LITMIR.BIZ

Скачать книгу

satraukuma pilnu viļņošanos viņa pakausī.

      Viņi pasūtīja vēl pa glāzei. – Viņš izklausās pēc sīka perdeļa, – Džordžs sacīja.

      – Ko?

      – Tavs šķirtenis.

      – Ak tā, tev nav vienalga. —Viņa piecēlās, lai dotos uz tualeti, un tas ļāva Džordžam uzmanīgāk palūkoties pāri telpai uz Liānu. Viņu daļēji bija aizseguši divi jauni uzņēmēji, kuri vilka nost žaketes un atbrīvoja kaklasaites mezglus, taču pa vidu viņu kustībām Džordžs vēroja sievieti. Viņa bija ģērbusies blūzē ar baltu apkaklīti, un viņas mati, kas bija īsāki nekā koledžas laikos, aizsedza vienu sejas pusi, bet otrā pusē tie bija aizlikti aiz auss. Viņai nebija rotaslietu, tieši tā, kā Džordžs atcerējās. Kakls likās nepiedienīgi gluds, un uz krūšu kaula varēja samanīt sārtus plankumus. Viņa bija nolikusi malā romānu un nu reizi pa reizei palūkojās uz bāru, itin kā meklētu kādu. Džordžs gaidīja, kad viņa piecelsies un pakustēsies; viņš juta, ka, neredzot sievieti staigājam, nevar būt drošs.

      Itin kā domas par to būtu likušas šai vēlmei materializēties, sieviete noslīdēja no polsterētā ķebļa, uzraudama svārkus līdz pusgurnam. Tiklīdz viņas pēdas pieskārās grīdai un viņa sāka iet Džordža virzienā, jebkādas šaubas pazuda. Tai vajadzēja būt Liānai; pirmā reize, kopš viņš bija to redzējis pēc sava pirmā mācību gada Mātera koledžā gandrīz pirms divdesmitgadiem. Viņas gaita nebija sajaucama ne ar vienu citu: lēnas gurnu kustības, augšup pacelta galva un mugura, itin kā viņa censtos kaut ko saskatīt pāri kāda galvai. Džordžs pacēla ēdienkarti, lai aizsegtu savu seju, un nolūkojās uz tajā nodrukātajiem bezjēdzīgajiem vārdiem. Par spīti gaisa kondicionētājam, Džordžs sajuta, kā plaukstas kļūst miklas.

      Liāna pagāja garām tieši tajā brīdī, kad Airīna atkal ieslīdēja savā sēdeklī. – Redz, kur tava draudzene. Tu negribēji apsveicināties?

      – Vēl aizvien nejūtos pārliecināts, ka tā ir viņa, —Džordžs noteica un iedomājās, vai Airīna nevar saklausīt paniku viņa balsī.

      – Tev būs laiks vēl vienam mēriņam? —Airīna apjautājās. Dāmu istabā viņa bija atjaunojusi lūpukrāsu.

      – Skaidrs, – Džordžs atbildēja. – Tikai iesim kaut kur citur. Mēs varētu mazliet pastaigāties, kamēr vēl ir gaišs.

      Airīna pamāja viesmīlim, un Džordžs pasniedzās pēc kabatas portfeļa. – Mana kārta, atceries? – Airīna noteica un izņēma kredītkarti no savas bezgalīgi dziļās somiņas. Kamēr viņa maksāja rēķinu, garām atkal pagāja Liāna. Šoreiz Džordžs varēja nolūkoties uz viņas aizejošo stāvu, uz pazīstamo gaitu. Viņa bija piepildījusi arī sava ķermeņa solījumu. Koledžas laikos Džordžs bija uzskatījis Liānu par savu ideālu, taču nu viņa izskatījās vēl labāk: garas, slaidas kājas un izteiktas formas – tāds ķermenis, kādu var dāvāt tikai ģenētika, nevis vingrošana sporta zālē. Rokas bija baltas kā piens.

      Džordžs bija iztēlojies šo mirkli daudzas reizes, taču nez kāpēc nekad nebija iedomājies iznākumu. Liāna nebija tikai sena draudzene, kura reiz salauzusi Džordžam sirdi; cik nu viņš zināja, Liāna bija meklēta noziedzniece, sieviete, kuras nodarījumi vairāk atbilda grieķu traģēdiju mērogiem nekā jaunības neapdomībai. Viņa neapšaubāmi bija nogalinājusi vienu cilvēku un, visticamāk, nogalinājusi vēl vienu. Džordžs juta, kā viņa pleciem uzgulst morālā atbildība un neizlēmība, kas abas izrādījās vienlīdz smagas.

      – Tu nāc? – Airīna piecēlās, un Džordžs darīja to pašu, sekodams viņas straujajam solim uz bāra krāsotās koka grīdas. Skaļruņos dunēja Ninas Simones “Grēcinieks”. Viņi izgāja ārā pa durvīm, un vēl aizvien mitrais vakars sagaidīja viņus ar smacīga, tvanīga gaisa sienu.

