LITMIR.BIZ

Скачать книгу

savu vēsturi un pašpietiekamu zilo apkaklīšu komūnu, ar kurām bija nosēta valsts dienvidu daļa. Šļauganajos vados nokarājās pārītis luksoforu, kas brīdi pa brīdim pārtrauca satiksmes plūsmu tilta virzienā, kurš šķērsoja upi. Galvenās ielas pretējā pusē pusjūdzes garumā stiepās zemu, kopā saspiedušos ķieģeļu ēku rinda, kuru izkārtnes un skatlogi piedāvāja iespēju paēst, padzerties vai iegādāties mājsaimniecībā noderīgas preces. Šur un tur auga pa kādai vecai magnolijai, virs kuru varenajām saknēm ietves asfalts šķita uztūcis. Tālumā Tibo pamanīja vecmodīgu bārddziņa izkārtni, bet iestādījuma durvju priekšā bārddziņa krēslā bija iesēdināta veca vīra lelle. Tibo pasmaidīja. Tas šķita dīvaini, kā piecdesmito gadu fantāzija.

      Rūpīgāk papētījis apkārtni, viņš atskārta, ka pirmais iespaids bijis maldinošs. Tibo īsti nezināja, vai pie vainas ir ūdens tuvums vai kas cits, bet jumtu konstrukcijās bija iemetusies trupe un ķieģeļu sienas pamatu tuvumā bija izdrupušas. Pāris pēdu augstumā virs pamatu līnijas ēku sienām bija pabalējis tumsnējs ēnojums, kas liecināja, ka pagātnē šo vietu piemeklējuši pamatīgi plūdi. Neviens no veikaliņiem nebija slēgts, tomēr automašīnu trūkums pie tiem vedināja domāt, cik ilgi vēl tie noturēsies. Mazpilsētu veikaliņiem bija lemts dinozauru liktenis. Ja šī pilsētiņa līdzinājās daudzām citām, kuras sava ceļojuma laikā viņš bija iepazinis, tad noteikti arī šeit ap “Wal-Mart” vai “Piggly Wiggly” lielveikalu ir attīstījies kāds jauns tirdzniecības kvartāls, bet tas nozīmē tikai to, ka šai pilsētiņas daļai ir pienācis gals.

      Un tomēr dīvaini būt šeit. Viņš vairs nevarēja pateikt, kādu bija iztēlojies Hemptonu – katrā ziņā ne šādu.

      Vai nav vienalga? Kamēr Zevs mielojās, Tibo prātoja, cik ilgs laiks paies, līdz izdosies atrast meklēto. Sievieti no fotogrāfijas. Sievieti, kuru viņš meklē.

      Tibo noteikti viņu sameklēs. Viņš par to bija pārliecināts.

      Pacēlis mugursomu, viņš apvaicājās:

      – Vai esi gatavs doties tālāk?

      Zevs nodūra galvu.

      – Sameklēsim kādu istabiņu. Man jāpaēd un jānomazgājas. Arī tev vanna par ļaunu nenāktu.

      Tibo bija nogājis vairākus soļus, kad atskārta, ka suns nav izkustējies no vietas. Viņš atskatījās.

      – Neskaties uz mani tā. Tev noteikti jānomazgājas. Tu slikti od.

      Zevs joprojām nekustējās.

      – Labi, dari, kā zini, bet es eju.

      Zinot, ka Zevs sekos, Tibo devās uz moteļa pārvaldnieka biroju, lai noīrētu istabiņu. Galu galā Zevs vienmēr viņam sekoja.

      Līdz dienai, kad viņš atrada fotogrāfiju, Tibo dzīve ritēja tieši tā, kā viņš bija ieplānojis. Viņam allaž bija kāds plāns. Viņš vēlējās skolā labi mācīties, un tā arī bija; gribēja nodarboties ar dažādiem sporta veidiem, un tā arī notika. Gribēja apgūt klavierspēli un spēlēt vijoli – lūdzu! Viņš to apguva pat tiktāl, ka spēja pats komponēt. Pēc Kolorādo universitātes koledžas beigšanas viņš bija ieplānojis pieteikties jūras kājniekos. Vervētājs bija sajūsmā par to, ka virsnieku skolas vietā puisis izvēlējies šādu dienestu. Šokēts, bet sajūsmā. Vairums absolventu nealka kļūt par parastiem kareivjiem, bet Tibo vēlējās tieši to.

