LITMIR.BIZ

Скачать книгу

izgaist. Tomēr viņa piespieda sevi izturēt šo skatienu. Pēc šķietami nebeidzama klusuma viņš novērsās un teica:

      – Varbūt jums taisnība, māsīca Elizabete. – Nepalika gan skaidrs, vai Francis patiesībā tam tic. Viņš paraustīja plecus un jau gaišākā tonī turpināja: – Pietiks par politiku. – Viņš ar plašu vēzienu norādīja uz apkārtni. – Ainava nav nemaz tik slikta, vai ne?

      Brīnišķīgi plašie lauki jūdzēm tālu sniedzās bezgalīgā zaļumā. Tālāk debesīs slējās klinšaini kalni, un Sisi pakājē ievēroja nelielu māju. Viņi devās turp. Pie zemnieku mājas vairākas meitenes skrēja nopakaļ paštaisītam pūķim, un māte nostāk līkņāja pār dārzeņu dobēm.

      – Labdien! – Sisi pamāja meitenēm. Tās acīmredzot nezināja, cik augstas kārtas ir šie viesi, un turpināja skraidīšanu, savukārt māte pacēla galvu.

      – Jūsu Majestāte! – sieviete izdvesa. Dārzeņi, kas bija savākti priekšautā, izbira zemē. – Meitenes, rimstieties un paklanieties imperatoram! – Mazās savaldīja pūķi un apstājās kā zemē iemietas. Sisi un Francis pajāja garām.

      – Brīnišķīga diena pūķu laišanai, – Francis uzsauca un pasmaidīja, lai mīkstinātu varbūtēji stīvo iespaidu.

      Dažās minūtēs viņi šķērsoja lauku un virzīja zirgus augšup kalnos. Sisi atskatījās un vēlreiz nopētīja pļavu. Izrādījās, ka viņiem pa pēdām dodas vairāki jātnieki formastērpos. Kara zirgiem bija visnotaļ platas krūtis, un tie parikšoja garām zemnieku mājai, kur tikko bija sveikta Sisi un Francis.

      – Jūsu Maj… Franci. – Sisi atkal pievērsās nelielajai armijai aiz muguras. – Manuprāt, mums seko.

      – Protams. – Viņš likās nesatricināms.

      – Kas viņi ir?

      Francis pielieca galvu.

      – Imperatora gvarde.

      – Miesassargi? – Sisi piemiedza acis, lai labāk nopētītu apmēram duci vīru identiski brūnu Hannoveres zirgu mugurās. Uz katras segas viņa pamanīja Hābsburgu-Lotringu ģerboni. – Vai gvarde jums seko it visur?

      – Visur, izņemot tualeti un vannas istabu, – Francis atbildēja. Sisi pietvīka. – Dosimies tālāk! Jo augstāk būsim, jo skats būs lieliskāks. – Viņš iespieda papēžus Uzvarētājam sānos un aizauļoja, atstājot Sisi un Dimantu iepakaļ.

      – Labi, – Sisi attrauca un mudināja ķēvi uzņemt ātrumu.

      Kādu mirkli abi dzīvnieki galopa solī turējās līdzās. Sisi paslepšus nopētīja brālēnu. “Cik brīnišķīgi viņš izskatās zirgā! Seja šķiet bez raizēm, poza pauž pašpārliecību.”

      Pagriezies viņš uztvēra Sisi skatienu un palēnināja gaitu.

      To pašu darīja arī Sisi.

      – Jūs lieliski jājat, Elizabete.

      – Paldies, – viņa aizelsusies atbildēja. Prātā atausa krustmātes Sofijas vārdi: “Francis uzskata, ka nav nekā pievilcīgāka par jaunu meiteni zirga mugurā.”

      Šīs domas pārtrauca imperators:

      – Nav daudz tādu jaunu sieviešu, kas jāj tikpat prasmīgi kā vīrietis, vai ne? Māte izjādēs allaž nogura krietni pirms vīriešiem.

      Sisi piesarka, jo nesaprata, vai piezīme jāuztver arī kā vērtējums un pat nopēlums.

      – Mans tēvs bija… jā, ne tik tradicionāls, ja tā varētu sacīt. – Viņa noklusēja Bavārijas hercoga Maksimiliāna mudinājumus, lai meita sēžas zirgā bez segliem – gluži kā zemnieki, ar kuriem viņš mēdza saieties un dzīrot. – Tēvs daudz nelikās zinis par jaunām meitenēm uzliktajiem aizliegumiem un skandināja, ka cildenākas mūsu padarīs uzturēšanās ārpus mājas.

