LITMIR.BIZ

Скачать книгу

vēlmes pilnām acīm.

      – Es vēl esmu apģērbts.

      Mani pārņem apjukums. Vai vajadzētu viņam novilkt drēbes? Jā, to es varu. Es pasniedzos pēc viņa krekla, un Kristjens soli atkāpjas.

      – Nē, nē, – viņš mani norāj. Ak tā, runa bija par džinsiem.

      Man prātā iešaujas kāda doma. Dieviete skaļi uzgavilē, un es nometos ceļos Kristjenam pie kājām. Pirkstiem drebot, es atpogāju viņa bikses, atdaru rāvējslēdzēju un novelku džinsus lejup kopā ar īsbiksēm, atbrīvodama viņa locekli. Oho!

      Es palūkojos uz viņu caur skropstām, un viņš skatās lejup. Viņa acīs pavīd… kas? Piesardzība? Sajūsma? Izbrīns?

      Kristjens izkāpj no džinsiem un novelk zeķes, un es satveru viņa miesu rokā, cieši to saspiezdama un virzīdama plaukstu augšup, kā viņš man to reiz rādīja. Viņš iestenas un saspringst, caur sakostiem zobiem izpūzdams elpu. Es ļoti saudzīgi paņemu viņa locekli mutē un spēcīgi sūcu. Mmm, garša ir laba.

      – Ana… uzmanīgi!

      Viņš viegli uzliek plaukstu man uz pakauša, un es ievelku viņu dziļāk rīklē, sakļaudama lūpas tik cieši, cik vien spēju, un, neļaudama zobiem skart viņa miesu, turpinu sūkt.

      – Velns! – Kristjens noelšas.

      Tā ir laba, iedvesmojoša, seksīga skaņa, tāpēc es atkārtoju kustību, ierīdama locekli dziļāk, apļodama mēli ap galu. Mmm… es jūtos kā Afrodīte.

      – Ana, pietiks. Vairs nevajag.

      Es izdaru to vēlreiz – lūdzies, Grej, lūdzies! – un vēlreiz.

      – Ana, tu esi pateikusi, ko gribēji, – Kristjens caur sakostiem zobiem izmoka. – Es negribu beigt tev mutē.

      Es atkārtoju kustību, un Kristjens pieliecas, satver mani aiz pleciem, uzrauj kājās un nosviež uz gultas. Pārvilcis kreklu pār galvu, viņš iebāž roku nomesto džinsu kabatā un, kā jau uz visu sagatavojies skauts, izņem no tās spīdīgu paciņu. Viņš smagi elso, tāpat kā es.

      – Noņem krūšturi, – viņš pavēl.

      Es pieceļos sēdus un to izdaru. – Apgulies. Es gribu tevi redzēt.

      Lūkodamās uz Kristjenu, es atlaižos gultā un vēroju, kā viņš nesteidzīgi uzvelk prezervatīvu. Es viņu neprātīgi iekāroju. Kristjens pievērš skatienu man un aplaiza lūpas.

      – Tu esi skaista, Anastasija Stīla. – Viņš noliecas virs gultas un nesteidzīgi, atbalstoties uz pirkstu kauliņiem, virzās augšup, mani nemitīgi skūpstīdams. Pārmaiņus pievērsdamies katrai krūtij, viņš maigi kairina krūtsgalus, līdz es sāku vaidēt un locīties, bet viņš neapstājas.

      Nē… izbeidz… es tevi gribu.

      – Lūdzu, Kristjen!

      – Ko – lūdzu? – viņš nomurmina, iespiedis seju man starp krūtīm.

      – Es gribu tevi iekšā.

      – Vai tiešām?

      – Lūdzu.

      Kristjens ar kāju pašķir manus augšstilbus un, ne mirkli nenovērsdamies, mokoši lēni ieslīd manī.

      Es aizveru acis, izbaudīdama piepildītības sajūtu, ko spēj radīt tikai viņš, un instinktīvi ceļu gurnus viņam pretī, skaļi vaidēdama un alkdama ar viņu savienoties. Kristjens nedaudz atraujas un ļoti lēni piepilda mani vēlreiz. Es ieviju pirkstus viņa zīdainajos, izspūrušajos matos, un viņš tikpat nesteidzīgi izslīd ārā un atkal iespiežas manī.

      – Ātrāk, Kristjen, ātrāk… lūdzu.

