LITMIR.BIZ

Скачать книгу

augšā, tad tikšu iedzīts slazdā un sagūstīts… un tad Holija…

      Instinkta vadīts, es nospiedu trešā stāva pogu. Lifts piepeši apstājās. Es izmetos ārā, zinādams, ka stāvu pēc stāva kabīne celsies augšup, līdz pat pašam augšējam.

      Metos uz priekšu pa gaiteni, izmisīgi meklēdams rezerves izeju. Es nezināju, cik daudzi policisti atrodas ēkā – vai atradīsies te pēc dažām minūtēm. Taču lifts turpināja slīdēt augšup. Viņiem vajadzēs vispirms pārbaudīt tur. Vajadzēs pārmeklēt visus augšējos stāvus, numuru pēc numura.

      Līdz tam brīdim visa ēka jau varēja būt aplenkta.

      Man vajadzēja tikt projām no šejienes labi ātri.

      Beidzot atradu rezerves kāpnes un metos lejā, lecot pa diviem pakāpieniem uzreiz. Mana sirds kāpa vai pa muti laukā. Biju galīgi aizelsies līdz brīdim, kad nonācu pirmajā stāvā. Biju gatavs ieskriet rokās kādam bruņotam policistam, kurš liktu man gulties zemē, piespiežot pistoli pie deniņiem.

      Laimīgā kārtā tur neviena nebija. Atgrūdu vaļā durvis un pēc mirkļa jau atrados ārā.

      Paldies Dievam. Es neapstājos, lai atvilktu elpu – vienkārši metos projām, cik ātri vien varēdams. Biju pamanījis labajā pusē golfa laukumu un sapratu, ka dodos uz kluba ēkas pusi. Kur biju atstājis savu automašīnu!

      Apcirtos apkārt un neredzēju nevienu aiz sevis. Neviens nesauca mani vārdā. Cerēju, ka nesajutīšu mugurā ieurbjamies lodi. Priekšā ieraudzīju garāžu, kas, šķiet, bija rezervēta golfa spēlētājiem. Zināju, ka vairs nevaru izmantot Maika automašīnu. Iespējams, ka policija jau bija viņu atradusi, un, ja nē, tad tam neapšaubāmi vajadzēja notikt visā drīzumā. Kuru katru brīdi ziņa par to varēja izskanēt ēterā… un tad ar mani būtu cauri.

      Ieskrēju garāžā un ieraudzīju, kā zaļā vestē tērpies stāvvietas apkalpotājs dodas pakaļ automašīnai. Aizslēpos aiz balsta un nogaidīju, līdz viņš iekāpa linkolnā – un ieraudzīju, ka viņš sameklē zem sēdekļa atslēgu. Tad automašīna iedarbojās. Atcerējos laikus, kad biju strādājis stāvvietā par uzraugu: tas bija viens no tiem darbiņiem, ar kuriem piepelnījos, mācīdamies medicīnas fakultātē. Skaitīju sekundes, līdz linkolns aizbrauca, un tad metos pie sarkana GMC, kas bija novietots turpat netālu. Durvis nebija aizslēgtas, un es drudžaini taustījos zem sēdekļa pēc atslēgas.

      Sasodīts. Nekā. Man vajadzēja mēģināt ar citu auto.

      Izlēcu ārā un izmēģināju zilu leksusu blakus rindā. Iedomājos, ka te droši vien ir novērošanas kamera un ka, iespējams, mani šobrīd kāds vēro. Vēro, kā es zogu automašīnu.

      Šoreiz atradu atslēgu zem paklājiņa.

      Iedarbināju motoru un izbraucu ārā no garāžas, atstājot Maika jaguāru turpat. Tas nekrita svarā, ka mani pirkstu nospiedumi bija visapkārt. Es negrasījos noliegt, ka esmu to paņēmis. Zināju, ka manā rīcībā ir tikai īss brītiņš, pirms visas viesnīcas izejas tiks slēgtas. Braucu uz galveno vārtu pusi. Pie tiem stāvēja sargs. Man bija vajadzējis viņu apvārdot pirmajā reizē, taču nu viņš man tikai nevērīgi pamāja, kā sacīdams: “Ceru, ka tu viņiem kārtīgi sadevi. Tiksimies nākamreiz.”

      Nogriezos pa labi, zinādams, ka atrodos tikai dažu minūšu brauciena attālumā no šosejas. Biju tā sapriecājies, ka būtu varējis skaļi kliegt no sajūsmas.

      Taču tad manu prātu ķēra skarba atklāsme, un viss mans ķermenis sāka drebēt.

      Piepeši aptvēru: cerība, ka mani meklē tikai par to, ka es pirms stundas biju aizbēdzis no Martinesa bojāejas vietas, ir sen zudusi.

      Manai meitai draudēja briesmas. Un es biju kļuvis par galveno aizdomās turamo personu nu jau divās slepkavībās.

