LITMIR.BIZ

Скачать книгу

satvēra aiz rokas un vedināja augšup pa strautu, atstājot zirgus padzerties.

      – Nebūt ne. – Sisi pasmaidīja.

      – Iespaidīgi, māsīca Elizabete! Vai neesat nogurusi?

      – Tikai izslāpusi, – viņa atbildēja.

      – Tad jau mēs esam pareizajā vietā.

      Nelielais, lēnīgais strauts bija izlauzis sev šauru ceļu starp priedēm. Pļaviņu ieskāva koki, kuros čivināja putni – bezrūpīgi radījumi, kas skaļi apsveica jaunu ciemiņu ierašanos. “Piemīlīga aina. Pārāk piemīlīga, patiesību sakot,” prātoja Sisi. Viņu atkal nomāca vainas apziņa. “Ko patlaban dara Helēne?”

      Viņa novērsās no Franča un parādīja uz vietu strautā, kur ūdens krājās nelielā burbuļojošā dīķītī.

      – Vai šie ir slavenie Bādišles ūdeņi? – Sisi jautāja. Atlika vien cerēt, ka balsī ieskanas parasti, dzīvespriecīgi toņi.

      – Ir gan. Jūs teicāt, ka esat izslāpusi. – Sisi pamāja ar galvu, un Francis turpināja: – Es personīgi apšaubu tās leģendas par ūdens dziednieciskajām īpašībām, bet garšo tas lieliski. – Viņš notupās un paliecās tuvāk strautam. – Māte apgalvo, ka tieši… – Pēkšņi viņš apklusa.

      – Kas notika? – Sisi pavaicāja. Šķita uzjautrinoši vērot, cik tumši sarkani ir pietvīkuši brālēna vaigi.

      – Ka… šie ūdeņi palīdzēja viņai tikt pie manis.

      – Tad es labāk nedzeršu, – Sisi paziņoja. Impulsīvās atbildes jēgu viņa aptvēra tikai pēc tam, kad tā bija pārslīdējusi pār lūpām.

      Par laimi, Francis izplūda smieklos.

      – Manuprāt, tur bija arī citi apstākļi. – Viņš nodūra galvu. Seja likās vēl sarkanāka. Sisi novērsās, mēģinādama apvaldīt reibinošos, meitenīgos smieklus. – Tomēr… – Francis izslējās un atguva ierasto pozu. – Vajadzētu pagaršot, māsīca Elizabete. Es uzstāju. – Iemērcis pirkstus, viņš satricināja rāmo virsmu un radīja vieglus vilnīšus. Viņš pacēla riekšavu, kurā bija pietiekami ūdens, lai padzertos. Sisi rīkojās līdzīgi.

      – Priekā! – Francis pasmaidīja.

      – Priekā! Uz jūsu veselību, brālēn Franci!

      – Nē, par jūsējo, Elizabete. – Viņi malkoja ūdeni. Dzestrā saldme patīkami atveldzēja Sisi ķermeni. Viņa atkal iemērca rokas strautā un pasmēla vēl. – Ja cilvēks dodas izjādē vasaras karstumā, slāpes ir neizbēgamas. Un apetīte arī. Vajadzēja iedomāties, ka jāpaņem līdzi vīns un siers. – Francis sniedzās pēc otra malka.

      – Pietiks ar strauta ūdeni, – Sisi attrauca, noslaucīja muti un paliecās pēc nākamās veldzes riekšavas.

      Piepeši tālumā kaut kas iečabējās. Sākumā klusi. Tad Sisi sadzirdēja divu cilvēku balsis. Viņa izslējās un ciešāk ieskatījās mežā. Arī Francis ieklausījās un piecēlās kājās.

      No biežņas iznāca divi strīdnieki.

      – Es taču teicu, ka jāiet zemāk, jo šeit ūdens ir pārāk auksts!

      – Man slāpst tagad, Margo. – Viņi nāca lejup no kalna virsotnes, nevis no tās puses, kur atradās imperatora gvarde.

      – Atvainojiet, cienījamais kungs un dāma. – Sirmais nācējs apstājās un palūkojās uz savu kompanjoni. Sisi nosprieda, ka tie ir vīrs un sieva.

