ТОП просматриваемых книг сайта:
Laika cilpa. Edgars Auziņš
Читать онлайн.
It kā apstiprinot viņas domas, atskanēja nekaunīgs sauciens.
– Kur tu esi? Vai esat iestrēdzis? Vai es varu tev palīdzēt?
– Atbildi viņam! – Deivids čukstēja.
Liza pamāja ar galvu.
"Tagad…" viņa kliedza dīvainā, salauztā balsī. "Šeit ir tumšs, jūs neko nevarat redzēt."
– Ha-ha-ha! – viņš iesmējās atbildot. – Tumsā, bez vainas! Ieskaties bedrē un nepakrīti no stresa!
Viņa juta, ka vairs nevar izturēt, novilka bikses un ar neticamu atvieglojumu iztukšoja urīnpūsli.
Tagad jūs varat skriet! – kāda iekšējā balss viņai kliedza. – Savelciet sevi, citas iespējas vairs nebūs!
Viņa piecēlās, iebāza džemperi sporta biksēs un, drebēdams caurvēja skapī, sacīja:
– Deivid, es neiešu.
Dažas sekundes viņa dzirdēja tikai viņa krākšanu. Bet iekšējā balss skaidri un kodīgi teica:
"Es nekad neesmu saticis tik pompozus muļķus!"
– Ja es tagad bēgu, viņi skries pēc mums. Viņi… noteikti mūs panāks. Un tad viņi tevi nogalinās. – Viņa teica šo vārdu – "nogalināt" drīzāk brīdinājuma labad. Dziļi sirdī viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka puiši viņai nenodarīs pāri.
"Viņi mūs nepanāks," Deivids uzstājīgi čukstēja. – Tev draud lielas briesmas. Pieaugušo nav. Neviens mūs šeit negaida. Šī ir cita… cita pasaule. Šis nav mūsu laiks, – viņš to teica, aizriedams no vārdiem, un Liza, pieķērusies spraugai starp raupjajiem dēļiem, vēroja Červjakovu. Viņš pabeidza cigareti, ar pirkstu šķielēšanu aizšāva kādu piecu metru attālumā uz kūpošo bulli, pastiepās un sauca vēlreiz:
– Hei, cik ilgi tu vari gaidīt! Es jau esmu nosalusi, ātri vācies ārā, citādi man tev būs jāpalīdz!
Bet viņš negribēja palīdzēt. Taciņa, kas veda uz tualeti, bija pārāk dubļaina un slidena.
– Skriesim, Liza! Viens divi trīs!
– Nē! – viņa stingri noteica. – Ej prom, Deivid. Es palikšu pie Kostjas. “Viņa pati neticēja tam, kas nāk no viņas mutes, it kā kaut kāda burvestība būtu satvērusi viņas apziņu, nomācot primitīvo pašsaglabāšanās instinktu.
– Viņš nav tas, par ko saka! – Dāvida čuksti varēja izlauzties vaļā un piesaistīt Červjakova uzmanību. – Tev draud nāvējošas briesmas! Skaties, paskaties, ko es atradu šķūnī, kamēr tevi gaidīju!
Liza pagriezās. Pa plaisu izslīdēja papīra lapa. Viņa padomāja un paņēma.
– Tas ir viss, es eju! Jūs esat pabeidzis savu spēli!
Liza asi pieķērās pie spraugas. Červjakovs sāka iet lejā pa kāpnēm.
Viņa izmisīgi skatījās uz papīra lapu, bet tumsā bija gandrīz neiespējami saprast, kas uz tā rakstīts.
– ES neko neredzu.
Zem Červjakova kājām snīkstēja netīrumi.
– Deivid, es neko neredzu. Viņš nāk. Skrien prom!
"Es ceru, ka jūs neiekritāt tajā smirdīgajā bedrē, jo man nav vēlēšanās tur iet pēc jums!" – Červjakovs iesaucās un uzreiz paslīdēja un skaļi lamājās.
Ne dzīva, ne mirusi viņa nogrima pāri caurumam un sastinga, aizverot acis.
No aizmugures atskanēja šalkoņa, tad atskanēja smalkas atkāpšanās soļu skaņas, un tajā brīdī atvērās tualetes durvis.
Viņa nedaudz atvēra acis – kādu metru tālāk karājās milzīga ēna.
– Uh, kāda smaka. Man likās, ka tas bijāt tu… kas aizbēga, godīgi sakot.
