LITMIR.BIZ

Скачать книгу

piesātināti zila krāsa, Flosija ar irbuli iezīmēja krāsas robežas. Viņa skatījās, lai spiediens būtu pietiekoši liels, jo apakšā atradās divas koppapīra lapas un divas kartona loksnes.

      Kad viņa bija beigusi, Driskolas kundzei vajadzēja noņemt metu. Apakšā uz kartona lapām vajadzēja būt ideāli iezīmētām kontūrām, kurās ievietojami krāsainā stikla fragmenti. Pirms abu lapu atdalīšanas vienai no pārējām meitenēm vajadzēja sanumurēt katru Flosijas iezīmēto sadaļu. Nena viņai sacīja, ka šie numuri tiks pastāvīgi izmantoti vitrāžas likšanas laikā.

      Iznācis no Nortrupas jaunkundzes kabineta, Tifanija kungs sasita plaukstas. – Kā veicas ar vitrāžām, dāmas?

      Flosija prātoja, vai viņš pārģērbjas smalkās drēbēs katru reizi, kad vēlas apmeklēt sieviešu nodaļu, jo nekad nebija viņu redzējusi džentlmeņa necienīgā apģērbā.

      – Kas mums te ir? – viņš apjautājās, panākdamies uz priekšu, lai palūkotos, kā divas meitenes izgriež šablonus ar trīs asmeņu šķērēm.

      Viņas grieza pa līnijām uz kartona, kuras kāds cits jau bija iezīmējis un sanumurējis. Viņu īpašās šķēres atstāja astotdaļcollu platu maliņu gar katru fragmentu, lai kompensētu lodējuma vietu. Stikla griezēja izmantoja numurētos papīra gabalus par šabloniem.

      – Pagaidiet mirklīti! Kas tad tas? – Tifanija kungs sarauca pieri. – Driskolas kundze, tas izskatās pēc “Adorācijas” loga rietumu daļas.

      Izspraukusies garām galdiem, Driskolas kundze lēnā solī pienāca viņam klāt. – Tieši tā arī ir. Viņas izgriež vainagu, kas ir sievietei rokās.

      Tifanija kungs izņēma kabatas pulksteni un atvēra to.

      – Mums taču līdz maijam ir jāizgatavo divpadsmit mozaīkas! Kā iespējams, ka mēs vēl aizvien taisām šablonus pašai pirmajai?

      – Vīriešu darbi ir jauni un nezināmi. Mūsu ātrums ar laiku uzlabosies.

      – Taču mums nav laika.

      – Tomēr steigas dēļ mēs nedrīkstam atļauties neuzmanības kļūdas. Katra detaļa ir svarīga!

      – Labi, tādā gadījumā sniegsim dāmām nelielu stimulu, norunāts? – Tifanija kunga šļupstēšana kļuva izteiktāka.

      Driskolas kundze sakrustoja rokas uz krūtīm. – Kas jums ir prātā?

      – Divas meitenes, kuras vislabāk strādās, kuras izpildīs savus uzdevumus ātri un bez kļūdām un ne reizes neizlaidīs nevienu darba dienu, dosies uz izstādi. Ar manu svētību.

      Flosija piespieda pirkstus pie lūpām.

      – Tas būs ārkārtīgi dāsni no jūsu puses. – Driskolas kundze atzinīgi pasmaidīja. – Taču vēl vairāk viņas priecātos par iespēju paturēt darbu arī pēc tam, kad kapela būs pabeigta, turklāt pat tad, ja vīrieši atgriezīsies. Es ierosinu piešķirt viņām pastāvīgas štata vietas, ja viņas pabeigs vitrāžas laikus.

      – Visām? – Tifanija kungs iepleta acis.

      – Visām.

      – Tas nav iespējams. – Viņš saknieba lūpas. – Es droši vien varētu paturēt divas no viņām.

      – Tad divas paliks un divas dosies uz izstādi?

      Tifanija kunga sejā parādījās smaids. – Biju jau aizmirsis, ka jūs esat liela diplomāte, Driskolas kundze. Labi, divas paliks sieviešu nodaļā pavisam, un divas dosies uz izstādi.

      Meitenes priekā iespiedzās, sāka sist plaukstas un visas reizē sarunāties. Tomēr Flosija sajutās neomulīgi. Bez šaubām, viņa bija pateicīga Driskolas kundzei par meiteņu aizstāvēšanu, taču reiz kursabiedrenes tagad kļūs par sāncensēm.

