LITMIR.BIZ

Скачать книгу

runāju nopietni. Viens nepareizs solis, un viņš tiks izmests.

      – Tev nav tādas varas. – Ārprāts! Bet, pirms es paceļu acis pret debesīm, pār mani nāk atklāsme, kas līdzinās sitienam pa seju. – Kristjen, vai tev ir tāda vara?

      Viņš tikai noslēpumaini smaida.

      – Tu grasies iegādāties izdevniecību, – es satriekta nočukstu.

      Dzirdot šausmas manā balsī, viņš pārstāj smaidīt. – Ne gluži.

      – Tu to nopirki. Sietlas Neatkarīgo izdevniecību. Jau.

      Kristjens piesardzīgi pamirkšķina. – Varbūt.

      – Jā vai nē?

      – Jā.

      Kas, pie velna…? – Kāpēc? – es izmisusi jautāju. Tas jau ir par daudz!

      – Tāpēc, ka es to spēju, Anastasija. Man jāzina, ka tev nekas nedraud.

      – Tu solīji neiejaukties manā darba dzīvē!

      – Un negrasos to darīt.

      Es atrauju roku. – Kristjen… – Man neizdodas atrast vārdus.

      – Vai tu dusmojies.

      – Jā, protams! – Esmu nikna kā pūķis. – Kurš saprātīgi domājošs uzņēmējs pieņem lēmumus atkarībā no tā, ar ko pēdējā laikā drāžas? – Es nobālu un palūkojos uz Teiloru, kurš vēl joprojām mūs ignorē.

      Lieliski! Šis ir īstais brīdis, lai aizmirstu padomāt, pirms runāju.

      Kristjens atver muti, aizver to un drūmi lūkojas uz mani. Es pārskaitusies vēroju viņu. Gaisotne mašīnā, vēl nupat pilna ar draudzīgas atkalsatikšanās siltumu, piepeši kļūst ledaina. Apkārt vējo neizteikti vārdi un pārmetumi.

      Paldies Dievam, nepatīkamais brauciens nav ilgs, un Teilors aptur mašīnu pie manas mājas.

      Es steidzīgi izkāpju no mašīnas, negaidīdama, lai man kāds atvērtu durvis. Kristjens klusi piekodina Teiloram:

      – Pagaidi mani šeit.

      Mēģinādama atrast somiņā atslēgas, es jūtu Kristjenu nostājamies man aiz muguras.

      – Anastasija, – viņš rāmi iesāk, it kā es būtu stūrī iedzīts zvērs.

      Es nopūšos un pagriezusies uzlūkoju viņu. Manas dusmas ir gandrīz taustāmas, gluži kā melns kamols, kas mani tūlīt nosmacēs.

      – Pirmkārt, es jau sen neesmu tevi drāzis – pārāk sen – un, otrkārt, es gribēju iesaistīties izdevējdarbībā. No četrām Sietlas izdevniecībām šī ir visienesīgākā, bet šobrīd tā ir uz robežas un varētu ieslīgt stagnācijā. Tai jāpaplašina darbība.

      Es salti uzlūkoju Kristjenu. Viņš cieši vēro mani un šķiet pat draudīgs, bet vienlaikus arī neatvairāmi seksīgs. Es varētu ieslīgt viņa acu tēraudpelēkajā dzelmē un nekad neatgriezties.

      – Tātad tu esi mans priekšnieks, – es noskaldu.

      – Patiesībā tava priekšnieka priekšnieka priekšnieks.

      – Un patiesībā tiek pārkāpti morāles principi – jo es drāžos ar sava priekšnieka priekšnieka priekšnieku.

      – Šobrīd tu ar viņu strīdies, – Kristjens sadusmots aizrāda.

      – Tikai tāpēc, ka viņš ir tāds pakaļa, – es nošņācu.

      Kristjens satriekts soli atkāpjas. Velns! Vai esmu gājusi par tālu?

      – Pakaļa? – viņš nomurmina, un viņa sejā atplaiksnī uzjautrinājums.

      – Jā. – Es cenšos nezaudēt sašutuma pilno izteiksmi.

      – Pakaļa, – Kristjens atkārto. Šoreiz viņa lūpas noraustās, slēpjot smaidu.

      – Nesmīdini mani, kad dusmojos! – es uzkliedzu.

