LITMIR.BIZ

Скачать книгу

misters Trevors, kuru bija pamatīgi pārsteidzis šāds bezprecedenta vaicājums.

      – Tas kaut kā ir saistīts ar metāla kausēšanu, tā vismaz man liekas, – paskaidroja marķīzs un pievērsa skatienu papīru neprātam uz galda. – Mīļais Dievs, Čārlz! Kālab tu man nekad neesi sacījis, ka tev ir tik pārmērīgi daudz darba? Kas ir visa šī nejaucība?

      – Tikai diena, kad maksājami rēķini, – Čārlzs smiedamies atsaucās. – Pie manis bija Kolfords. Viņš apzinājās, ka jūsu gaišība neizlasīs ne rindas no šiem dokumentiem, ja viņš tos iedos personīgi jums. Bet lietuves? Vai jūs vēlaties kādu konkrētu informāciju par tām? – Piepeši sekretārs kaut ko iedomājās. – Vai ir runa par kādu ieceri? Vai jūs grasāties to apspriest, ser?

      – Nē, nudien, Čārlz, cik neparastus jautājumus tu man uzdod! – lords atteica. – Manu dārgo zēn, vai izskatās, ka man ir kaut mazākā vēlēšanās to darīt?

      – Nē, – misters Trevors godīgi atbildēja. – Bet patiesi, man nebija ne jausmas, ka jūs interesējaties par šādiem objektiem.

      Marķīzs nopūtās un pašūpoja galvu. – Ak vai! Man jau bieži bija aizdomas, ka tu mani uzskati par nenopietnu cilvēku.

      – Jā, bet… Es gribēju sacīt… protams, ka ne, ser! – misters Trevors steidzīgi laboja savu pārsteidzīgo izteikumu.

      – Tu melo, Čārlz! Tu patiešām melo. Un tev nudien ir taisnība, – lords sērīgi noteica. – Man nav ne mazākās intereses par lietuvēm. Taču nekad jau nav par vēlu, tāpēc tagad es esmu nolēmis šādu interesi attīstīt. Vai tiešām tā būtu? Nē, es sāku domāt, ka runa ir par pneimatiskajiem pacēlājiem. Vai tev kaut kas ir zināms par pneimatiskajiem pacēlājiem?

      – Nē, ser, nav gan. Bet es pamanu, ja neesat ar mani apmierināts.

      – Tu mani nepareizi saprati, Čārlz. Kaut kur Soho patiešām atrodas kāda lietuve, kurā ir pneimatiskais pacēlājs. Un es vēlos to redzēt. Liec mierā visus šos nožēlojamos papīrus un noorganizē man to, dārgo zēn!

      – Jā, ser, noteikti! – misters Trevors gluži mehāniski atbildēja.

      – Es biju pārliecināts, ka varu uz tevi paļauties. Man nudien jāatzīst, ka es esmu mazliet vīlies, jo tu ne mazākajā mērā neesi informēts par pneimatiskajiem pacēlājiem. Bet varbūt tu esi kaut ko apguvis par tvaika katliem un dzinekļiem?

      Misters Trevors bija palicis gluži vai bez valodas un pārsteigts klusējot vēroja lordu, pēc tam pašūpoja galvu.

      – Nu, nu, Čārlz, – Olverstoks pārmetoši noteica. – Tas ir jāsaprot pareizi. Kā gan tu vari cerēt uz panākumiem šajā pasaulē, ja pat necenties iet kopsolī ar laiku? Tev jādodas izbraucienā pa upi, lai kaut ko uzzinātu par šīm lietām!

      Lorda uzticamais sekretārs strikti sacīja: – Visu cieņu, ser, taču es neesmu inženieris un nevēlos mācīties par to, kā darbojas tvaika katli. Un, ja runājam par izbraucienu ar tvaikoni, tad es labprātāk tajā nedotos.

      – Nu ko, arī es neesmu inženieris, – attrauca lords. – Un, gluži tāpat kā tu, labāk būšu nolādēts, nekā braukšu ar nožēlojamu tvaikoni. Tomēr kaut kas mudina mani domāt, ka pavisam drīz tas kļūs par vienu no taviem pienākumiem.

      Pa pusei smiedamies, bet jau pilnībā mulsdams, Čārlzs sacīja: – Kāpēc, ser? Es zinu, ka jūs jokojat, tomēr…

      – Nekādā ziņā! Kad tu sastapsi manu neseno paziņu… ak, manu jauno brālēnu, tad uzreiz sapratīsi, ka nav pamata dīkiem jokiem.

      – Neseno… brālēnu? – izstomīja Čārlzs. – Ser, es izlūdzos piedošanu, bet… kā tas jāsaprot?

