LITMIR.BIZ

Скачать книгу

Piepeši viņš akūti apzinājās savu gļēvulību un juta, ka pēc tam, kad šoks būs pārgājis, viņam droši vien nāksies kārtīgi izraudāties. Viņš nebija sajūsmā par to, tomēr juta, ka viņam ir paveicies, paliekot dzīvam, un tāpēc Džordžs vēlējās atgriezties savā dzīvoklī viens pats.

      Liekot atslēgu slēdzenē, viņa rokas drebēja. Liāna jau atradās viņam tieši aiz muguras un lūdzās.

      – Džordž, man ir vajadzīgs pakalpojums. Man ļoti žēl, ka nākas tev to lūgt, taču tu esi vienīgais, kam es varu lūgt.

      Viņš instinktīvi apzinājās, ka pagriešanās būs ļaunākais, ko iespējams darīt, tomēr tik un tā pagriezās, palūkodamies viņas virzienā un izvairīdamies no skatīšanās acīs, kurās mirdzēja asaras. Liānas uzacis bija viegli piepaceltas, lūpas raižpilni sakniebtas. – Tas ir tikai viens pakalpojums, un ar to man izdosies atbrīvoties no Donija Dženksa uz visiem laikiem, un es apsolu, ka tas nebūs bīstami tev.

      Džordžs palūkojās uz viņas matu līniju un sajuta, kā sejas muskuļi saraujas.

      – Lūdzu, – viņa sacīja, un viņas balss skaņa kāpnēs atgādināja Džordžam par agrāko Liānu: astoņpadsmitgadīgu un nepieredzējušu tolaik, kad viņi pirmoreiz satikās.

      – Ja es tevi ielaidīšu un ja man kaut uz brīdi liksies, ka te grasās parādīties kāds no taviem draugiem, es zvanīšu policijai.

      – Lai notiek. Viņi šurp nenāks.

      Džordžs iegāja iekšā pa durvīm un atstāja tās atvērtas.

      Liāna sekoja, un Džordžs sadzirdēja durvis aizcērtamies. Viņi abi iegāja dzīvoklī, Džordža mājvie-

      tā, kurā viņš bija nodzīvojis vairāk nekā desmit gadus. Tam bija slīpi griesti ar smagnējām sijām, un arhitekts, kurš bija pārbūvējis šo telpu, bija papildinājis to ar jumta logiem un modernu virtuvi. Te bija karsti vasarā un auksti ziemā, taču Džordžam tik un tā šeit patika. Viņš bija piepildījis lielākās sienas ar grāmatu skapjiem un iegādājies vairākas labas gadsimta vidus perioda mēbeles, kuras visas bija noskrāpējusi Nora, viņa piecpadsmitgadīgā meikūnu šķirnes kaķene.

      – Tev vienmēr ir patikušas grāmatas, – Liāna sacīja, pārlaizdama acis apkārt dzīvoklim.

      Džordžs pakasīja Noras pazodi un tad devās uz vannas istabu, kur sameklēja četras ibuprofēna tabletes un norija tās, uzdzerot krāna ūdeni. Viņš izgāja no vannas istabas un atrada Liānu stāvam viņa dzīvojamās istabas vidū un teju vai sapņaini raugāmies augšup uz debesīm pa jumta logu. Liāna Dektere ir manā dzīvoklī, viņš nodomāja. Viņa atkal ir īsta. Viņa ir ienākusi manā dzīvē.

      – Vai gribi kaut ko iedzert?

      – Glāzi ūdens. Un, Džordž, paldies, ka ielaidi mani. Zinu, ka tas tev nenācās viegli.

      Džordžs pielēja divas ūdens glāzes, apsēdās mīkstajā krēslā, kamēr Liāna ar taisnu muguru uzmetās uz zema dīvāna malas, uzlikusi ūdens glāzi uz flīzētā žurnālu galdiņa. – Es nemūžam nebūtu tev ļāvusidoties uz to vietu, ja domātu, ka Donijs var tevi atrast. Ceru, ka tu to zini.

      – Es nezinu pilnīgi neko. – Džordžs iedzēra lielu ūdens malku un nožēloja, ka nav labāk izvēlējies alu. Viņš iekārtojās tādā pozā, kas sagādāja vismazāk sāpju.

      – Esmu tev parādā paskaidrojumu, es zinu. Es tev visu izstāstīšu, taču gribu, lai tu man noticētu, ja es teikšu, ka nekad neesmu vēlējusies nodarīt tev pāri.

      Pastāsti man par Doniju.

      Džordžs izstāstīja viņai par satikšanos visos sīkumos, neslēpjot arī to, cik viņš bijis nobijies un kādu informāciju atklājis.

      – Man ļoti žēl, – Liāna sacīja.

      – Tagad vari man pastāstīt, kāpēc viņš tevi vajā.

      Tu esi man to parādā.

