LITMIR.BIZ

Скачать книгу

pelnījis? – Reičela izvilka suni no krūma, lai gan bažījās, ka tādējādi salauzīs tam kādu locekli. – Vai tu gribi sacīt, ka esmu tikpat nepieklājīga kā viņš?

      – Nē! Nu… savā ziņā. Vai, Džordžs ir šausmīgs. Manuprāt, tāpēc, ka viņš dzīvo viens pats. – Megana pagaidīja, līdz Reičela savalda terjeru. – Bet tev vajadzētu redzēt Frīdas seju, kad viņš klāsta, cik nemācīts esot bijis Pipins. Viņa ķiķina kā skuķis.

      – Droši vien tāpēc, ka vienīgi Frīda ir pietiekami veca, lai atcerētos tos laikus, kad vīriešu raupjumu uzskatīja par valdzinošu, – Reičela minēja. – Vai Džordžs nekad neuzdod sev jautājumu, kāpēc vēl joprojām dzīvo viens?

      – Hmm, tā nu ir viņa paša izvēle. Tici vai ne, Džordžam netrūkst pielūdzēju. Vienai otrai apkārtnes sievietei šķiet tīkams mūsu vetārsta skarbais Daniela Kreiga stiliņš. Turklāt viņam pieder sava prakse, apkārt ir papilnam fermu un zirgu, tātad viņš labi nopelna.

      Reičela izbrīnā ierāva elpu. – Daniels Kreigs! Vai viņš pats arī tā domā?

      – Tā domā visi citi, it īpaši pēc tam, kad viņš Ziemassvētkos ieradās misis Merimenas viesībās, uzcirties smokingā. Reičela, te ir nomale. Izvēle pie mums nav liela. – Megana apstājusies uzlika plaukstu uz Reičelas delma un brīdinoši iepleta acis. – Padzīvo kādu gadiņu Longhemptonā, un tu manīsi, ka Teds Šeklijs sāks izskatīties pēc Pola Ņūmena. Ka es tev saku, labāk būs, ja tev iepatiksies vecāki vīrieši.

      Iesmējusies Reičela uz mirkli gandrīz aizmirsa, kālab tas nebūt nav smieklīgi. Lai gan koda kaulā fakts, ka viņa vienmēr bija izvēlējusies par sevi vecākus vīriešus, muļķīgā kārtā uzskatīdama tos par uzticamākiem, joks sasmīdināja un dāvāja piepešu atvieglojumu. Megana neko nezināja par Oliveru. Neko nevajadzēja paskaidrot, izskaidrot, aizbildināt, kā to nācās darīt sarunās ar Londonas draudzenēm, itin kā būtiska viņas dzīves daļa vispār neeksistētu.

      Olivers bija projām. Viņa sāka visu no jauna. Dīvainā kārtā šķita, ka no pleciem novēlies smags slogs.

      Reičela smaidīdama pakošļāja lūpu, un abas sievietes atsāka virzīties lejup no pakalna.

      Nogāze bija lēzena, tomēr Reičela bažījās par abu terjeru sīkajām ķepiņām, jo dzīvnieki šaudījās šurpu turpu pa grambām un ciņiem, tomēr Džema līdzsvarotā klātbūtne panāca to, ka tie nekad neaizskrēja par tālu. Jauki, viņa nodomāja, kollijs gana abus mazākos suņus, it kā tie būtu aitas.

      – Stāsti, cik ilgi esi nodomājusi palikt šeit? – Megana pavaicāja. – Es neuzbāžos, bet vienu dienu mums vajadzētu doties uz lielveikalu.

      – Es zinu. Par rēķiniem arī. Vai man tie jāsamaksā, pirms tiek apstiprināts testaments, bet naudu dabūšu atpakaļ pēc tam? – Viņa pacēla roku, lai nervozi izlaistu pirkstus cauri tumšajiem matiem, bet tūdaļ attapās, ka locītavai apmesta pavadas cilpa un viņa gandrīz nogāzusi gar zemi visai izbrīnītu terjeru. – Piedod, mani mazliet apmulsinājis dokumentu lēvenis un juristu žargons. Goda vārds, pat neapjēdzu, no kura gala sākt.

      – Ja vajadzīga palīdzība, tikai pasaki, – Megana piedāvāja. – Bet pa to laiku mums tomēr būs nepieciešama nauda patversmes uzturēšanas izdevumiem, beigusies arī maize un piens. Hmm, man, protams, ir neērti to teikt, bet vēl neesmu saņēmusi algu par iepriekšējo mēnesi un esmu gandrīz tukšā.

      Reičela apstājās, nokaunējusies, ka pašas pārdzīvojumi nav ļāvuši atcerēties par citu problēmām. – Piedod, Megana. Iegriezīšos bankā un izņemšu naudu.

