Talismans - Nikolass Spārks

Скачать книгу

sauc Tibo, kā Tibeta, nevis Taibolts. Tas ir franču uzvārds.

      – Vai man būtu jāuztraucas par pareizu izrunu?

      – Es tikai saku, ka…

      – Lai nu paliek, Mārdž. Vienkārši pārbaudi, labi?

      – Vai viņš izskatās pēc francūža?

      – Kā, pie velna, lai es zinu, kādam jāizskatās francūzim?

      – Tā ir tikai ziņkārība. Neīgņojies, esmu ļoti aizņemta.

      Ļoti aizņemta, kā tad! Visticamāk, stumj māgā virtuļus. Mārdža dienas laikā notiesāja kādu duci virtuļu ar krēma pildījumu. Viņa svēra vismaz trīssimt mārciņu.

      Kīts pa logu vēroja, kā svešinieks notupstas un kaut ko čukst sunim pie auss, kamēr dzīvnieks laka ūdeni, un nogrozīja galvu. Sarunājas ar kustoņiem. Ķertais. It kā suns spētu saprast ko vairāk par pāris visvienkāršākajām komandām. Tā rīkojās arī Kīta bijusī sieva. Tā sieviete pret suņiem izturējās kā pret cilvēkiem. Vajadzēja to jau sākumā pamanīt un turēties no viņas pa gabalu.

      – Neko nevaru atrast, – Kīts izdzirdēja Mārdžas balsi. Izklausījās, ka viņa kaut ko gremo. – Nav ne uzskaitē, ne meklēšanā.

      – Esi droša?

      – Jā, esmu droša. Es zinu savu darbu.

      It kā būtu noklausījies viņu sarunu, svešinieks pacēla no zemes bļodiņu, ielika to mugursomā, bet somu uzmeta plecā.

      – Vai nav saņemti kādi neparasti ziņojumi? Svešinieki, kas klīst pa apkaimi, kaut kas tamlīdzīgs?

      – Nē, šorīt viss ir mierīgi. Starp citu, kur tu esi? Tavs tēvs tevi meklēja.

      Kleitona tēvs bija apgabala šerifs.

      – Saki viņam, ka pēc īsa brītiņa būšu klāt.

      – Viņš šķiet pārskaities.

      – Vienkārši pasaki, ka es patrulēju, labi?

      Kleitons neuzdrīkstējās piebilst, ka tad būs skaidrs, ka viņš strādā.

      – Pateikšu.

      Tas jau izklausās daudz labāk.

      – Man jāiet.

      Nolicis rāciju vietā, viņš kādu brīdi sēdēja nekustīgi un jutās nedaudz vīlies. Būtu īsta bauda nolūkoties, kā šis puisis izskatās aiz restēm – puisis ar matiem kā meitenei un visu pārējo. Brāļiem Lendrijiem būtu laba izklaide. Lendriji bija iecirkņa pastāvīgie iemītnieki sestdienas vakaros – piedzērušies un nevaldāmi, taisīja jandāliņus, gandrīz vienmēr klupa viens otram matos. Toties, tiklīdz tos ielika aiz restēm, viņi izvēlējās kādu no kameras biedriem un kopīgiem spēkiem metās virsū tam.

      Kleitons knibināja auto durvju rokturi. Un par ko tēvs atkal saskaities? Patiesi kaitinošs tips. Izdari to! Izdari šito! Vēl joprojām neesi ticis galā ar dokumentiem? Kāpēc nokavēji? Kur tu biji? Kleitonam lielākoties bija vēlēšanās pasūtīt veco, lai nebāž degunu, kur nevajag. Tēvs vēl aizvien domāja, ka viņš ir noteicējs.

      Vienalga, nav svarīgi. Gan jau agrāk vai vēlāk viņam izdosies ar to tikt galā. Tagad laiks atbrīvoties no šī hipija, kamēr nav parādījušās meitenes. Šī taču ir slepena vietiņa, vai ne tā? Tādi ķēmi kā hipiji var visu sabojāt.

      Kleitons izkāpa no automašīnas un aizcirta durvis. Suns saausījās un pagrieza galvu pret Kleitonu. Pasniedzis pasi svešiniekam, Kleitons pieklājīgi atvainojās:

      – Atvainojiet par sagādātajām neērtībām, Taibolta kungs. Šoreiz Kīts apzināti izrunāja uzvārdu nepareizi. – Es tikai daru savu darbu. Ja vien jūsu somā nav narkotiku vai ieroču.

      – Nav gan.

      – Vai ļausiet man pašam par to pārliecināties?

