LITMIR.BIZ

Скачать книгу

tik jauku meiteni, ne arī… ne pat sapņojis par tādu! Viņas acis! Tik lielas… un tik zilas! Viņas mati! Tie vizēja kā zelts! Piemīlīgākais deguntiņš un tik nevainojami izcila sejas āda! Kad viņa ierunājās…

      – Bet kādas izskatījās viņas potītes? – lords pārtrauca sekretāra sajūsmas pilnos vārdus.

      Misters Trevors nosarka un iesmējās. – Es neredzēju viņas potītes, ser, jo viņa neizkāpa no karietes. Mani satrieca meitenes sacītie vārdi un viņas maigā balss. Viņā bija kaut kas tik ļoti pievelkošs… ja jūs saprotat, ko vēlos pateikt.

      – Man ir visai konkrēts priekšstats.

      – Jā, tātad… kad viņa paliecās uz priekšu, pasmaidīja un lūdza, lai atdodu šo vēstuli jums, es viņai to apsolīju… lai gan zināju, ka jūs nudien nebūsiet visai apmierināts.

      – Tu nesaprati, Čārlz. Es atzīstos, ka tu nespēji modināt manī ne mazāko vēlmi satikties ar mis Merivilu, bet es pavisam noteikti esmu gatavs iepazīties ar viņas pavadoni. Starp citu, kas viņa bija?

      – Ser, es pat īsti neesmu pārliecināts. Iedomājos, ka viņa varētu būt mis Merivilas māsa, lai gan viņas nemaz nebija līdzīgas. Mis Merivila viņu sauca par Haritu.

      – Tas tikai pastiprina manu nepatiku pret mis Merivilu. No visiem saīsinājumiem viņa izraudzījusies visderdzīgāko! Herija!

      – Nē, nē! – iebilda misters Trevors. – Tas vārds nekādā ziņā nebija Herija! Mis Merivila skaidri sacīja Harita. Un, manuprāt, šis vārds ir izvēlēts ārkārtīgi trāpīgi, jo tas nozīmē “pievilcība”. Grieķu valodā. Jūs noteikti to zināt.

      – Paldies, Čārlz, – lords lēnprātīgi sacīja. – Kā gan es iztiktu bez tevis?

      – Man ienāca prātā, ka jūs varbūt esat aizmirsis. Atmiņa taču mēdz jūs pievilt!

      Marķīzs kā aizstāvēdamies pacēla vienu spēcīgo, slaido roku un tādējādi apliecināja, ka ir sapratis liekuļoti kautrīgo aizrādījumu. – Ļoti labi, Čārlz! Tavu sasodītu nekaunību!

      Sajuties drošāk, misters Trevors sacīja: – Mis Merivila izteica cerību, ka jūs ieradīsieties Augšvimpolstrītā. Ser, vai jūs to darīsiet?

      – Uzdrošinos to apgalvot, ja jūs varat apliecināt, ka tur sastapšu daiļo Haritu.

      To misters Trevors nevarēja, taču apzinājās, ka nebūtu prātīgi turpināt šo sarunu, tālab devās projām, lolodams zināmas cerības.

      Vēlāk visu pārcilājot prātā, viņš iedomājās, ka varbūt, izstāstīdams Olverstokam par Haritu, ir izdarījis meitenei lāča pakalpojumu. Viņš nebijās, ka Olverstokam varētu rasties vēlēšanās samaitāt šo jauno un trauslo meiteni, vēl gluži bērnu, lai cik daiļa viņa arī būtu; tik neķītra rīcība nebija galantajam lordam raksturīga, tomēr Čārlzs bažījās, par to, ka Haritai lords varētu iepatikties un viņš sāktu ar meiteni pastāvīgi flirtēt, izrādīdams tik glaimojošus uzmanības apliecinājumus, lai viņa nospriestu, ka Olverstokā modusies nopietna kaislība uz ilgu laiku. Čārlzs atcerējās Haritas skatienu, kas lika viņam vai izkust, viņas vilinošo smaidu un saprata, ka šās meitenes sirdi varētu it viegli salauzt. Misters Trevors sajuta spēcīgu sirdsapziņas dzēlienu. Ciešāk padomājis, viņš secināja, ka šī daiļā būtne noteikti nevarētu būt viena pati plašajā pasaulē un ka meitenes pasargāšanu no šāda flirtētāja varētu pavisam droši uzticēt viņas vecākiem. Turklāt ļoti jaunas sievietes atradās Olverstoka “Nāvīgo garlaikotāju” saraksta pašā augšgalā. Bet par mis Merivilu Čārlzs nosprieda, ka viņa var itin labi parūpēties par sevi pati. Misteru Trevoru bija apžilbinājusi šās dāmas pavadone, savukārt pašas mis Merivilas tēls atmiņā bija saglabājies diezgan neskaidri. Savaldīga sieviete, kuras deguns nedaudz līdzinājās ērgļa knābim; no viņas staroja draudzīgums un pašpārliecība. Viņš nepavisam neuzskatīja, ka šī sieviete būtu viegli apmuļķojama. Padomājis vairāk, viņš nonāca pie pārliecības, ka ar viņas jūtām nekāda spēlēšanās nenotiks; bija gluži neiespējami noticēt, ka tāds sieviešu dailes eksperts kā Olverstoks varētu viņai veltīt vairāk par vienu skatienu. Un vēl neticamāka šķita iespēja, ka Olverstoks jelko vēlēsies darīt viņas labā.