      Viņš uzvaras priekā noskatās uz mani un kaislīgi skūpsta manas lūpas, pirms sāk kustēties straujāk, nežēlīgā, ātrā ritmā… ak vai… un es zinu, ka nebūs ilgi jāgaida. Viņš triecas manī, un es jūtu muskuļus savelkamies, manas kājas saspringst zem viņējām.

      – Uz priekšu, mazā, – Kristjens nočukst. – Ļaujies man.

      Vārdi ir pēdējais grūdiens, un mani pārņem nevaldāms, trauksmains orgasms, es izšķīstu neskaitāmās lauskās viņa skāvienā, un viņš ierēcas, saukdams manu vārdu.

      – Ana! Sasodīts, Ana! – Viņš sabrūk virs manis, ieslēpjot seju pie mana kakla.

      4. NODAĻA

      Pamazām atgriežos realitātē. Es atveru acis un lūkojos uz savu mīļoto vīrieti. Kristjena sejā jaušas maigums. Viņš paberzē degunu pret manējo, atbalstījies uz elkoņiem, un satver manas plaukstas, spiezdams tās pie maniem deniņiem. Mani pārņem skumjas, kad apjaušu, ka Kristjens to dara, lai es viņam nepieskartos. Saudzīgi noskūpstījis mani uz lūpām, viņš atraujas.

      – Man tā visa pietrūka, – viņš klusi nosaka.

      – Man arī, – es nočukstu.

      Satvēris mani aiz zoda, Kristjens kaislīgi mani noskūpsta. Tas ir kvēls skūpsts, kurā jaušams lūgums; pēc kā? Nezinu. Man aizraujas elpa.

      – Nepamet mani vairs, – Kristjens lūdz, ielūkodamies man acīs, un viņa sejā nav ne miņas no humora.

      – Labi, – es smaidīdama nočukstu. Viņš atbild ar to pašu, un viņa smaids ir žilbinošs: tajā jaušams atvieglojums, līksme un zēnisks prieks, viss apvienots vienā apburošā skatienā, kas spētu izkausēt pat aukstāko sirdi. – Paldies par planšetdatoru.

      – Nav par ko, Anastasija.

      – Kura no tām dziesmām ir tev tuvākā?

      – Negribu tev teikt priekšā. – Viņš plati pasmaida. – Nāc, meitēn, pagatavo man vakariņas. Esmu izsalcis, – viņš piebilst, pēkšņi piesliedamies sēdus un pievildams mani sev klāt.

      – Meitēn? – es iespurgusies pārjautāju.

      – Tieši tā. Dod šurp ēdienu!

      – Tik mīlīgam lūgumam nav iespējams pretoties.

      Kāpdama ārā no gultas, es netīšām pabīdu malā spilvenu, un skatienam atklājas sarukušais balons helikoptera formā. Kristjens to paceļ un samulsis uzlūko mani.

      – Tas ir mans balons, – es īpašnieciski iebilstu, pasniegusies pēc rītasvārkiem un ietinusies tajos. Sasodīts, kāpēc viņš to atrada?

      – Tavā gultā? – viņš nomurmina.

      – Jā. – Es piesarkstu. – Kopā ar to es nejūtos vientuļa. – Laimīgais Čārlijs Tango, – viņš izbrīnīts nomurmina.

      Jā, es esmu sentimentāla, Grej, jo mīlu tevi.

      – Balons ir mans, – es atkārtoju un, apgriezusies uz papēža, dodos uz virtuvi, bet Kristjens paliek, smaidīdams līdz ausīm.

      Mēs ar Kristjenu sēžam uz Keitas biezā tepiķa un ēdam vistas gaļas sacepumu ar nūdelēm no baltām porcelāna bļodiņām, izmantodami irbuļus. Klāt mēs piedzeram atvēsinātu Pinot Grigio baltvīnu. Kristjens atlaižas pret dīvānu, izstiepis garās kājas sev priekšā. Viņam ir izspūruši mati, kājās uzvilkti džinsi un mugurā – krekls, un nekā cita nav. Fonā klusi skan Buena Vista Social Club izpildīta mūzika. Tā plūst no Kristjena iPod atskaņotāja.

      – Nav slikti, – viņš atzinīgi nosaka, celdams kumosu pie mutes.

      Es sēžu viņam pretī, sakrustojusi kājas, un aizrautīgi ēdu, remdēdama izsalkumu, bet vienlaikus apbrīnoju Kristjena kailās pēdas.

      – Parasti ar ēdiena gatavošanu nodarbojos es. Keita to neprot.

      – Vai

Скачать книгу