LITMIR.BIZ

Скачать книгу

attiecībās apmaiņā pret naktīm, ko Džems pacietīgi pavadījis pie viņas durvīm, atradies tuvumā viņas nemierīgā miega stundās un mazdrusciņ mazinājis viņas vientulību šajā savādajā jaunajā dzīvē, kurā Reičela bija piepeši nonākusi.

      Longhemptonas parka poliklīnika atradās modernā ēkā ar uzbrauktuvēm, platiem logiem un teju uz visām līdzenajām virsmām izvietotām akurātām betona kastēm, kurās ziedēja sarkanas ģerānijas. Kad poliklīnikai tuvojās Megana un Reičela, izstīdzējusi meitene baltā reģistratores formastērpā palīdzēja tikt lejā pa rampu vecai dāmai ratiņkrēslā, liecoties tai pāri kā perētājvista cālēnam.

      Nē, drīzāk te runa par gārni, Reičela domās izlaboja salīdzinājumu. Meitene šķita veidota tikai no garām rokām un tievām, nosauļotām kājām.

      – Ai, palūk, kur jaukie suņi! – meitene mundri iesaucās un atmeta uz muguras garā zirgastē sasietos gaišos matus. – Aida, jums taču arī bija Džeka Rasela terjers, vai ne?

      – Bija, līdz es pārcēlos uz veco ļaužu namu. – Vecā dāma pastiepa roku pret Bonemu, īskājainu terjeru, kas bija nepagurstot raustījis Reičelu sev līdzi pa parku. Tagad suns kāpās atpakaļ un iežmiedza asti starp kājām. – Sveiks, puis.

      Reičela jutās neērti, it kā bērns darītu viņai kaunu lielveikalā. – Bonem, neesi nepieklājīgs. Piedodiet, viņš ir mazliet neomā.

      – Viss kārtībā, viņam tikai mani vispirms jāapošņā. – Vecā dāma atstāja savus vecuma saliektos pirkstus karājamies pār krēsla malu, un Bonems drīz vien sāka sīkiem solīšiem virzīties uz priekšu, līdz pienāca tik tuvu, lai ļautu sev pakasīt aiz ausīm. – Re, kur labs puika.

      Reičela manīja kaklā kamolu, vērojot Bonemu luncinām asti, bet vecās dāmas salīkušos plecus atslābstam. Pārstāj, viņa sevi apsauca. Drīz mani aizkustinās pat ekskrementu maisiņi.

      – Man viņš šādu uzmanību neizrāda, – Reičela atzinās.

      – Es protu apieties ar suņiem, – vecā dāma līksmi atteica. – Vai ne, Bonem, puis?

      – Varbūt vēlaties viņu paturēt? – Reičela pajokoja. – Suns jūk vai prātā no priekiem.

      Vecās dāmas skumjā nopūta šķita teju vai taustāma. – Ak, to es gribētu gan.

      – Paklau, Megana, – ierunājās poliklīnikas reģistratore, kuras vārds, kā bija lasāms uz krūtīm piespraustajā plāksnītē, bija Lorena, – tev vajadzētu atvest savus suņus, lai ļautu vecajiem ļaudīm paspēlēties ar tiem. Suņi nudien mācētu uzmundrināt “Mūžzaļā nama” iemītniekus, vai nav tiesa, Aida?

      – Ai! – Megana izvilka no somas sludinājuma plakātiņu. – Jocīgi, ka tu par to ierunājies. Patiesībā mēs esam ieradušās šeit ar nolūku.

      – Uzgaidiet, – palūdza Lorena, kad pie rampas pieripoja Ford Fiesta. – Rau, kur jūsu vedējs, Aida. Tūdaļ iesēdināsim Herisas kundzi mašīnā. Aida, piedodiet, bet jums jāsaka sveiki Bonemam. – Ar trenētu kustību viņa noripināja ratiņkrēslu līdz auto un palīdzēja vecajai dāmai iekārtoties aizmugures sēdeklī, vienlaikus turpinādama mundri čalot. Reičelai nācās apvaldīt kārdinājumu iestumt Džeka Rasela terjeru Aidai līdzās; arī Bonems būtu laimīgs par šādu iznākumu.

      – Lorena vada poliklīnikas darbu, – Megana pačukstēja. – Viņa pamana visu, kas te apkārtnē notiek, tirgo mūsu ceptās kūkas un pārzina grāmatu stendu.

      – Varbūt viņa grib sev suni? – Reičela atčukstēja.

      – Lorena! – Pa poliklīnikas durvīm pabāzās jauna vīrieša galva, bet augums palika iekšpusē siltumā. Kaklā pakārtais steteskops liecināja, ka te darīšana ar ārstu, bet izspūrušās brūno matu cirtas un raižpilnā sejas izteiksme ļāva noprast, ka jaunajam mediķim radusies kaut kāda problēma. – Lorena, nāc un palīdzi tikt galā ar datoru.

