LITMIR.BIZ

Скачать книгу

Žēl, ka mēs neveidojam vitrāžas par elles krāsni, kurā tika iemesti Sadrahs, Mesahs un Abednego.

      Viņš iesmējās. – Varbūt izdotos pierunāt kādu to pasūtīt, taču patiesībā man gribētos to izmantot narcisēm.

      – Narcisēm?

      – Tikai nevienam nesakiet, taču man ir mazliet apnikušas tās mūžīgās baznīcu vitrāžas. – Viņš paraustīja plecus, izskatīdamies mazliet nokaunējies. – Viņi grib tikai tradicionālos Bībeles tēlus. Tas neatstāj vietu radošām izpausmēm. Jau kādu laiku es gribu izmēģināt dabas iedvesmotas klusās dabas vai pat kādu pastorālas ainas panorāmu.

      – Gluži kā jūsu gleznās, – viņa noteica.

      – Gluži kā manās gleznās. – Tifanija kungs pasmaidīja un tad paraudzījās uz Nenu, kura bija pacēlusi augšup akvamarīna krāsas stikla gabalu. – Ak, paskatieties uz to, Džeinas jaunkundze!

      – Vai no tā nesanāktu ideālas zvīņas nārai?

      – Nārai. – Pašūpodams galvu, viņš iesmējās. – Tā gan. Kādus toņus jūs esat izvēlējusies līdz šim?

      – To darīja Aptones jaunkundze. Es tikai sakārtoju krājumus, bet pagaidiet un drīz redzēsiet, ko viņa ir izvēlējusies. Izslējusi zodu, Nena sāka izrādīt viņam katru fragmentu un tam atbilstošās krāsas metā.

      Tifanija kungs klausījās un skatījās, sabāzis rokas kabatās. Kad viņa bija beigusi, viņš paraudzījās uz Flosiju. – Ko jūs teiksiet?

      Viņa pameta skatienu uz Nenu un iekoda lūpā. Kolēģes acis kļuva metāliskas, un augums sastinga.

      – Lielākoties man patīk viņas izvēle, – Flosija sacīja, cenzdamās runāt neitrāli.

      – Tad jūs neko nemainītu? – Tifanija kungs jautāja.

      Flosija pārnesa svaru no vienas kājas uz otru. – Nu, varbūt tikai mazliet.

      – Ko tieši?

      Neskatīdamās uz Nenu, Flosija piegāja pie kaudzes ar stikliem, kurus kolēģe bija atzinusi par nevērtīgiem, paņēma gabaliņu piesātinātā ingvera krāsā un pacēla pret gaismu. – Šo es izmantotu audumam, kas ieslīd Jaunavai Marijai klēpī… lūk, šeit. – Viņa norādīja uz attiecīgo vietu metā. – Domāju, ka šim fragmentam vajadzētu būt krietni tumšākam, lai piešķirtu vairāk ēnojuma un dimensijas.

      Tifanija kungs pamāja. – Tā kā šī ir sākotnējā izvēle un galīgais lēmums tiks pieņemts vēlāk, jums jāpiedāvā pēc iespējas vairāk variantu, neizmantojot gluži visu krājumu. Tas ir pirmais, kas jāpatur prātā. Tāpēc kopš šī brīža, Aptones jaunkundze, es jums iesaku parūpēties par vairākām versijām. Un jums ir taisnība, Džeinas jaunkundze. Fragments, ko Aptones jaunkundze izvēlējusies Jaunavas Marijas klēpim, nav gluži piemērots, taču baidos, ka jūsējais arī nebūs īstais.

      – Nē? – viņa iejautājās.

      – Nē, krāsa ir laba, taču te vajadzīgs rievots stikls. Tas radīs ilūziju par klēpī sakrokojušos audumu un reizē piešķirs vajadzīgo dimensiju. Palūkosimies, vai es spēšu tādu atrast. Nākamās trīsdesmit minūtes Tifanija kungs kritizēja Nenas izvēli, dodot abām meitenēm izdevību sameklēt citus variantus, lai pēc tam pats piedāvātu vēl labākus. Pāris reižu Flosija nosprieda, ka viņas izraudzītie fragmenti nav sliktāki, taču izbaudīja ikvienu brīdi, ko Tifanija kungs te pavadīja. Viņa lielā bagātība nebija atstājusi uz Flosiju pārmērīgu iespaidu, taču lielais talants gan.

      Kad viņš aizgāja, Flosija bija iemācījusies par krāsām, tekstūru un dizainu vairāk nekā mēneša laikā mākslas skolā.

      – Ak, Nena, vai viņš nav brīnišķīgs?