      Liāna izdzēra atlikušo ūdeni, un Džordžs noskatījās, kā viņas bālais kakls kustas. Džordža dzīvoklī valdošajā spilgtajā gaismā Liāna izskatījās vēl skaistāka nekā iepriekšējā vakarā. Viņa bija ģērbusies tumši zilos zīmuļsvārkos ar platu ādas jostu; svārkos sabāztā blūze bija rotāta ar sīkiem punktiņiem. Viņas kājas atšķirībā no sejas bija iedegušas medusbrūnā krāsā. Matus saturēja sprādze, un seja izskatījās svaigi mazgāta un nekrāsota. Vienīgie, kas liecināja par satraukumu, bija divi tumšie loki zem acīm. – Vai varu dabūt vēl ūdeni? – Liāna apjautājās.

      Džordžs piecēlās. – Vai negribi labāk alu? Es iedzeršu glāzi.

      – Protams, – viņa atbildēja, un Džordžs atcerējās, ka tā taču viņi bija iepazinušies. Pie alus krāna. Viņš jau gribēja kaut ko teikt, bet tad aprāvās. Ja kādam no viņiem abiem vajadzēja kļūt sentimentālam, tad ne jau nu Džordžam.

      Viņš izņēma no ledusskapja divas alus pudeles, atrāva vaļā korķus un atgriezās dzīvojamajā istabā. Džordžs iedeva Liānai alus pudeli un atkal apsēdās. Nora berzējās gar viņa krēsla kāju un tad ielēca klēpī murrādama. Viņa iekārtojās un nopētīja viešņu. Kaķene allaž bija izturējusies skeptiski pret citām sievietēm.

      Liāna iedzēra malku alus, nolaizīja putas no apakšlūpas un mazliet atlieca muguru. – Vai drīkstu sacelt kājas augšā? – viņa apjautājās.

      – Protams, – Džordžs atbildēja un noskatījās, kā viņa pieliecas, lai atsprādzētu sandales. Viņas blūze pavērās, uz brīdi atklājot skatienam bālas krūtis, ko saturēja vienkāršs, balts krūšturis. Liāna izslējās, uzlika kājas uz dīvāna, saliecot tās ceļgalos un pievelkot pēdas klāt pie ķermeņa, un atbalstījās pret dīvāna paroceni. Džordžam tas atgādināja dziesmu, ko viņš nav dzirdējis divdesmit gadus, taču zina tajā katru noti. To panāca Liānas poza sēžot. Viņš bija to redzējis simtiem reižu viņas kopmītņu istabiņā koledžas pirmajā gadā. Kā gan kaut kas varēja būt tik pazīstams un reizē tik aizmirsts? Gluži kā nolasījusi viņa domas, Liāna noteica: – Tāpat kā vecajos laikos.

      – Laikam gan, – Džordžs atbildēja.

      Pēc nākamā alus malka Liāna ierunājās. – Donijs Dženkss ir noalgots, lai mani atrastu. Viņu noalgoja vīrs vārdā Džeralds Maklīns. Viņam pieder mēbeļu uzņēmums ar nosaukumu “Maklīns”, kas darbojas galvenokārt dienvidos. Viņš ir viens no tiem puišiem, kuri reklamējas paši. Taču tā ir tikai ārpuse, esmu par to pārliecināta par deviņdesmit procentiem. Viņš apgroza pārāk daudz skaidras naudas. Zinu, ka viņam pieder ārzonas azartspēļu vietnes, un zinu arī to, ka viņš vada visai šaubīgu investoru grupu. Jebkurā gadījumā viņš ir krietni bagāts. Es biju viņa sekretāre apmēram gadu. Atlantā, kur atrodas viņa firmas centrālais birojs. Es biju arī viņa draudzene.

      – Un viņš bija precējies.

      – Bija un ir precējies, taču viņa sieva ir slima. Viņa ir jauna, daudz jaunāka par viņu, taču droši vien nomirs, ja nav nomirusi jau tagad. Viņai ir aizkuņģa dziedzera vēzis. Viņa ir otrā sieva, un Džerijs man lika skaidri noprast, ka viņš negrasās padarīt mani par trešo. Tas bija samērā liels trieciens.

      – Tu gaidīji, ka kļūsi par sievu?

      – Godīgi sakot, nē. Es tikai negaidīju, ka mani tik viegli pabīdīs malā. Man nebija ilūziju par lielo mīlu, taču domāju, ka esmu kas vairāk par maksas mīļāko. Varbūt no manas puses tas bija lepnums. Tu labāk par visiem citiem vari iztēloties, ka pēdējos divdesmit gadus es nedzīvoju īsti legālu dzīvi. Kad iepazinos ar Džeriju, es viņu uzskatīju par bagātu vecu vīru. Tolaik es nedzīvoju Amerikā, bet viņš man deva iespēju atgriezties un dzīvot te. Viņš neprasīja, lai es pierādītu,

Скачать книгу