      Uzrunātā izslējās un izteiksmīgi novalbīja acis uz abu sieviešu pusi. – Vai jums šķiet, ka ārsti prot apieties ar tik vienkāršu lietu kā dators? Lika pagaidīt! Vediet projām Herisas kundzi! – viņa pakliedza auto vadītājam.

      – Tas ir doktors Bills Hārpers, – Megana čukstus paskaidroja. – Vai atceries, ka es tev ieteicu sākt interesēties par vecāka gadagājuma vīriešiem? Viņš ir izņēmums. Proti, man viņš būtu vecāks vīrietis, bet tev droši vien ne. – Viņa pietvīka. – Piedod, sanāca neveiklāk, nekā bija domāts.

      – Neraizējies, – Reičela atteica čukstus, tad sasparojusies turpināja normālā balsī. – Neraizējies, es tā kā tā dodu priekšroku vecākiem vīriešiem. Teds man būtu pašā laikā.

      – Kā varu jums palīdzēt, jaukās dāmas? – Viņām sparīgi tuvojās Lorena, blondā zirgaste lēkāja vien. – Un jums, jaukie sunīši? – Viņa noliecās, lai dažiem jaukumiem pakasītu aiz ausīm.

      – Mēs pūlamies sameklēt suņiem jaunas mājas, – paskaidroja Reičela. – Atrast jaunus saimniekus šiem te un vēl vismaz pieciem viņu bēdubrāļiem. Sveicināta, mans vārds ir Reičela. – Uzbīdījusi četras pavadu cilpas līdz locītavai, viņa pastiepa roku. – Esmu Dotas Mosopas māsasmeita.

      – Nu protams, to uzreiz var pateikt pēc deguna. – Lorena paspieda Reičelai roku un plati pasmaidīja. – Tu līdzinies savai krustmātei kā viena ūdens lāse otrai. Mēs vienmēr prātojām, ka jaunībā Dota bijusi īsta skaistule. Ne jau klasiska skaistule, bet savdabīgi un pamanāmi skaista. Piedod, ja nejauši esmu izrunājusies netaktiski…

      Reičela nespēja izlemt, vai viņa pārlieku ilgu laiku pavadījusi sabiedrisko attiecību profesionāļu vidē, vai arī Longhemptonā itin visiem iedzīvotājiem raksturīgs gluži neticams netaktiskums.

      – Lorena! – Tagad doktors jau lūdzās. – Pie reģistratūras gaida četri cilvēki, bet es nemāku atvērt iepriekšējo pierakstu lapu! – Viņš pazemināja balsi. – Turklāt divus pacientus es nepazīstu. Man nepieciešams tavs padoms.

      Lorena vēlreiz novalbīja savas lielās acis. – Rau, kur pirmais kandidāts uz suņa saimnieka godu… Dāmas, nāciet man līdzi. Doktor Hārper! – Viņa devās iekšā, garās kājas spēra platus un ātrus soļus. – Vai jūs man viņdien neteicāt, ka nepieciešams iedrošināt ļaudis vairāk laika veltīt fiziskām aktivitātēm?

      – Hmm, jā. – Bills uzmeta skatienu Meganai un Lorenai, tad piemiedza pirmajai ar aci. – Sveika, Megana, prieks tevi redzēt.

      Megana bikli pasmaidīja pretī. Reičela pamanīja, ka šis nebija meičas ierastais, simt vatu spožumā mirdzošais austrālietes smaids. Megana tūdaļ novērsās, lai pavirzītu savu suņu bariņu tālāk no automātiskajām durvīm.

      – Tagad paklausieties. – Lorena pagriezusies norādīja uz Reičelu. – Reičela ieradusies, lai meklētu jaunas mājas Dotas patversmes iemītniekiem, un viņdien jūs man teicāt, ka apsverat iespēju adoptēt suni. Lai atkal atsāktu skriet, pareizi?

      – Lorena, tu taču zini, ka esmu ļoti aizņemts cilvēks, – Bills iesāka, bet meičai tas nešķita svarīgi.

      – Nestāstiet nu, jūsu sabiedriskā dzīve nebūt neaizņem tik daudz laika. Suni jūs varēsiet ņemt līdzi uz darbu – skaidrs, ka doktors Kārtijs neiebildīs. Pusdienas pārtraukumā izvedīsiet dzīvnieku pastaigā un tādējādi rādīsiet ļaudīm piemēru, ka nepieciešams biežāk uzturēties svaigā gaisā. Patiesībā mēs varētu saorganizēt kaut ko līdzīgu pusdienlaika pastaigu klubiņam; arī es labprāt iešu laukā kopā ar jums.

      – Lorena… – Billa

Скачать книгу