      Apģērbs liecināja, ka viņi nav ne galminieki, ne Bādišles ciema iedzīvotāji. Izskatījās, ka abi ieradušies no kāda attāla kalnu namiņa. Vīrietim mugurā bija vienkāršas melnas bikses un pelēks rupja audekla krekls. Sieviete bija nosvīdusi un iedegusi saulē, viņas pabalējusī kleita bija apjozta ar lina priekšautu, kas savas labākās dienas piedzīvojis jau sen.

      Krunkainās sejas un plānie mati liecināja par viņu vecumu, taču mundrais solis norādīja, ka abi ir pieraduši pie pastaigām kalnos. Sievietei rokā bija grozs ar sēnēm, vīrs nesa pār plecu maisu ar iekuru.

      – Paskat, Gunnar, arī viņi pastaigājas! – Pētīdama Sisi un Franci, sieviete nolika grozu blakus strautam. – Liekas no kungu kārtas. Labdien!

      – Iekārojāt mazliet ūdens šai skaistajā rītā? – vecais vīrs labsirdīgi vaicāja un pieliecās pēc sava malka. Padzēries viņš pacēla galvu, ielūkojās Francim sejā un pēkšņi atskārta patiesību. – Nē… Nevar būt. Tas esat jūs?

      Francis pasmaidīja, tad paraudzījās uz Sisi un atbildēja:

      – Viss atkarīgs no tā, par ko mani uzskatāt.

      – Jūs taču nebūsiet… Augstība… Imperators? – Sirmais vīrs pagriezās pret savu sievu un nočukstēja: – Margo, vai, tavuprāt, tas patiešām ir viņš?

      Viņa sparīgi purināja galvu.

      – Te augšā? Un bez gvardes? Nemuļķojies, Gunnar!

      Tomēr viņš nebija tik viegli pārliecināms, tādēļ pagriezās pret Franci un jautāja:

      – Vai jūs esat imperators?

      – Esmu, – Francis atbildēja, laipni un pat pieticīgi smaidīdams. Sisi apbrīnoja viņu.

      – Visvarenais Dievs! – Vīrs satvēra sievas raupjo roku un pamudināja klanīties. – Tas ir viņš, Margo! Imperators Francis Jozefs no miesas un asinīm!

      – Majestāte. – Margo pārmeta vairākus krustus un pielieca galvu. – Piedodiet, ka izturējos tik necienīgi. Es neesmu radusi kalnos satikt karaļus. Un, ja tā padomā, es vispār nekur nemēdzu satikt karaļus.

      Sisi izplūda smieklos par šādu vaļsirdīgu atzīšanos.

      – Lūdzu, piecelieties! – Francis apmulsis palūkojās uz Sisi.

      – Jūsu Majestāte! – Gunnars joprojām bija nolaidis skatienu. – Es staigāju pa kalniem cerībā salasīt mazliet iekura un padzerties dziedinošo ūdeni un satieku pašu imperatoru! – Viņam acīs bija sariesušās asaras, un viņš atlaida sievas roku, lai pārmestu krustu. – Vai tu spēj tam noticēt, Margo?

      – Izstāsti viņam par Rolfu! – sieva mudināja.

      – Saprotiet, Majestāte, mūsu dēls Rolfs ir briesmīgi slims.

      Vai būsiet tik laipns un noskaitīsiet lūgšanu par viņu?

      – Es šurp nāku tikai tāpēc, lai salasītu šīs sēnes… Rolfam tās vislabāk garšo. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai sagādātu puikam kaut mazliet iepriecinājuma.

      – Šo lūgsnu es uzskatīšu par pagodinājumu. – Francis pamāja ar galvu padzīvojušajam pārim un laipnā tonī pajautāja: – Viņa vārds ir Rolfs?

      – Jā, Majestāte.

      – Un kas ir jūsu brīnišķīgā kompanjone? – Margo pagriezās pret Sisi un atplauka bezzobainā smaidā. – Neesmu dzirdējusi, ka grasāties apņemt sievu… piedodiet, imperatori. Protams, mūsu māju kalngalā ziņas sasniedz ar novēlošanos.

      – Nē, nē. – Sisi nodūra acis un papurināja galvu.

      – Tā ir mana māsīca, Bavārijas hercogiene Elizabete, – Francis atbildēja.

      – Visvarenais Dievs! Es nemaz nezināju, ka Bavārijā aug tik skaistas meitenes. Kad tu nomirsi, Margo, es aizbraukšu uz Bavāriju. – Gunnars iebikstīja sievai.

      – Kas par nekrietnām runām! Tā nedrīkst imperatora un viņa māsīcas klātbūtnē.

Скачать книгу