LITMIR.BIZ

Скачать книгу

kungam bija iepriekš neredzēta apmeklētāja. Es pati viņu uzvedu augšā, jo mūsu pāžs Billijs tobrīd pildīja kādu citu uzdevumu, un rūpīgi nopētīju klienti. Viņa bija jauna, bikla, neliela auguma sieviete ar riekstbrūnām acīm, bāla un ļoti izbijusies, un nemitīgi lūkojās pār plecu, it kā baidītos, ka viņu kāds novēro. Es aizvedu viņu līdz Holmsa kunga istabai un steidzos uz virtuvi, kur atklāju, ka Mērija jau atvērusi lūku. Mēs iekārtojāmies ērti, lai varētu klausīties. Ko šāda nervoza pelīte varētu gribēt no diženā detektīva?

      Diemžēl Holmsa kungam nebija labs noskaņojums, bet doktors Vatsons bija devies steidzamā izsaukumā. Holmsa kungs apgalvoja, ka nicina sievietes (tomēr ne tik kvēli, kā pats uzskatīja). Viņš tās dēvēja par vājām, pārāk jūtelīgām, histēriskām būtnēm, kas novērš vīrieša uzmanību un neļauj spriest saprātīgi.

      Tomēr bija sievietes, kas detektīvam patika par spīti visam. Šīs sievietes bija stipras, gudras un neatkarīgas. Trausli, bailīgi ziediņi viņu kaitināja, un šī nabaga sieviete bija tieši tāda. Viņš jautāja, kas noticis, un nabadzīte izdvesa: "Šantāža?" Bet viņa neteica, kas viņu šantažē un par ko, kādas ir prasības, neatklāja pat savu vārdu. Uz katru jautājumu viņa tik tikko dzirdami atbildēja, ka nedrīkst to teikt.

      Holmsa kungs vienmēr pieprasīja no saviem klientiem pilnīgu atklātību, un šādā noskaņojumā viņš negrasījās būt iecietīgs. Viņš aizsūtīja meiteni prom, strikti paziņojot: – Ja jūs nerunājat, es nevaru palīdzēt.

      Ardievu.

      Es izskrēju vestibilā un ieraudzīju, ka viņa trīcēdama lēni kāpj lejā pa kāpnēm.

      – Vai vēlaties tasi tējas? – es jautāju. Un viņa piepeši izplūda asarās.

      Mēs ar Mēriju apsēdinājām viņu virtuvē, pasniedzām kūku un karstu, saldu tēju. Pēc brīža šņuksti pierima.

      – Nezinu, kāpēc atnācu. Es neuzdrošinos viņam stāstīt, – meitene tik tikko dzirdami atzinās. – Nespēju. Ja nu detektīvs uzrunās manu vīru? Viņš nedrīkst…

      nedrīkst uzzināt… – Un viņa atkal sāka raudāt.

      – Atvainojiet, – es saudzīgi ieminējos, – ko tieši jūs esat izdarījusi?

      – Tieši tā! – viņa iesaucās, savādi iežagojusies. Tā cilvēki žagojas, kad izraudājuši visas asaras. – Es neko neesmu izdarījusi!

      – Ja tā, kāpēc kāds jūs var šantažēt? – es jautāju.

      – Viņš melo! – meitene skaļi iesaucās, un es nobijos, ka Holmsa kungs viņu sadzirdēs. Es negrasījos sūtīt šo jauno sievieti atpakaļ pie detektīva; viņš bija izturējies neiejūtīgi vai pat nežēlīgi, un es uz viņu dusmojos. Viņš bija pelnījis zaudēt šo klienti; varbūt pret nākamo sievieti, kas mirks asarās, viņš būs laipnāks. Es pieliku pirkstu pie lūpām.

      – Viņš melo, riebīgi melo!

      – Tādā gadījumā… kāpēc lai jūsu vīrs tam noticētu? – Mērija jautāja.

      – Mans vīrs uzskata, ka nav dūmu bez uguns, – sieviete sacīja, žņaudzīdama rokās cimdus. – Viņš apgalvo, ka sievietes labā slava ir dārgāka par rubīniem, ka tas ir viņas lielākais dārgums un nekas to nedrīkst aptraipīt, pat baumas.

      Mēs ar Mēriju saskatījāmies. Tātad viens no tiem vīriem! Es būtu ar mieru saderēt, ka viņa paša dvēsele nebūt nav spodra.