Liza negatīvi pamāja ar galvu.
– Jēziņ… kaut kas sāp…
Červjakovs sastinga, it kā kaut ko sajutu. Liza pārstāja elpot. Likās, ka viņš klausījās veselu mūžību, un, kad viņš atkal pakustējās, viņa juta, ka viņas kājas ir tik nejūtīgas, ka diez vai viņa spēs piecelties.
– Vai jūs šeit atradāt kādu papīru? – Viņš pamāja uz papīra lapu, kuru viņa turēja rokā.
Viņai izplūda auksti sviedri. Tā bija lapa, ko Dāvids ielika spraugā. Viņa aizmirsa to noslēpt, pat nepaskatoties, kas uz tā rakstīts.
– Jā, tas bija tur… sienā…
Viņš paskatījās uz plaisu, no kuras izlīda avīzes gabals.
– Jā, šeit ir visas ērtības! – viņš ielauzās ļaunā smaidā. – Labi… es neiejaukšos. Kusties vien, man jau ir auksti kā sunim.
Liza pamāja.
Viņš paraustīja durvis, un likās, ka gaisma iekšā būtu izslēgta. Bija dzirdami spiedīgi soļi, kas ejot prom.
Liza ar grūtībām piecēlās kājās un piespiedās pie koka durvīm. Mana sirds dauzījās skaļi. Kāpēc… kāpēc viņa neteica, ka šie huligāni… šie bandīti gatavoja uzbrukumu? Kāpēc? Aizmirsa? Vai kaut kas savādāks? Varbūt viņa gribēja, lai viņi izjustu tādas pašas bailes, kādas bija viņa? Varbūt viņa vēlas atriebties par nicinošajiem skatieniem un aizskarošo iesauku “nerd”, ko viņa dzirdēja skolā gandrīz katru dienu? Vai arī viņu vadīja uztraukums – paskatīties, kas notiks tālāk un kā viņi izkļūs no šīs situācijas? Lai kādu atbildi viņa sniegtu uz saviem jautājumiem, tie visi izklausījās pārāk nežēlīgi.
"Bet viņi to visu ir pelnījuši, vai ne? – teica iekšējā balss. "Tu tā domā, vai ne?"
"Jā," viņa teica skaļi un baidījās no savas balss. – Viņi to ir pelnījuši. Viņiem nekas nenotiks. Neliela nodarbība viņiem nemaz nenāktu par ļaunu, pat ja…” viņa domāja par šo “ja”. Iztēle uzreiz uzzīmēja traģisku ainu, kurā viņas saspiedušies klasesbiedri asarām lūdza žēlastību no pēkšņi atbraukušajiem huligāniem, taču viņiem nebija ne jausmas, ka viņa būtu varējusi viņus brīdināt, kad viņi aizsūtīja sūtni Dāvidu pēc viņas. Tikai viņš nevarēja pārliecināt viņu atgriezties. Un ne tāpēc, ka viņa būtu tik kaitīga vai spītīga. Jo visam ir sava cena. Viņi izvēlējās vienkāršāko variantu – sēdēt mājā, drošībā, gaidot, kad pieaugušie viņus atradīs. Viņa uzņēmās risku un kā uzvarētājai ir tiesības izpildīt un apžēlot. Pie šīm domām Lizas vēderā plīvoja tauriņi. Protams, spriest var tikai gudrākie, drosmīgākie un… pārdrošākie. Vai ne?
Ko tavs tēvs teica? Pareizāk sakot, Marks Tvens – visur, kur vājajiem un cilvēkiem bija kaut kas tāds, ko stiprie gribēja iegūt, pirmie vienmēr no tā atteicās pēc savas gribas. Tā ka.
Protams, neviens viņus nopietni nesodīs visas šīs Červjakovas bailes, kas viņai atkal šķita smieklīgas un daļēji pat absurdas. Parādoties, viņa domāja. Un šie viņa draugi… Viņa nekad nebija redzējusi Červjakovu pavadām laiku klasesbiedru sabiedrībā. Viņu bieži varēja redzēt kopā ar daudz vecākiem puišiem, pat ar divdesmit un trīsdesmit gadus veciem vīriešiem – viņa nemitīgi prātoja, kādas viņam varētu būt kopīgas intereses ar viņiem, un tas viņu vajāja. Reiz viņa pat redzēja… kā tie puiši, ar kuriem viņš slepus sarunājās aiz skolas