LITMIR.BIZ

Скачать книгу

atbildi uz savu jautājumu… Ar kādu mašīnu tu brauc?

      Sajutu, kā pakrūtē izveidojas tukšums. Tas tiks uzņemts vēl ļaunāk. – Tas bija labāk, nekā braukt ar savu mašīnu, Liza. Ikviens Džeksonvilas policists meklē manējo!

      – Ak Dievs, Henrij… Vairs nerādies uz ielas. Negribu, lai tu beigtu savas dienas tāpat kā Bonija un Klaids. Aizbrauc uz kādu moteli. Vai uz kādu sabiedrisku vietu. Tur, kur tev nevajadzēs uzrādīt savu personas apliecību. Ļauj man aprunāties ar dažiem cilvēkiem. Piezvanīšu tev, tiklīdz varēšu.

      – Liza… – es sacīju drebošā balsī, beidzot sajuzdams, kā mani pārņem emociju vilnis. Bija pagājis ilgs laiks, kopš mēs abi bijām tā runājuši viens ar otru – draudzīgi, uzticoties viens otram. – Nespēju ne izteikt, cik daudz… paldies tev, Liza. Tev jāzina, cik daudz tas man nozīmē…

      – Divdesmit gadi, Henrij… – Viņas balss likās maigāka nekā jebkad pēdējo gadu laikā. – Mēs taču nebijām nekādi ienaidnieki.

      – Nē, jādomā, ka tev taisnība. Mēs tādi nebijām.

      – Bet paklau, Henrij…

      Es pieliecos, redzēdams, ka garām pabrauc policijas automašīna, un cerēju izdzirdēt no Lizas kaut ko maigu un līdzjūtīgu, varbūt tādā garā: “Man ļoti žēl, ka viss tā izvērtās.” – Jā…

      – Tā automašīna, ar kuru tu brauc, liek tev izskatīties pēc slepkavas. Es tavā vietā to pamestu, cik ātri vien iespējams.

      Desmitā nodaļa

      Viņai bija taisnība. Maika jaguārs lika man izskatīties vainīgam.

      Vainīgākam.

      Un tas bija tikai laika jautājums, lai policija uzsāktu meklēt arī to. Man nebija, kurp iet, taču vajadzēja nozust līdz brīdim, kad Liza sarūpētu brīnumu. Vismaz uz pāris stundām. Man līdzi bija planšetdators; tā bija vēl viena iespēja, kā sazināties ar pasauli. Man bija vajadzīgs kāds drošs patvērums, kurā paslēpties.

      Ieslēdzu radio un sameklēju ziņu kanālu. Pagāja nepilna minūte, lai es izdzirdētu ziņas, no kurām biju baidījies:

      “Turpinām stāstīt par Džeksonvilas policista slepkavību, kura atgādina nāvessoda izpildi. Doktors Henrijs Stedmens, pazīstams Dienvidfloridas ķirurgs…”

      Pakrūtē sakāpa nelabums. Es apķēru galvu ar rokām. Nespēju noticēt, ka dzirdu savu vārdu saistībā ar slepkavības izmeklēšanu! Dubultslepkavības. Tas bija tikai laika jautājums, līdz tiks atrasts Maiks – un viņa pazudusī automašīna. Labi, Henrij, domā – vai ir vēl kāds, kam tu varētu uzticēties? Vai te bija kāds, ar ko es varētu rēķināties? Lai man nevajadzētu braukāt pa ielām. Uz kādu laiku. Kurš gan man noticētu?

      Iedomājos par Ričardu Teiloru, “Ārstu bez robežām” konferences direktoru, kurš bija mani uzaicinājis šovakar uzstāties ar runu. Tomēr es nevēlējos viņus iesaistīt. Es nevarēju to no viņiem prasīt.

      Tad prātā iešāvās Dženifera. Mis Džeksonvila. Es varēju visu izskaidrot viņai. Zināju, ka viņa redzēs mani tādu, kāds es esmu. Viņa neuzskatīs mani par prātu zaudējušu slepkavu, kurš uzbrūk policistiem. Atminējos, ka viņa ir apmetusies citā viesnīcā, nevis manējā. Hyatt viesnīcā.

      Jācer, ka viņa jau būs ieradusies pilsētā un reģistrējusies viesnīcā.

      Paņēmu Maika telefonu un uzspiedu viņas numuru. Zināju, ka tas ir risks, taču nekas cits man neatlika. Pagāja vairākas sekundes, līdz viņa atbildēja, iespējams, tāpēc, ka zvans pienāca no nepazīstama numura, Maika numura, taču, sadzirdējis viņas mazliet piesardzīgo balsi, es uzreiz sajutos labāk.

      – Dženifera Kīgena.