      Bet viņš pasmaida savu žilbinošo, balto, amerikānisko smaidu, un es vairs nespēju savaldīties. Es vienlaikus smaidu un smejos. Kā lai pretojos līksmei, ko redzu viņa sejā?

      – Ja es dumji smaidu, tas nenozīmē, ka neesmu nikna kā pūķis, – es aizelsusies nomurminu, mēģinādama apslāpēt savus karsējas cienīgos spurdzienus. Kaut gan es nekad nebiju karsēja… es rūgti nodomāju.

      Kristjens pieliecas, un es domāju, ka viņš mani noskūpstīs, tomēr tas nenotiek. Viņš iegremdē degunu manos matos un dziļi ievelk elpu.

      – Kā jau vienmēr, Stīlas jaunkundze, tu proti pārsteigt. – Viņš atkāpjas un vēro mani, acīm dzirkstot. – Vai aicināsi mani iekšā? Vai arī padzīsi mani tāpēc, ka es izmantoju savas demokrātiskās Amerikas iedzīvotāja, uzņēmēja un patērētāja tiesības iegādāties visu, kas vien man ienāk prātā?

      – Vai esi to pārrunājis ar doktoru Flinnu?

      Kristjens iesmejas. – Anastasija, vai aicināsi mani pie sevis?

      Es mēģinu izlikties neapmierināta un iekožu apakšlūpā, tomēr smaidīdama atveru durvis. Kristjens pagriežas un pamāj Teiloram, un mašīna aizbrauc.

      Brīdī, kad Kristjens Grejs ienāk manā dzīvoklī, es jūtos dīvaini. Šī vieta ir viņam par mazu.

      Es vēl joprojām dusmojos, jo viņš pārkāpis robežas, iejaucoties manā dzīvē, turklāt tagad es saprotu, kāpēc viņš zināja, ka izdevniecības pārstāvji lasa darbinieku e–pasta vēstules. Viņš droši vien par manu darba vietu zina vairāk nekā es. Šī doma nav patīkama.

      Ko darīt? Kāpēc Kristjens tik ļoti vēlas mani sargāt? Es galu galā esmu pieaugusi sieviete… vismaz man vajadzētu tādai būt. Kā panākt, lai viņš mani neizseko?

      Kristjens soļiem mēro istabu kā lauva, kas ieslodzīts krātiņā, un manas dusmas pierimst. Redzot viņu savā dzīvoklī pēc šķiršanās, kad domāju, ka viss beidzies, man tagad laimē sažņaudzas sirds. Es viņu mīlu, un šīs sajūtas pilda sirdi ar trauksmainu, reibinošu līksmi. Viņš pamet skatienu apkārt, novērtēdams ieraudzīto.

      – Patīkams dzīvoklis, – viņš nosaka.

      – Keitas vecāki to viņai uzdāvināja.

      Kristjens izklaidīgi pamāj, un viņa pelēkās acis pievēršas man.

      – Emm… vai vēlies kaut ko iedzert? – es nosarkusi piedāvāju.

      – Nē, Anastasija. Pateicos. – Viņa acis satumst.

      Kāpēc es jūtos tik nervoza?

      – Ar ko tu vēlies nodarboties, Anastasija? – viņš klusi jautā, lēni tuvodamies man, bīstams un pievilcīgs. – Es zinu, ko vēlos, – viņš dobji piebilst.

      Es atkāpjos, līdz atduros pret iebūvēto galdu virtuves vidū.

      – Manas dusmas nav nozudušas.

      – Zinu. – Kristjens kā atvainodamies savelk lūpas greizā smaidā, un es izkūstu… Laikam jau tik dusmīga nemaz nebiju.

      – Vai gribi kaut ko apēst? – es jautāju.

      Viņš nesteidzīgi pamāj. – Jā. Tevi, – viņš nomurmina. Visi muskuļi zem jostasvietas spēji saspringst. Mani pavedina viņa balss, bet skatiens, alkainais skatiens, kas vēsta “gribu tevi tūlīt”– ak…

      Kristjens stāv ļoti tuvu, bet nepieskaras man, un lūkojas man acīs, izstarodams tveici. Man ir karsti, es pietvīkstu, un kājas saļogās; augumu caurstrāvo iekāre. Es viņu gribu.

      – Vai tu šodien paēdi? – Kristjens

Скачать книгу