm. Mēs varētu to paveikt pašas, bez otrajā stāvā mītošo vīriešu iejaukšanās jeb "palīdzības". Mūsu izmeklēšana, mūsu iespēja paspīdēt, mūsu iespēja just, ka esam paveikušas kaut ko noderīgu. Ļāvusies piepešai iegribai, es izņēmu no skapīša divas glāzes un noliku uz galda, pēc tam iegāju pieliekamajā un iznesu no tā pudeli.

      – Holmsa kungs nav vienīgais, kurš spēj novērtēt labu vīnu, – es sacīju, noliekot pudeli Mērijai pretī.

      – Tas jau ir nevis vīns, bet gan šampanietis! Īsts šampanietis! – Mērija pārsteigta iesaucās un sāka smieties.

      – Svinot ir jādzer šampanietis, vai ne? – es jautāju, uzmanīgi izvelkot korķi.

      – Tu esi pārsteigumu pilna, – Mērija noteica. – Tomēr jāatgādina, ka pulkstenis ir četri pēcpusdienā.

      – Es vēlos uzsaukt tostu, un tēja tam nederēs, – es apņēmīgi noteicu, piesardzīgi salejot šampanieti, un pacēlu glāzi, kurā dzirkstīja zeltainais šķidrums. – Iedzersim par detektīvēm Mēriju Vatsoni un Hadsones kundzi! – es spurdzot iesaucos. Mērija iesmējās, pietrausās kājās un pacēla arī savu glāzi.

      – Par detektīvēm Hadsones kundzi un Mēriju Vatsoni!

      Daudz, daudz vēlāk, kad abi Vatsoni bija devušies prom un es atguvos – biju piemirsusi, ka no šampanieša tik ļoti reibst galva, – es aiznesu Holmsa kungam tēju un vakara pastu. Tur bija arī pastkarte no Ufas salas. Tā pienāca katru gadu kopš tūkstoš astoņsimt astoņdesmit septītā gada, un tajā bija uzkricelēts tikai viens teikums: "Viss ir labi." Bija arī paraksts – Graiss Petersons. Es cerēju, ka Holmsa kungam nenāksies turp atgriezties. Ufas salā viņam draudēja briesmas. Bija sācies skaists, tumši sarkans saulriets, kas lēja rožainu gaismu pār Londonu, un senā pilsēta izskatījās jauna, tīra un spoža. Holmsa kungs stāvēja pie loga, salicis rokas aiz muguras. Viņš vēroja rosību ielā, nevis saulrietu. Nospriedusi, ka viņš meklē doktoru Vatsonu, es sacīju: – Doktors jau devās mājās.

      – Zinu, – Holmsa kungs atbildēja un klusi piebilda:

      – Biju pārliecināts, ka viņa atgriezīsies.

      – Par ko jūs runājat? – es jautāju, uzklājot balto audumu uz galda un saliekot tējai paredzētos traukus tieši tā, kā viņam patika.

      – Hadsones kundze, tā sieviete, kas ieradās pie manis…

      – Viņa aizgāja raudādama, – es atcirtu, runājot mazliet skarbāk, nekā biju iecerējusi. Holmss laikam uztvēra manu toni, jo pārsteigts pagriezās.

      – Es tikai gribēju, lai viņa teiktu patiesību. Man bija jāzina viss. Domāju, ka viņa samierināsies un atgriezīsies, pastāstot visu, kas man vajadzīgs. Es biju gatavs viņai palīdzēt, bet man nepieciešami fakti! – viņš asi paziņoja un paņēma tējas tasi. Šķita, ka viņš aizstāvas. – Biju pārliecināts, ka viņa atnāks. Kāpēc lai būtu citādi?

      – Varbūt viņa atrada kādu citu, kas palīdzēs, – es klusi ieminējos, paņemot paplāti.

      Holmsa kungs sašutis izslējās. – Kurš gan cits varētu viņai palīdzēt? – viņš jautāja. – Kurš Londonā ir uz to spējīgs? – Viņš atgriezās pie loga un turpināja vērot.

      – Tiešām – kurš? – es piekritu. – Visā Londonā noteikti nav neviena piemērota cilvēka! – Un es devos prom.

      ČETRU LOKS

      Mēs ilgi sadzīvojām trijatā. Šerloks Holmss, diženais detektīvs, kura slava pieņēmās spēkā līdz ar katru nākamo dienu. Džons Vatsons, ārsts, Holmsa kunga uzticīgais pavadonis un izcilais hronists. Un Hadsones kundze, nama saimniece, kas nes tēju šurpu turpu un saprot, ka šiem vīriem nekad nebūs vienmuļš dienas ritms un parasti apmeklētāji. Nemaz nerunājot par dīvainajiem Holmsa kunga lūgumiem, kas tika saņemti visās diennakts stundās. "Hadsones kundze, man vajag šādu ķīmisko vielu. Hadsones kundze, vai zināt, kur Londonas centrā varu dabūt pēddzini? Hadsones kundze, lieciet uz šķīvja nevis brokastis, bet gan šo papīra rulli."

      Tas bija aizraujošākais laiks manā dzīvē – kopš dienas, kad sastapu Hektoru. Reizēm, kad vēroju viņus metamies kaut kam pa pēdām, mani pārņēma vēlme pievienoties. Es apslāpēju šīs izjūtas. Man nebija paredzēts medīt ļaundarus, meklēt pavedienus un glābt upurus. Mans uzdevums bija klusi gaidīt mājās un rūpēties par īrniekiem, kad tie atgriezās. Es biju savā vietā un jutos pārliecināta, ka tas ir mans mūža pienākums. Un tādējādi mēs trīs bijām laimīgi.

      Pienāca diena, kad parādījās Mērija Morstana – sieviete ar staltu stāju, skaistām acīm un stūrgalves raksturu. Mērija, kas labprātāk augstu paceltu galvu un dotos tieši ellē nekā nodarītu ļaunu kādam no mums. Mērija, kas mūs visus mīlēja. Mērija, kas reiz saplosīs mūsu sirdi sīkos gabaliņos. Bet šis gadījums paredzēts citai dienai, ja man reiz pietiks spēka par to stāstīt.

      Nākamajā rītā pēc dienas, kad mēs ar Mēriju dzērām šampanieti un nolēmām kļūt par detektīvēm, es apsēdos savā istabā un paziņoju pati sev, ka esmu muļķa sieviete.

      Mana

Скачать книгу