      – Dženifera… te Henrijs Stedmens. Lūdzu, nenoliec klausuli. Nezinu, vai tu jau esi dzirdējusi, taču ir noticis kaut kas nesaprotams.

      – Es esmu dzirdējusi! – Dženifera atbildēja. Viņa izklausījās pārsteigta, taču nelikās dusmīga par to, ka esmu piezvanījis. – Mēs visi esam dzirdējuši, doktor Stedmen! Kas notika? Viņi stāsta tik neticamas lietas…

      – Dženifera, es paskaidrošu… Tikai uzticies man – tas nepavisam nav tā, kā varētu domāt. Man ir vajadzīgs kāds drošs patvērums uz pāris stundām, līdz es varēšu noslēgt kādu vienošanos un atrisināt šo neprātu. Tas arī viss. Vai varu tev uzticēties, Dženifera? Zinu, ka man nav nekādu tiesību to lūgt, bet… Godīgi sakot, man nav neviena cita, pie kā šobrīd vērsties.

      – Vai jūs gribat nākt šurp? – viņa apjautājās, acīmredzami juzdamās pārsteigta.

      – Tikai uz pāris stundām, un viss! Kāds cilvēks jau cenšas nokārtot darījumu ar policiju. Es tev nenodarīšu nekā ļauna, es apsolu. Ko tu saki?

      Vienpadsmitā nodaļa

      – Jā, – viņa atbildēja bez kādas šaubīšanās. – Es zināju, ka tam ir jābūt kaut kam sadomātam. Es esmu apmetusies…

      – Es zinu, kur tu esi apmetusies, – es viņu pārtraucu. – Un tev nav ne jausmas, ko tas man nozīmē, Dženifera. Patiešām nav. Tu esi Dieva sūtīta. Būšu klāt pēc pusstundas.

      Man bija vajadzīgas apmēram divdesmit minūtes, lai nokļūtu līdz turienei, un katram gadījumam es iegāju viesnīcā no golfa laukuma puses, atstājot Maika jaguāru divstāvu garāžas otrajā līmenī.

      Nogāju nelielo attālumu līdz galvenajam vestibilam, cenzdamies sev iestāstīt, ka man nav iemesla justies bažīgam, ka neviens mani te nemeklēs. Ka es izskatījos pēc kura katra golfa spēlētāja savos haki krāsas šortos, golfa cepurītē un saulesbrillēs. Ka no Maika mājas nozagtā automašīna vēl nefigurē nekādos ziņojumos.

      Iegāju vestibilā ar stikla griestiem. Tur bija pilns ar cilvēkiem, kas bija ieradušies uz vismaz desmit dažādām izstādēm un kongresiem. Pilsētā notika kaut kāda futbola spēle, un netālu no ieejas bija sapulcējies līdzjutēju bariņš ar melni zilām cepurītēm un vienādiem sporta krekliem: droši vien viņi devās uz kādu pasākumu.

      Viss likās labdabīgs, nekā tāda, par ko satraukties. Es gan nebiju mācījies atšķirt civildrēbēs tērpušos policistus, ja te tādi bija. Es nopētīju vestibilu… Liela kņada, troksnis, cilvēku pārvietošanās… Tad es pamanīju liftus. Dženifera man bija nosaukusi istabas numuru: 2107.

      Pavilku cepurīti zemāk un jau grasījos šķērsot vestibilu, kad ieraudzīju viņu.

      Krūtīs sažņaudzās kamols.

      Tas nebija policists formastērpā, bet gan cilvēks vienkāršā, tumšzilā vējjakā, kurš bija atbalstījies pret sienu netālu no tualetēm un pētīja pūli.

      Viņš tikpat labi būtu varējis strādāt par viesnīcas apsargu, ja es ar šausmām neaptvertu, ka esmu viņu redzējis jau agrāk.

      No Martinesa policijas automašīnas aizmugurējā sēdekļa.

      Viņš bija viens no tiem policistiem, kas grozījās apkārt, kad Martiness mani apturēja.

      Ikviens nervs manā ķermenī sastinga.

      Es uzgriezu viņam muguru. Nezināju, ko darīt, ja neskaita to, ka man nekavējoties vajadzēja tikt prom no šejienes. Patiesībā man bija bail spert kaut soli. Policists acīmredzami vēl nebija mani pamanījis. Viņš vienkārši stāvēja, it kā gaidītu kādu draugu. Es pagājos uz futbola līdzjutēju pusi.

      Kāpēc viņš te šobrīd atradās?

      Tad es sapratu atbildi: Dženifera bija mani nodevusi. Tās bija lamatas! Viņi mani gaidīja. Kurš gan varētu viņai ko pārmest? Vienīgais iemesls, kāpēc es neatrados uz grīdas ar

Скачать книгу