      Marķīzs apstājās durvīs, paraudzījās atpakaļ un, mīklaini smaidot, sacīja: – Tev jāzina, manu dārgo zēn, ka tieši tu pamudināji mani doties vizītē pie viņa māsām. Tāpēc, ja visai drīz tu attapsies uz tvaikoņa kopā ar manu brālēnu Feliksu, tas būs tikai tavs paša nopelns. Bet par Haritu tev gan bija pilnīga taisnība. Viņa ir nenovērtējams dārgums. Īsta pērle.

      Durvis aiz marķīza aizvērās, un misters Trevors palika gremdējamies pārdomās par to, kā tas viss īsti būtu saprotams. Informācijas nebija pārāk daudz. Kādu brīdi viņš pat bija gatavs noticēt, ka lords, jaunās Merivilas skaistuma satriekts, nolēmis meiteni iekļaut savu interešu lokā; sekretārs toties nebija gatavs noticēt tam, ka viņa darba devējs būtu nolēmis izklaidēt jaunās dāmas brāļus tikai tālab, lai izrādītu uzmanību meitenei. Marķīzs visai reti uzskatīja par nepieciešamu uzņemties papildu pūles, lai iegūtu kādas pievilcīgas dāmas labvēlību, jo lielākā daļa šo sieviešu drīzāk strīdējās viņa dēļ, un tas Čārlzam šķita gaužām nepieņemami. Ja nu tomēr marķīzam gadījās izdzirdēt noraidījumu, viņš gluži vienkārši paraustīja plecus un atrada sev citu intereses objektu. Marķīzs flirtēja izklaides pēc, un jebkura aizraušanās parasti nebija ne ilgstoša, ne arī dziļa. Šajā gadījumā radās iespaids, ka lords ir bijis gatavs sev sagādāt papildu noņemšanos, un tas nemaz neizskatījās viņam raksturīgi. Čārlzs uzskatīja, ka diezgan labi ir iepazinis savu darba devēju, tomēr atskārta, ka nekādi nespēj izskaidrot šādu viņa rīcību. Tas, ka marķīzu ietekmējuši uzstājīga zēna glaimi, sekretāram neienāca prātā; pat ja šāda doma uz brīdi būtu uzzibsnījusi viņam apziņā, viņš to steigšus būtu aizgainījis kā pilnīgi absurdu.

      Tostarp marķīzs savos divričos devās uz Grosvenorpleisu. Ieradies tur, viņš pie mājas ieraudzīja savas māsas karieti ar nolaižamu jumtu un arī Luīzu abu viņas vecāko meitu pavadībā; dāmas tobrīd jau grasījās kāpt karietē.

      – Kā redzu, es esmu ieradies īstajā brīdī, – lords noteica. – Atliec izbraukšanu uz piecām minūtēm, Luīza!

      Lēdija Baksteda, kuru joprojām sirdī gremza tas, ka brālis bija viņu atraidījis, salti padeva labrītu un piebilda, ka viņai neesot ne mazākās nojausmas, kāds iemesls ir lordu atvedis uz šo namu.

      Olverstoka zirgu puisis pieturēja auļotājus pie galvas, un lords, nometis segu no ceļgaliem, izlēca no divričiem un sacīja: – Kā lai tu to zinātu! – Viņš kritisku aci nopētīja māsu. – Pieņem manus komplimentus! Tu labi izskaties, un man patīk tavi kruzuļi.

      Lai arī varētu nopelt sava brāļa frivolo valodu, lēdija Baksteda tomēr atzina, ka mazliet jūtas arī iepriecināta. Reizes, kad brālis nenokritizēja viņas gaumi, bija ļoti retas. Viņa pieskārās kruzuļiem, kas glaudās pie zoda, un sacīja:

      – Tu runāji par apkakli? Es patiešām jūtos glaimota, dzirdot no tevis atzinīgus vārdus, Olverstok.

      Viņš pamāja ar galvu, kā uztverdams to par pašsaprotamu faktu, un pievērsās savām māsasmeitām:

      – Jūs abas… Džeina un Marija… vai ne? Pagaidiet māti karietē! Es pārāk ilgi viņu neaizkavēšu.

      Šāda attieksme pret viņas meitām lēdijai Bakstedai bija pilnīgi nepieņemama, un viņa nespēja izšķirties par atbilstošāko rīcību, jo, no vienas puses, gribēja pavēlēt brālim doties projām, bet, no otras puses, viņu plosīja nežēlīga ziņkāre. Uzvarēja ziņkāre. Viņa pagriezās pret māju, iepriekš pavēstījusi, ka vairāk par piecām minūtēm ziedot brālim nevarēs.

      Neapveltījis šo piezīmi ar atbildi, marķīzs sekoja māsai augšup pa kāpnēm un tālāk uz ēdamistabu. Lēdija Baksteda neuzaicināja brāli apsēsties. – Tātad? Kas atgadījies? – viņa vaicāja. – Mēs esam iecerējušas iepirkšanos un…

      – Tā būs pat daudz lielāka, nekā tu biji paredzējusi, es atļaušos sacīt, – viņš iestarpināja. – Aizved to savu vecāko meitu pie šuvējas

Скачать книгу