      – Diez vai. Ceturtais grozījums likumā.

      – Redzu, ka jums ir guļammaiss. Vai nakšņojat kempingā?

      – Vakarnakt Bērka apgabalā.

      Kleitons vēroja puisi un apsvēra atbildi.

      – Šajā apkaimē nav kempingu.

      Puisis neko neteica.

      Kleitons novērsa skatienu.

      – Suns taču paliks pie pavadas?

      – Nezināju, ka šajā apgabalā ar likumu noteikts suņus vadāt pavadā.

      – Tāda likuma nav. Tas jūsu suņa drošības labad. Uz lielā ceļa ir intensīva satiksme.

      – Paturēšu to prātā.

      – Tad tas arī viss, – Kleitons noteica un pagriezās. Atskatījies vēl apjautājās: – Vai neiebilstat, ja jautāšu, cik ilgi jūs šeit jau esat?

      – Tikko ierados. Kāpēc jautājat?

      Tas, kā puisis atbildēja, lika Kleitonam saausīties. Brīdi vilcinājies un atgādinājis sev, ka šis svešinieks pirmīt nekādi nevarēja redzēt Kleitonu, viņš atbildēja:

      – Tāpat vien.

      – Vai varu iet? – Jā, protams.

      Kleitons nolūkojās, kā svešinieks un suns aizsoļo pa meža ceļu un nogriežas uz taciņas, kas veda dziļāk mežā. Tikko viņi bija izzuduši skatienam, Kleitons atgriezās savā slēpnī un sāka meklēt fotoaparātu. Izčamdījis sūnas zem krūmiem, viņš iespēra pa priedes sakni, vairākas reizes atkāpās un atgriezās, lai pārliecinātos, vai meklē īstajā vietā. Pēdīgi uztraucies nometās ceļos. Fotoaparāts bija šerifa iecirkņa īpašums. Dodoties šajās īpašajās misijās, Kīts to mēdza aizņemties, un tas nozīmē tikai to, ka jautājumi birs kā no pārpilnības raga, ja tēvs uzzinās, ka tas pazudis. Un būs vēl ļaunāk, ja to atradīs un uzzinās, ka atmiņas karte ir pilna ar kailfoto. Tēvs bija dedzīgs protokola un pienākuma piekritējs. Bija aizritējušas vairākas minūtes. Kīts izdzirdēja, kā tālumā dobji ierūcas automašīnas dzinējs. Viņš nosprieda, ka koledžas skuķi brauc prom. Tikai uz īsu mirkli galvā pazibēja doma, ko gan meitenes domās, pamanījušas patruļmašīnu vēl stāvam. Bet viņu nomāca kaut kas cits.

      Fotoaparāts bija pazudis.

      Ne jau pazudis – tas bija aizgājis. Ir skaidrāks par skaidru, ka tas neaizgāja pats savām kājām. Tāpat ir skaidrs, ka meitenes to nevarēja uziet. Un tas nozīmē, ka Tai-bolts viņu apspēlējis. Tai-bolts. Apspēlējis. Viņu. Neticami. Viņam jau bija licies, ka puisis izturas pārāk dīvaini, pārāk es zinu, ko jūs darījāt pagājušajā vasarā.

      Nu nē, viņš neizspruks ar veselu ādu. Tāds netīrs, noaudzis ķēms, kas sarunājas ar suni, nečakarēs Kītu Kleitonu.

      Vismaz ne šajā dzīvē.

      Kīts izspraucās cauri krūmājam uz ceļa prātodams, kā viņš panāks Loganu Tai-boltu un nedaudz viņu izčamdīs. Un tas būs tikai iesākumam. Tam sekos kas vairāk, tas ir pilnīgi skaidrs. Tas puisis ar viņu dzen velnu? Tā nu tas nenotiks. Vismaz ne šajā pilsētā. Un kas par to, ka viņam ir suns. Sunim tas nepatiks? Atā, atā, sunīt. Viss ir vienkārši. Vācu aitu suņi ir ieroči – tas tiks uztverts kā arguments jebkurā šīs valsts tiesā.

      Tomēr visu pēc kārtas. Jāatrod Tibo. Jāatņem fotoaparāts.

      Tad apsvērsim, kā rīkoties tālāk.

      Tikai tuvojoties patruļmašīnai, Kīts Kleitons atskārta, ka tai ir pārdurtas abas pakaļējās riepas.

      – Kā tu teici, kāds ir tavs vārds?

      Dažas minūtes vēlāk Tibo pārliecās pāri džipa priekšējam

Скачать книгу