      Trīspadsmitā nodaļa

      Vakars bija spiedīgs un silts, un Venss Hofers gaidīja mašīnā, noslēpies netālu no lauku ceļa, kas veda līdz treilerim. Viņš bija izslēdzis automašīnas lukturus.

      Priekšā bija novietoti divi braucamie. Viens bija nobružāts sarkans pikaps, ko viņš bija redzējis mājas tuvumā dučiem reižu un kas piederēja Veinam, spļāviena necienīgajam plušķim, kuru Amanda uzskatīja par savu draugu. Otra bija sarkana “kia” ar uzlīmi I Heart Daughtry aizmugurē un diviem velūra metamajiem kauliņiem, kas bija piekarināti salonā pie spoguļa.

      Kādā brīdī Venss bija sadzirdējis iekšpusē smieklus. Mūziku. Tur notika ballīte. Kaut kas atsitās pret grīdu. Atkal smiekli. Tas lika asinīm viņa dzīslās uzvārīties.

      Tad ilgāku laiku viņš vairs nedzirdēja neko.

      Venss tur sēdēja, juzdams, kā dzīves bezjēdzība plūst cauri ķermenim līdz par viņa raupjajām strādnieka plaukstām. Viss nebija noticis gluži tā, kā iecerēts, un tomēr viņš pasmaidīja, domādams, ka tas vēl nav beidzies. Viņam bija vajadzīgs tikai viens – kaut kas skaidrs un stabils šīs pasaules neskaidrību jūklī, un tas bija fakts, ka par visu, kas bija sabrucis, kādam ir jāuzņemas atbildība. Šajā pusē kādam vajadzēja samaksāt par to, kas bija noticis ar to nabaga meiteni un viņas mazuli, nemaz nerunājot par Amandu, un tam, kas notiks šovakar, vajadzēja būt tikai pirmajam solim. Kad viss būs beidzies, cilvēks, kuru viņš ieraudzīs, būs tas, kurš no tā ieguvis visvairāk.

      No tā, kas bija nācis pār viņa mazās meitiņas galvu.

      Lūk, kas nebija lāgā ar dzīvi, Venss domāja: neviens nekad… nemaksāja. Tie, kas bija vainīgi. Šie cilvēki allaž izlocījās, pateicoties juridisku strīdu blāķiem, slēpjoties aiz glumu advokātu mugurām. Bankas, kuras bija atņēmušas viņa māju, vadītāji, kuri bija atlaiduši viņu no darba, stulbeņi no Vašingtonas un Volstrītas, un pat tie cilvēki, kas strādāja Holivudā – viņiem klājās lieliski, kamēr pārējiem nebija ne karjeras, ne māju, ne apdrošināšanas. Tu biji tikai nulle bez kociņa. Viss izplūda cauri pirkstu starpām kā sanesas. Tikai mazajiem cilvēkiem vajadzēja samaksāt. Kamēr pārējie turpināja dzīvot…

      Un cilvēkam, kuram no mazotnes bija stāstīts par to, kas notiks, kad labais un ļaunais sadursies, tā bija smaga nasta.

      Bībele apgalvoja, ka ir graudi un ir pelavas. Graudi un pelavas.

      Un vajadzēja tikai atdalīt vienus no otriem: tos, kam nodarīts pāri, no tiem, kas bija par to atbildīgi. Tam nebija vajadzīga ne augstskolas izglītība, ne policijas žetoni, ne tiesu sēdes, lai izlemtu, vai vainīgais ir pieskaitāms vai ne.

      Kādam vajadzēja atbildēt. Tas bija vienīgais, ko viņš sacīja.

      Viņa mazā Amanda bija izrādījusies rindas galā.

      Venss nenolaida acis no treilera, zinādams, ka drīz vien durvis atvērsies.

      Graudus no pelavām. Viņš izstaipīja pirkstus. Kādam vajadzēja atbildēt, un tas sāksies šeit un tagad.

      Tas arī viss.

      Četrpadsmitā nodaļa

      Iebraucu McDonald’s stāvvietā nost no šosejas, juzdamies pārliecināts, ka pēc aizbēgšanas no viesnīcas tā puse no Džeksonvilas šerifa departamenta, kas vēl nebija mani aktīvi meklējusi, tagad būs sākusi to darīt.

      Sajutu Maika telefonu ievibrējamies.

      Izņēmu to laukā un palūkojos uz ekrānu. Tā bija Liza. Paldies Dievam. Viņa izklausījās pēc citplanētieties. Man likās, ka zinu, kāpēc.

      – Henrij, es nupat noklausījos ziņas. Pie joda, ko tu tur esi sadarījis?

      – Kāds bija man izlicis lamatas, Liza. Nezinu, vai tu esi dzirdējusi visu, bet…

      – Henrij, es tev ieteicu padoties, ja viņi tevi atkal atradīs! Nepretoties.

      – Es

Скачать книгу