      Pret Pasaules tirdzniecības centru vērstais terora akts nekādi neietekmēja viņa izvēli. Kļūt par militāristu viņam šķita gluži parasta lieta – galu galā viņa tēvs divdesmit piecus gadus bija dienējis jūras kājniekos. Tēvs dienestu sāka kā ierindnieks un beidza kā viens no tiem sirmajiem, bargajiem seržantiem, no kuriem baidījās visi, izņemot viņu sievas un ierindnieku vadus, kurus tie komandēja. Viņš izturējās pret puišiem kā pret dēliem; viņa vienīgais mērķis, kā pats sacīja, bija atvest puišus mājās pie mātēm dzīvus, sveikus un veselus… un pieaugušus. Gadu gaitā tēvs bija apmeklējis vairāk nekā piecdesmit to puišu kāzas, par kuriem viņš bija atbildīgs, jo viņi nespēja iedomāties, ka varētu apprecēties, nesaņēmuši viņa svētību. Viņš bija labs jūras kājnieks. Vjetnamas kara laikā apbalvots ar Bronzas krustu un divām Purpura sirdīm, dienējis Grenādā, Panamā, Bosnijā un piedalījies arī pirmajā Līča karā. Tēvs bija jūras kājnieks, kurš nekurnēja par biežu pārcelšanos, tāpēc Tibo lielāko bērnības un jaunības daļu bija pavadījis, pārceļoties no vienas vietas uz citu, dzīvojot kara bāzēs dažādās pasaules vietās. Okinavu Tibo zināmā mērā uzskatīja vairāk par mājām nekā Kolorādo. Lai arī viņa japāņu valodas prasme bija nedaudz ierūsējusi, Tibo sprieda, ka pietiktu ar nedēļu Tokijā, lai atkal tekoši runātu japāniski. Līdzīgi kā tēvs, Tibo domāja, ka arī viņš pensijā dosies pēc dienesta jūras kājniekos, tomēr viņš bija apņēmies dzīvot ilgāk, lai šo atpūtu izbaudītu. Tēvu pievārēja sirdslēkme divus gadus pēc tam, kad viņš bija iekāris skapī zilo formastērpu. Negaidīts un smags infarkts. Viņš šķūrēja sniegu no piebraucamā ceļa, bet pēc minūtes viņa vairs nebija. Tas notika pirms trīspadsmit gadiem. Tibo tolaik bija piecpadsmit gadus vecs.

      Tā diena un tēva bēres viņam spilgti iespiedušās atmiņā. Pēc tam nāca dienests. Kā jau kareivja bērnam, visas atmiņas bija sajaukušās, jo bieži nācās pārcelties. Draugi pastāvīgi mainījās, drēbes ceļoja no skapja koferos, no koferiem skapjos, pārējā mantība tika regulāri šķirota, lai atbrīvotos no nevajadzīgām lietām, tāpēc nebija nekā tāda, kam viņš būtu pieķēries. Tā dzīvot reizēm ir grūti, bet tas bērnu veido stiprāku, lai gan vairums cilvēku to nespēj izprast. Šāda dzīve māca aiziet no cilvēkiem, jo viņu vietu drīz neizbēgami ieņems citi; māca, ka ikvienā vietā ir kaut kas labs un kaut kas slikts. Karavīru bērni ātrāk kļūst pieauguši.

      Pat atmiņas par koledžā pavadītajiem gadiem bija visai miglainas, bet šim dzīves posmam bija sava īpaša kārtība. Mācības darba dienās, izklaides nedēļas nogalēs, saspringti noslēguma eksāmeni, draņķīgas kopmītnes maltītes, divas draudzenes; attiecības ar vienu no viņām turpinājās nedaudz ilgāk par gadu. Ikviens, kas mācījies koledžā, varētu stāstīt to pašu, turklāt koledžas dzīvei reti kad bija ilgstoša ietekme nākotnē. Galu galā nozīme ir tikai viņa izglītībai. Patiesībā Tibo šķita, ka viņa dzīve sākās tikai tad, kad viņš ieradās apmācību nometnē Perisailendā. Tikko viņš izlēca no autobusa, pie auss sāka kliegt seržants instruktors. Tikai šie seržanti spēj likt cilvēkam noticēt tam, ka tas, ko esi piedzīvojis, ko esi iemācījies pirms tam, nav nekas. Tu piederi viņiem, tas arī viss. Esi labs sportists? Piecdesmit reizes atspiesties no zemes, Čempiona kungs! Beidzi koledžu? Saliec šo ieroci, Einštein! Tēvs bija jūras kājnieks? Uzkop ķemertiņu, kā tavs vecais reiz darīja! Labi zināmas, ierastas klišejas. Skrien, soļo, sastingsti miera stājā, rāpo pa dubļiem, rāpies pāri sienai – nometnē nebija nekā tāda, ko Tibo nebūtu gaidījis.

      Viņam bija jāatzīst, ka apmācības lielākoties bija iedarbīgas. Tās salauza cilvēkus, nospieda uz ceļiem un visbeidzot padarīja par jūras kājniekiem. Vismaz tā viņi apgalvoja. Tibo nesalūza. Viņš ļāva instruktoriem plosīties, nelēca acīs, klausīja pavēlēm un palika tāds, kāds bija. Un tomēr viņš kļuva par jūras kājnieku.

      Pēc apmācībām viņš tika ieskaitīts pirmā bataljona piektajā jūras kājnieku vienībā Pendltonā. Sandjego bija viņam tīkama pilsēta – labs klimats, skaistas pludmales un vēl skaistākas sievietes. Bet viņam nebija lemts tur palikt ilgi. Divtūkstoš trešā gada janvārī, drīz pēc viņa divdesmit trešās dzimšanas dienas, viņu nosūtīja uz Kuveitu, lai piedalītos operācijā “Brīvību Irākai”. Dohas bāze, kas bija izvietota Kuveitas galvaspilsētas rūpniecības rajonā, tika izmantota jau kopš pirmā Līča kara laikiem un pārtapusi par pilsētu pilsētā. Tur bija gan sporta zāle, gan datorcentrs, gan karaspēka daļas veikals, gan ēstuves

Скачать книгу