      Uzsitusi knipi, Flosija paraudzījās apkārt. Viņa pārlieku neraizējās par Luīzi. Skolas pasniedzējs bija viņā iemīlējies, un Flosija nejustos pārsteigta, ja drīz sekotu bildinājums. Mašīnrakstītāja Terēza bija gleznojusi kailus cilvēkus Parīzē, un viņai tas bija labi padevies. Lai arī Flosija bija pirmā, kas novērtēja labu mākslu, doma par to, ka telpas vidū varētu stāvēt kaila sieviete, lika viņas vaigiem iekvēloties. Lulū bija mācījusies Bostonas Tēlotājmākslas muzeja skolā. Elizabetes darbi bija publicēti tā gada “Mākslas Amatiera” numurā.

      Turpretī Agija bija līdzīgāka Flosijai. Nevienai no abām nebija izcilu rekomendāciju mākslas pasaulē, taču abas bija radušas smagi strādāt, abas labprāt mācījās un abām patika gleznot. Mācību gada sākumā viņas bija noslēgušas vienošanos – kādudien viņu gleznas karāsies Metropoles Mākslas muzejā līdzās vīriešu darbiem.

      Taču nu viņas droši vien varēja noslēgt jaunu vienošanos – ka viņas dosies uz Vispasaules izstādi un kļūs par pastāvīgām darbiniecēm “Tifanija stikla un apdares uzņēmuma” sieviešu nodaļā.

      Flosija uztvēra Agijas skatienu no telpas otras puses. Milzīgā zviedriete viņai sazvērnieciski pamirkšķināja, un vienošanās bija noslēgta.

      17

      Rīvs kavējās pie Dinvidijas kundzes istabas durvīm, jo nezināja, vai tiek aicināts uz tēju vai netiek.

      – Sēdieties, – viņa sacīja, ieliedama tēju Rīvam tasē.

      Viņš necieta tēju. Labāk būtu devis priekšroku kafijai, taču nekad nebija to teicis. Rīvs iekārtojās mīkstajā krēslā līdzās Dinvidijas kundzes sēdeklim; tā audums veidoja mēļus, zaļus un zeltainus rakstus.

      – Vakar jūs izturējāties ļoti nejauki.

      Izstiepis kājas, viņš sakrustoja potītes un nopētīja kurpju purngalus. – Man ļoti žēl.

      – Vai tiešām?

      – Nē.

      Dinvidijas kundze klusēja tik ilgi, ka Rīvs beidzot uzdrošinājās uzmest viņai skatienu.

      Viegls uzjautrinājuma pilnas iecietības vaibsts rotājās uz vecās dāmas lūpām. – Kas jums bija uznācis? Es nekad nebiju redzējusi jūs tā izturamies. Žēlīgais Dievs, Vaildera kungs, jūs uzvedāties kā divpadsmitgadīgs puika!

      – Džeinas jaunkundze sāka pirmā.

      – Vai jūs pats maz dzirdat, ko runājat? – Dinvidijas kundze iesmējās, patiešām iesmējās.

      Viņš sabozās. – Jūs viņu redzējāt. Viņa ir sagrāvusi visu mājas dzīvi. Viss ir apgriezts ar kājām gaisā. Vai jūs zinājāt, ka viņa ir pierunājusi Holideja kungu salabot ēdamzāles krēslu kājas, lai tie vairs neļodzītos? Ka Nitelsa kungs liek lietā savus sakarus mūziķu aprindās, lai noorganizētu viesistabas klavieru uzskaņošanu? Ka Lovas jaunkundze ir aizņēmusies Džeinas jaunkundzes krāsas, lai atjaunotu izbalējušos toņus uz viesistabas tapetēm? Un ka Džeinas jaunkundze pati ir novietojusi divas savas eļļas gleznas ēdamistabā?

      Dinvidijas kundze iemeta savā tasē divus cukurgraudus.

      Rīvam netika neviens. – Viņa ir kā svaiga gaisa malks.

      – Viņa ir kā smārds, kas cērtas nāsīs.

      – Kā pavasaris, kas iestājies agrāk un piepildījis visu māju. – Dinvidijas kundze pasniedza Rīvam viņa tasi.

      – Kā Antikrists, kas atnācis un nohipnotizējis jūs visus.

      Vecās sievietes acis iemirdzējās un tad piepildījās ar izjūtām, kas tik ļoti atgādināja mīlestību, ka Rīvs novērsās un iedzēra lielu tējas malku, apdedzinādams rīkli.

      – Žēl gan. – Viņa apmaisīja tēju un tad piešķindināja ar karotīti tasītes malai. – Ko gan teiktu citi jūsu dzimuma pārstāvji,

Скачать книгу