      – Pērn mēs dzirdējām ļoti neglītus stāstus par divām pazīstamām sievietēm. Nekas netika pierādīts, neko neteica skaļi, bet cilvēki sačukstējās, – meitene turpināja. – Vīrs man aizliedza ar šīm sievietēm tikties. Es pretojos… Zinu, ka nedrīkst iebilst vīram, bet man viņas patika, jo bija visnotaļ jaukas sarunbiedres. Uz iebildumu par pierādījumu trūkumu viņš apgalvoja, ka pietiek ar baumām. Ja sieviete uzvedas pieklājīgi, viņas labā slava nevar krist par upuri šādai nomelnošanai. Viņš teica, ka pat meliem ir kāds pamats patiesībā, un… – Meitene apklusa.

      – …un viņas noteikti kaut ko ir izdarījušas, citādi baumas neparādītos, – Mērija pabeidza teikumu viņas vietā. – Šis nepamatotais apgalvojums iznīcinājis ne vienu vien sievieti. – Es jutu, ka Mērija ir saniknota, bet to neizrāda.

      – Varbūt sākumā viņš man noticētu, ka viss ir meli, – svešiniece turpināja. – Bet viņš mani vērotu un prātotu, un pēc laika, ja baumas izplatītos…

      – Viņš sāktu ticēt, – Mērija noteica. – Pat tad, ja viņš neticētu, citi to uzskatītu par patiesību, un ar to pietiktu, lai jūsu labā slava tiktu aptraipīta un jūsu laulība beigtos. Mūsu sabiedrība ir ļoti nežēlīga, it īpaši pret sievietēm.

      – Mans vīrs to neizturētu. Un tieši tas bija teikts tajā vēstulē, kas sākumā… ko es… – sieviete čukstēja. Viņa pat nespēja izrunāt vārdus.

      – Vai vēstule ir pie jums? – Mērija jautāja un pacēla roku. Sieviete paklausīgi izņēma no somiņas salocītu papīra lapu un pasniedza Mērijai. Viņa to atlocīja un lasīja skaļi. – "Lora!" – Mērija palūkojās uz mūsu viešņu. – Vai tas ir jūsu vārds?

      – Jā. Lora Šērlija, – viņa ļoti klusi atbildēja. Mēs bijām tikušas tālāk par Holmsa kungu! Mērija turpināja lasīt vēstuli.

      – "Lora, es esmu uzzinājis par Jums tālāk aprakstītās lietas. Izvēle ir Jūsu ziņā. Izpildiet manas prasības, citādi es ļoti interesantos jaunumus pavēstīšu visiem Jūsu paziņām. Vai sāksim?" – Mērija apklusa, nedaudz palasīja un sacīja: – Tādu neķītrību straumi es nevēlos atkārtot. – Viņa pagrieza papīru uz sāniem un rūpīgi nopētīja.

      – Viņš neko nepieprasa, – es norādīju.

      – Pagaidām, – Šērlijas kundze klusi noteica. – Es saņēmu trīs vēstules. Trešajā teikts, ka nākamajā būs iekļauta prasība.

      – Vai drīkstu to aplūkot? – Mērija jautāja.

      – Es to sadedzināju. Tāpat kā pārējās. Lūdzu, jums jāsaprot, ka vīrs lasa manas vēstules. Man ļoti paveicās, ka šīs saņēmu dienās, kad viņš bija prom un kārtoja darīšanas.

      – Paveicās, vai arī tas bija ieplānots, – Mērija piezīmēja. – Vai sadedzinājāt arī visas aploksnes?

      – Jā, – Lora nelaimīga sacīja. – Es nespēju tās paciest savā mājā.

      Mērija piecēlās un pavērsa vēstuli pret gaismu, kas ieplūda pa virtuves logu.

      – Biezs, labs papīrs, – viņa sacīja. – Bieži sastopama ūdenszīme. Rokrakstam nav nekādu īpašu pazīmju. Tāds tiek iemācīts jebkurā labā skolā, izskaužot visu atšķirīgo. Tinte ir atšķaidīta. Spalva ir trula, slikti apgraizīta. Vai redzat, kā tā skrāpē papīru? Tas nav personisks vēstuļpapīrs, citādi īpašnieks zinātu par šiem bojājumiem. Manuprāt, vēstule rakstīta džentlmeņu klubā, bet ne kādā no dārgajiem. Tur ir īpašs vēstuļpapīrs ar kluba ģerboni. – Mērija pagriezās un uztvēra manu izbrīna pilno skatienu. Viņa pasmaidīja. – Tik ilgi klausoties Džona stāstus par Šerloka paņēmieniem, es esmu šo to apguvusi. – Mērija apsēdās pie galda un pieskārās Loras rokai. – Nākamo vēstuli nesiet mums, – viņa ierosināja.

      – Neatveriet to! – es steidzos brīdināt. Negribēju, lai šī sīkā, trīcošā būtne lasītu neģēļa drausmās prasības. Turklāt mēs varētu kaut ko uzzināt, spriežot pēc aploksnes. – Gluži vienkārši nesiet šurp.

      – Jūs

Скачать книгу