      Jācer, ka pietiks, viņa domās lēsa. Kaut arī aizgājusi no darba un uzzinājusi, ka Dotas mantojumu nevarēs uzskatīt par savu, kamēr oficiāli netiks apstiprināts testaments, Reičela gandrīz nebija iedomājusies par turpmāko iztikšanu. Taupīšana viņai lāgā nepadevās. “Laimīgas un brīvas sievietes” dzīvesveids, kas kompensēja sarežģījumus Olivera dēļ, aprija krietnu daļu viņas algas.

      – Lieliski! Tātad cik ilgi tu plāno uzturēties šeit? Mēnesi? Vairākus mēnešus? – Megana noklakšķināja mēli, un Stafordšīras terjers, kas bija izrāvies uz priekšu garākās pavadas galā, atkal paklausīgi ieņēma vietu viņai līdzās. – Uz visiem laikiem?

      – Es nezinu, – atbildēja Reičela.

      – Tev droši vien pieder dzīvoklis Londonā, vai ne? – Meganas balsī nemanīja tukšu ziņkārību, tā skanēja tik sirsnīgi, ka Reičela atbildēja, kā ir.

      – Patiesībā nepieder vis. Līdz šim es īrēju dzīvokli, bet tagad esmu atdevusi atpakaļ atslēgas. Mans darba līgums paredzēja iespēju tur mitināties, bet nupat esmu uzteikusi darbu. Tas viss ir… sarežģīti.

      Meganas ieinteresētā, līdzjūtības pilnā seja panāca to, ka Reičelai piepeši izlauzās nevaldāma vārdu straume. Līdz šim viņa nespēja neko atklāt nevienai dzīvai dvēselei, arī savai mātei ne. Pat labākā draudzenei Elija, kura jau iepriekš bija brīdinājusi par šādu iznākumu un atkārtojusi to vēl un vēlreiz no savas stabilās laulības dāvātajiem augstumiem, zināja tikai nedaudzus faktus.

      – Aptuveni pirms divām nedēļām pārtraucu attiecības ar savu draugu. Mēs… – Reičela vilcinājās, lai domās atsijātu pikantākās detaļas, bet izceltu labāko, kā jau tas ierasts sabiedrisko attiecību jomā. – Mēs bijām kopā ilgu laiku, strādājām vienā aģentūrā, kur Olivers bija pilntiesīgs partneris, bet es klientu servisa direktore. Mans dzīvoklis atradās tieši virs biroja, īrēju to ar izdevīgiem nosacījumiem, jo vienlaikus biju arī biroja atslēgu glabātāja. Kad mēs izšķīrāmies, man steigšus vajadzēja tikt projām. Uzreiz. Es gribēju būt droša, ka Olivers mani neatradīs. Tad nomira krustmāte. Es nospriedu, ka…

      – Ak debess… – Megana apstājās, bet suņi aizjoza uz priekšu, nostiepdami pavadas. – Vai viņš bija vardarbīgs tips? – Viņa satvēra Reičelas delmu, seja norūpējusies un saspringta. – Vari stāstīt droši, es neteikšu nevienam ne pušplēsta vārda. Bet ja nu viņš tevi sameklē? Varbūt mums vajadzētu piekodināt Frīdai un visiem pārējiem, lai tur acis vaļā? Tev būtu jāgriežas policijā, viņi šeit ir ļoti iejūtīgi, te jau nav Londona.

      Reičela tikai pēc laba brīža aptvēra Meganas sacīto, un tūdaļ viņai uzmetās zosāda. Ne jau tur tā lieta! Tikties ar Oliveru Reičela nevēlējās gan tāpēc, ka viņš bija nikns līdz baltkvēlei par haosu, kas tīši atstāts aiz muguras, gan arī bailēs, ka pietiks viena vārda, lai viņa atkal mestos šī vīrieša apkampienos kā nožēlojama idiote, kāda bijusi jau tik ilgu laiku.

      – Nē, nē, viņš nebija vardarbīgs. Bet gan… – Aprāvusies Reičela meklēja atbilstošus vārdus.

      Ķeza tā, viņa rūgti nodomāja, ka iespējams vienīgi noklusēt dažus netīkamus sīkumus. Olivers Riglijs gan bija viņas mīļākais, bet patiesībā nekad nebija piederējis Reičelai, tātad tīri teorētiski viņa to nevarēja zaudēt.

      Olivers bija precējies ar Ketu Rigliju kopš tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītā gada.

      Reičela nebūt nelepojās ar faktu, ka ir precēta vīrieša mīļākā, tomēr bija mīlējusi Oliveru dziļi un patiesi. Nu labi, sākumā stāsti par Ketas vienaldzību pret vīru, par viņu laulību, kas līdzinās tukšai čaulai un ko satur kopā tikai rūpes par hipotēku maksājumiem un bērnu skolas naudām, bija raisījuši zināmas aizdomas, tomēr nebija iespējams pretoties savstarpējās pievilkšanās spēkam, turklāt Olivers zvērēja, ka jūtoties īsti dzīvs tikai kopā ar Reičelu. Savai draudzenei Elijai, kura vienīgā uzzināja ko vairāk, Reičela bija apgalvojusi, ka šajā gadījumā esot runa par dziļu un patiesu mīlestību; šāda nostādne

Скачать книгу