      Bija aizritējušas jau vairākas dienas, un to laikā lords ne reizi netika mis Merivilu pieminējis un pavisam noteikti nebija devies vizītē pie viņas, tālab sāka šķist, ka viņš ir nolēmis viņas uzaicinājumu ignorēt vai vienkārši ir aizmirsis par šādas dāmas eksistenci. Misters Trevors apzinājās nepieciešamību lordam to atgādināt, tomēr atturējās to darīt, jo manīja, ka brīdis nav piemērots. Pienākums bija licis lordam paciest trīs vizītes. Viņu bija apmeklējušas abas vecākās māsas, kā arī viņa mantinieka atraitnēs palikusī māte. Visas šīs vizītes lordu bija nogarlaikojušas tik ļoti, ka ikviens, kas kalpoja viņa mājās, pielika vislielākās pūles, lai nekādā ziņā nesakaitinātu marķīzu. – Ticiet man, mister Viken, – sacīja lorda augstprātīgākais kambarsulainis, izrādot labvēlību lorda virssulainim, – kad viņa gaišība ir sakaitināts, tad spēj sacelt visai lielu troksni, kā mēdz sacīt.

      – Mister Nep, es to itin labi zinu, – atbildēja viņa kolēģis, – jo pazinu lordu jau tolaik, kad viņa gaišība vēl gulēja šūpulī. Lords līdzinās savam tēvam, mirušajam lordam, bet jūs noteikti viņu nepazināt, – viņš piebilda, pūlēdamies apslāpēt nepatiku.

      Viņa gaišība lords patiesi bija ārkārtīgi noguris. Lēdija Baksteda, kura nepiederēja pie cilvēkiem, kas viegli atzīst sakāvi, bija ieradusies Olverstoku namā, par iemeslu vizītei izmantojot visnepārliecinošākās atrunas. Viņu pavadīja vecākā meita, kuras mēģinājumi ar glaimiem mīkstināt sava tēvoča sirdi pilnībā izgāzās, un viņa izplūda asarās. Tā kā viņa nepiederēja pie tām dažām veiksmīgajām sievietēm, kuras varēja raudāt, nepadarot sevi neglītas, viņai neizdevās tēvoci ietekmēt, un viņš pret šīm asarām palika tikpat vienaldzīgs kā pret savas māsas atsaukšanos uz spiedīgajiem apstākļiem, kādos viņa nonākusi. Lēdija Baksteda paziņoja, ka tikai un vienīgi trūkums piespiedis viņu vērsties pie sava brāļa ar lūgumu pēc palīdzības, lai tik svarīgo dārgās Džeinas ievešanu sabiedrībā padarītu iespējamu. Tomēr viņas brālis, runādams ar vislielāko laipnību, sacīja viņai, ka šajā gadījumā īstais vārds esot “skopums”, bet ne “nabadzība”. Pēc šāda paziņojuma lēdija Baksteda zaudēja savaldīšanos un apveltīja brāli ar, kā to nodēvēja pirmais lorda sulainis Džeimss, kurš gaidīja hallē, īsti rupju lamuvārdu straumi.

      Nākamā viešņa lorda mājā bija misis Dontrija. Gluži tāpat kā māsīca lēdija Baksteda, arī viņa bija palikusi atraitnēs un uzskatīja, ka parūpēties par viņas atvasi ir Olverstoka svēts pienākums. Bet ar šo apstākli viņu abu līdzība arī beidzās. Lēdiju Bakstedu gandrīz vienmēr varēja dēvēt par vulgāru un samērā trulu personu. Par misis Dontriju neviens gan neatļautos sacīt kaut ko tamlīdzīgu; no viņas staroja īpašs trauslums, un viņa allaž izturējās ar īsti augstdzimušas dāmas cēlumu, lai kādi apstākļi arī rastos. Meitenes gados viņa tika daudzināta par vispāratzītu skaistuli, taču nosliece uz dažādām infekcijas kaitēm lika viņai sevi uzskatīt par slimīgu. Pēc laulībām viņa visai drīz sāka sevi dziedēt (kā lēdija Dževingtone un lēdija Baksteda ne pārāk laipni atzīmēja) ar dažādiem pesteļiem. Misis Dontrijas vīra pāragrā aiziešana aizsaulē vēl ciešāk nostiprināja viņas pārliecību par pašas vārgo veselību. Tagad kundzi vajāja visvisādas nervu kaites. Viņa uzsāka dažādas ārstnieciskas kūres un izmantoja īpašas diētas, kurās bija iekļauti tādi melanholijas ārstēšanas līdzekļi kā sūkalas no kazas piena (tās, kā tika uzskatīts, palīdzot pret viņas iedomāto diloni), un tas viss ātri vien pārvērta viņu par pašas spoku. Jau četrdesmit gadu vecumā

Скачать книгу