      – To es esmu dzirdējis. No mātes.

      “Dzirdējis? Ko tas nozīmē? Varbūt viņš ir brīdināts, ka mēs neesam pārāk stingri audzinātas?” Sisi prātoja un atminējās nicinājumu, ar kādu Sofija iepriekšējā vakarā bija runājusi par viņas tēvu. Šī doma uzjundīja dusmas.

      – Tēvs mudināja doties izjādēs? – Francis pajautāja.

      Šķita nepieciešams aizstāvēt tēvu.

      – Tētis neticēja ierastajam uzskatam, ka sievietes ir vājāks dzimums, – Sisi atbildēja. – Varbūt mani vecāki bērnu audzināšanā bija paviršāki par citiem savas kārtas cilvēkiem, bet es esmu viņiem pateicīga par to.

      Francis vērtējoši nopētīja Sisi, it kā uzjautrinātos par šādu paziņojumu.

      – Meitas, ko viņi ir izaudzinājuši, spēj turēties līdzi pašam imperatoram! Tas, iespējams, ir labākais pierādījums tam, ka sievietes drīkst piepūlēties.

      “Tātad viņš nemaz nav vīlies,” Sisi secināja. “Viņš, liekas, pat atbalsta manas prasmes.”

      – Acīmredzot jūs netikāt turētas četrās sienās pie šuvekļiem un dejām, māsīca Elizabete?

      – Par to, cik vājas ir manas latīņu valodas zināšanas, jums jau bija iespēja pārliecināties. – Sisi plati pasmaidīja. – Nē, manas mīļākās nodarbības allaž notika zem klajas debess. – Viņa atcerējās Posenhofeni un mežos kopā ar tēvu pavadītās dienas. “Tās laikam ir ilgas pēc mājām. Varbūt tādu ietekmi uz mani atstāj nepieciešamība visu izstāstīt Francim.” Bet atmiņās tēvs bija saglabājies vēl spilgtāks un pievilcīgāks nekā patiesībā. Ne tik drebelīgs un ekscentrisks. Un garā tikpat brīvs kā viņa. – Tēvs mēdza vest mani pārgājienos, un es lēkāju apkārt gluži kā tāda kalnu kaza. Viņš mācīja man pazīt savvaļas augus un dzīvniekus. Manas vēstures stundas realitātē bija atgadījumi, ko tēvs stāstīja pa ceļam.

      Klausīdamies Francis pamāja ar galvu.

      – Turpretī jūsu māsai Helēnei izjādes nepatīk.

      Šī bija pirmā reize, kad tika pieminēts Helēnes vārds. Sisi pārņēma spēcīga vainas apziņa.

      – Diemžēl ne, – viņa atbildēja. – Savulaik viņa nelāgi nokrita un kopš tās dienas vairs nevēlas kāpt zirgam mugurā.

      – Jums gan paveicās izvairīties no tādas traumas?

      – Nē, nē, es piedzīvoju nemitīgus kritienus, nobiedējot mammu līdz nāvei, taču nepadevos. Tētis mēdza jokoties, ka mēs abi, ja nebūtu piedzimuši dižciltīgā ģimenē, būtu cirka mākslinieki.

      Francis iesmējās. Arī Sisi pasmaidīja. Negaidītā kārtā viņai patika šī cilvēka sabiedrība. Lejāk viņiem sekoja imperatora gvarde. Viņa gaišzilajās acīs parādījās draiskulīga izteiksme.

      – Vai ļausim puišiem patrenēties?

      – Kā, lūdzu?

      – Mēģināsim atrauties no sekotājiem, – Francis paskaidroja, pieliekdams galvu un uzsmaidīdams Sisi. Viņa izslējās seglos. Izaicinājums iepriecināja. – Ja kādam jātnieku pārim tas izdosies, tad tie būsim mēs. Ko teiksiet? – Tiklīdz Sisi pamāja, viņš parāva pavadu un uzsauca zirgam: – Uz priekšu, Uzvarētāj! – Dzīvnieks aizauļoja kalnup.

      – Dimanta, uz priekšu! – Sisi centās neatpalikt. Ķēve bija spēcīga un jauna, ar vienmērīgu un drošu gaitu. Tādu saviļņojumu viņa vēl nekad nebija piedzīvojusi un labprāt ļāvās vējam, kas uzvēdīja priežu aromātu. Pakavi dimdēja kā pērkons. Saraustītā elpa, smeldze rokās un kājās un pazīstamais nogurums likās neticami patīkams. Pēc šādas slodzes

Скачать книгу