      – Tās šļupstēšanas dēļ es tik tikko spēju saprast, ko viņš saka. – Nepievērsdama uzmanību stikla trauslumam, viņa salika izraudzītos fragmentus kastē.

      – Augstais Dievs, es vairs tikpat kā nemanu viņa šļupstēšanu!

      – Jūs abi acīmredzami esat sadraudzējušies.

      Flosija sāka likt nevajadzīgos gabalus atpakaļ lādēs un mucās. – Mēs iepazināmies todien, kad viņi ar Driskolas kundzi ieradās Lietišķās mākslas skolā.

      Pacēlusi ar stiklu piekrauto kasti, Nena uzmeta viņai cietu skatienu. – Nedomā, ka šodien izrādītā nelielā uzmanība pret tevi nozīmē, ka viņš nodomājis padarīt tevi par atlasītāju. Šim darbam ir vajadzīga liela pieredze un talants, un tev nepiemīt ne viens, ne otrs. Iesaku tev necelt to, ko tu nevari nest.

      Nena izgāja ārā pa durvīm, iekams Flosijai radās izdevība noformulēt atbildi. Labi vien bija. Kad atbilde ienāca prātā, tā nebija no tām, kas sekmētu biedriskuma garu, un Flosija nebija iecerējusi tikt pie ienaidnieces Nenas vai jebkuras citas “Tifanija” meitenes personā. Tobrīd vairāk nekā jebkad sievietēm vajadzēja turēties kopā.

      14

      – Kādas ir jūsu agrākās bērnības atmiņas?

      “Es redzēju savu māti zārkā.” Taču to viņš nedrīkstēja teikt.

      Tovakar tā bija Lovas jaunkundze, kas uzdeva viņam domāto jautājumu, sēžot galda otrā pusē. Jautājumu, kuru tur bija nolikusi Džeinas jaunkundze. Acīmredzot šī sieviete negrasījās uzdot viņam tādus jautājumus, kādus uzdeva visiem citiem, piemēram: “Kad jūs pēdējoreiz kāpāt kokā?”, “Ja jums būtu laiva, kā jūs to nosauktu?”, “Ja jūs būtu mēbele, tad kāda?”

      Nē, viņam domātie jautājumi nekad nebija vienkārši. Virspusēji raugoties, tie likās pietiekoši nevainīgi, taču patiesībā izrādījās visai dziļi. Un Džeinas jaunkundze to zināja. Viņa to darīja tīšām. “Vai es saņemtu vieglākus jautājumus, ja pievienotos viņiem viesistabā katru vakaru un pārstātu drukāt rakstus par Moderno sievieti?” Viņam būtu gribējies vakariņot pašam savā istabā, taču Klausmeieres kundze to pieļautu tikai tad, ja viņš būtu slims, un neviens nevarēja zināt, ko Džeinas jaunkundze izdarītu, ja uzskatītu viņu par apslimušu.

      Rīvs nogrieza gabalu sīkas zivteles un uzdūra to uz dakšiņas. – Manas agrākās atmiņas ir par to, kā es sēdēju baznīcā kopā ar tēvu.

      Visi pagriezās pret Džeinas jaunkundzi. Acīmredzot Rīva atbilde bija nepietiekama. Zaļā kleita, kas viņai bija mugurā, ar mežģīnēm, lentītēm un lielajām, kuplajām piedurknēm drīzāk piestāvētu kādai hercogienei nekā strādājošai meitenei. Tomēr viņš bija ievērojis, ka Džeinas jaunkundze vairs nevelk greznas kleitas, dodoties uz “Tifanija” darbnīcu. Tās viņa taupīja vakariņām un viesistabas spēlēm.

      Viņa iedzēra malku sidra. – Kāpēc šī diena baznīcā jums palikusi atmiņā?

      “Pirms tam man tika pateikts, ka māte dzīvo debesu valstībā.”

      – Es pajautāju tēvam, kur atrodas debesu valstība. – Viņš dziļi ievilka elpu.

      Visi saskatījās, uzjautrināti smaidīdami.

      Džeinas jaunkundze piešķieba galvu, tā ka viņas melnie mati mākslinieciski sajaucās. – Un ko viņš atbildēja?

      – Neko. Mēs atradāmies baznīcā. Viņš tikai norādīja augšup.

      Koncentrējot visu savu spēku uz Rīvu, Džeinas jaunkundze piemiedza brūnās acis. Viņam pakrūtē sažņaudzās kamols. Šī sieviete bija ļoti vērīga, mazliet par daudz vērīga.

      – Jūs taču viņam neticējāt, vai ne? – Džeinas jaunkundze jautāja.

      – Es

Скачать книгу