ТОП просматриваемых книг сайта:
Frederika. Džordžeta Heiere
Читать онлайн.Название Frederika
Год выпуска 2016
isbn 978-9984-35-818-5
Автор произведения Džordžeta Heiere
Жанр Исторические любовные романы
Издательство Apgāds KONTINENTS
– Jā, es liku tevi ataicināt. Mans Beludžistānas medību suns, kuru māsīca piedāvājās izvest pastaigā, ir sarīkojis nekārtības. Man ar nožēlu jāteic, ka viņš… hmm… aizmirsās, jo bija iekļuvis govju pulkā Grīnparkā.
Varēja gaidīt, ka misters Trevors būs pilnībā samulsis, tomēr viņam nekādā ziņā nevarēja piedēvēt lēnu domāšanu, tālab nebija nepieciešams brīdinošs skatiens no darba devēja, lai viņš kļūtu modrs. – Cik skumji dzirdēt šādus jaunumus! – Kad viņš paraudzījās uz Beludžistānas medību suni, kas ieinteresēts apošņāja viņa kājas, tikai gandrīz nemanāma lūpu kaktiņu noraustīšanās nodeva viņa izjūtas.
– Tieši tā, – noteica lords. – Es jau zināju, ka tu būsi satriekts. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka varu šo lietu nodot tavās rokās. – Viņš pasmaidīja un klusāk piebilda: – Uz tevi vienmēr var paļauties, Čārlz. – Pēc tam lords Olverstoks pievērsās sūdzētājiem un sacīja: – Misters Trevors nokārtos visu tā, lai jūs justos apmierināti, tālab dodieties viņam līdzi uz kabinetu.
Viņš ar galvas mājienu atvadījās. Viesi labprāt devās projām, pareizi sapratuši lorda izteikumus, ka varēs savā starpā sadalīt gluži pieklājīgu kompensāciju, turklāt pieņēma, ka ar misteru Trevoru būs vieglāk tikt galā nekā ar marķīzu.
Čārlzs norādīja, lai viņi sekotu ārā no telpas, un, kad apmeklētāji jau bija izgājuši, viņš mirkli ar skatienu pakavējās pie Frederikas. – Cik lielus postījumus viņš nodarīja, mis Merivila?
Vairs nespiezdama pie mutes nēzdodziņu, Frederika viņam parādījās nevis noraudājusies, bet smejoša. – Man vispār nešķiet, ka viņš kādu govi savainoja! Mēs viņu notvērām, iekams viņš bija paguvis to izdarīt!
– Tādā gadījumā…
– Nē, Čārlz! – iejaucās marķīzs. – Es vienkārši vēlos tikt galā ar šo lietu, un šis nav īstais gadījums, kad izrādīt taupību.
– Jā, es parūpēšos, lai jums par to vairs nenākas dzirdēt, ser! – priecīgi sacīja Čārlzs un devās projām.
– Cik lielisks jauns cilvēks! – uzslavēja Frederika.
SEPTĪTĀ NODAĻA
– Patiešām, vai ne? – atteica Olverstoks.
Frederika paraudzījās uz lordu. – Jā, un jūs tāpat! Jūs bijāt vienkārši izcils, un es tagad jums esmu lielu pateicību parādā. Ak, un es izlūdzos jūsu piedošanu par to, ka ievilku jūs visā šajā juceklī. Lieta tāda, ka viņi draudēja man Lufru atņemt, un jūs jau varat iedomāties, kādas būtu sekas. Tikai tālab es pateicu, ka suns pieder jums. – Viņa dzirkstoši iesmējās. – K-kā R-runcis z-zābakos!
– Kas?
– M-mans brālēns m-marķīzs no Olverstoku dzimtas! – viņa skaidroja. – Jūs taču saprotat!
– Nav ne mazāko šaubu, ka mana domāšana ir patiešām lēna, bet es… – Viņš aprāvās un piepeši atskārta, ko Frederika domājusi; marķīza pieri pameta drūmā rieva. – O, marķīzs Karabass!
– Nu, protams! Un tas saskan. Izņemot to briesmīgo radījumu, kuram jūs norādījāt īsto vietu! Vēl nekad savā dzīvē es nebiju dzirdējusi neko tik nežēlīgi nekulturālu, tomēr man jāatzīst, ka es to pat izbaudīju. – Viņa atkal sāka smieties. – Jūs mani gandrīz samulsinājāt, kad sacījāt, ka Lufra ir Beludžistānas medību suns! Un tas tu arī būsi, nerātnais suns! – Apmierinātais Lufra paslējās uz pakaļkājām un nolaizīja Frederikai seju. Viņa nostūma suņa ķepas, ko tas bija uzlicis viņai uz ceļgaliem, un piecēlās kājās. – Tu esi viens nekaunīgs savas šķiras pārstāvis, – viņa sacīja sunim, pēc tam paraudzījās uz Olverstoku un pacēla roku. – Paldies! – Frederika teica, uzsmaidīdama viņam. – Tagad man jāiet. Jūs taču man pateiksiet, cik misteram Trevoram nācās samaksāt tiem cilvēkiem, vai ne?
– Vēl mirkli! – viņš uzsauca. – Jūs neesat man paskaidrojusi, kā gadījās, ka jūs pastaigājāties gluži viena, māsīc.
– Nē, neesmu gan, – viņa piekrita. – Bet jūs vēl neesat paskaidrojis, kālab jūs par to raizējaties, vai ne?
– Es esmu pat ļoti gatavs to izdarīt. Lai kāda arī būtu vispārpieņemtā mode Herefordšīrā, Londonā tā nav spēkā. Tik nenobriedušas jaunavas jūsu vecumā un ar jūsu izcelsmi šeit nemēdz pastaigāties bez pavadoņa.
– Jāteic, ka vispār es tā nemēdzu darīt un nekādā ziņā neatļautu tā rīkoties Haritai. Taču es neesmu nekāda meitene. Uzdrošinos sacīt, ka jūs laikam tā domājat, jo esat tik daudz vecāks par mani, taču es tāda vairs neesmu jau daudzus gadus. Un turklāt man nav jāatskaitās par savu rīcību jums, brālēn Olverstok.
– Ak, nē! Jums ir gan jāatskaitās. Ja jūs cerat uz to, ka es palīdzēšu jūs ievest augstākajā sabiedrībā, Frederika, jums būs jāpielāgojas šās sabiedrības noteikumiem! Un jums būs jārīkojas pēc maniem ieteikumiem, jo pretējā gadījumā es mazgāšu rokas nevainībā. Ja esat nolēmusi šo pasauli iekarot ar skandāla palīdzību, tad meklējiet kādu citu sponsoru!
Frederika nosarka un pavēra muti. Lai cik asa arī būtu atbilde, kāda jau bija mēles galā, viņa tomēr saknieba lūpas. Pēc īsa klusuma brīža viņa pasmaidīja un sacīja:
– Uzdrošinos apgalvot, ka pēc šāsdienas atgadījuma jūs būtu pat priecīgs, ja varētu mazgāt rokas nevainībā un aizmirst par mums.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.