      – Uz kurieni tagad? – Airīna vaicāja.

      Džordžs sastinga. – Es nezinu. Varbūt man gribētos iet mājās.

      – Lai notiek, – Airīna noteica un, kad Džordžs neizkustējās no vietas, piebilda: – Vai arī mēs varētu vienkārši pastāvēt te lietus mežā.

      – Piedod, taču es piepeši nejūtos īsti labi. Varbūt vienkārši iešu mājās.

      – Vai tas ir tās sievietes dēļ? – Airīna pielieca kaklu, lai palūkotos iekšā pa ārdurvju apsarmojušo stiklu. – Tā ir tā pati? Kā viņu sauca? Tā trakā meiča no Mātera universitātes?

      – Ak kungs, nē taču, – Džordžs meloja. – Domāju, ka man šodien būs gana.

      Džordžs devās mājup. Vējš bija pieņēmies spēkā un svilpoja Bīkonhilas šaurajās ielās. Vējš nebija vēss, taču Džordžs izstiepa rokas un sajuta, kā sviedri izgaro no ādas.

      Kad Džordžs nonāca savā dzīvoklī, viņš apsēdās uz ārējo kāpņu pirmā pakāpiena. Dzīvoklis atradās tikai pāris kvartālu attālumā no bāra. Viņš varēja iedzert vienu mēriņu kopā ar Liānu, noskaidrot, kas viņu atvedis uz Bostonu. Viņš bija tik ilgi gaidījis šo tikšanos, iztēlodamies konkrēto brīdi, ka tagad, kad viņa patiešām atradās te, Džordžs sajutās kā aktieris šausmu filmā, kur viņa varonis ir uzlicis plaukstu uz šķūņa durvīm un gatavojas dabūt pa galvu ar cirvi. Viņš bija nobijies, un pirmo reizi apmēram desmit gadu laikā Džordžs ilgojās pēc cigaretes. Vai Liāna bija ieradusies “Džeka Krova” bārā, meklēdama viņu? Un, ja tā, tad kāpēc?

      Džordžs zināja, ka dažkārt viņš ienāca dzīvoklī, pabaroja Noru un uzreiz likās gulēt. Taču šī konkrētā augusta vakara spiedīgais gaiss apvienojumā ar Liānas klātbūtni viņa iemīļotajā bārā šķita norādām uzto, ka drīz kaut kas gatavojas notikt, un nekas cits viņam vairs nebija vajadzīgs. Vai nu labs, vai slikts, bet kaut kas notika.

      Džordžs nosēdēja pietiekoši ilgi, lai sāktu domāt, ka Liāna būs aizgājusi no bāra. Cik gan ilgi viņa varēja tur sēdēt viena pati pie sarkanvīna glāzes? Viņš nolēma doties atpakaļ. Ja viņa būs aizgājusi, tātad Džordžam nebūs lemts Liānu vairs satikt. Ja viņa vēl aizvien būs tur, tad viņš apsveicināsies.

      Viņam dodoties atpakaļ uz bāru, vējš, kas pūta mugurā, likās gan siltāks, gan spēcīgāks. Pie bāra Džordžs nevilcinājās: viņš atgrūda vaļā durvis, un šajā brīdī Liāna, vēl aizvien sēdēdama turpat, pagrieza galvu un paraudzījās uz viņu. Džordžs redzēja, kā viņas skatiens kļūst mazliet spožāks, atpazīstot ienācēju. Viņa nekad nebija piederējusi pie tām, kurām patika ārišķīga izrādīšanās.

      – Tā tomēr esi tu, – viņš ierunājās.

      – Esmu gan. Sveiks, Džordž. – Viņa to noteica tajā pašā neizteiksmīgajā tonī, kādu viņš atcerējās: tik nevērīgi, it kā pēdējoreiz būtu viņu satikusi vēl tajā pašā dienā.

      – Es tevi ieraudzīju no turienes. – Džordžs pamāja uz galdiņa pusi. – Sākumā nejutos drošs, ka tā esi tu. Tu esi mazliet mainījusies, taču tad, kad pagāju tev garām, es kļuvu visai pārliecināts. Nogāju pusceļu un griezos atpakaļ.

      – Man prieks, ka tu to izdarīji, – viņa atbildēja. Rūpīgi izrunātie vārdi noslēdzās ar vieglu klikšķi. – Patiesībā es atnācu šurp… uz šo bāru… lai sameklētu tevi. Zinu, ka tu dzīvo netālu no šejienes.

      – Ak tā.

      – Labi, ka tu mani pamanīji pirmais. Nezinu, vai man būtu drosme pieiet tev klāt. Zinu, ko tu par mani domā.

      – Tad tu zini vairāk nekā es. Es īsti nezinu, ko par tevi domāt.

      – Es runāju par to, kas notika. —Liāna nebija mainījusi pozu kopš Džordža ienākšanas bārā, taču viens no viņas pirkstiem

Скачать книгу