Скачать книгу

Un, tiklīdz mūsu klienti iziet no restorāna, mēs, nepamanīti, sekojam viņiem. Nepamanīti, tas ir ļoti svarīgi! Patiesībā viņiem pieķersies kāds cits mūsu cilvēks, un mēs ar tevi būsim it kā rezerves.

      – Par ko? – jautāja Pavlina.

      – Un tad, ka šo cilvēku var nojaust. Un, ja viņi to smaržo, viņi var mēģināt no tā atbrīvoties vai sajaukt pēdas. Tas ir, aizbēgt dažādos virzienos.

      «Jā, es saprotu,» sacīja Pavlina.

      «Tas ir brīnišķīgi,» atviegloti sacīja Semjons. «Pretējā gadījumā man būtu jāuzstāda gara un pamācoša runa.» Un tādas runas mani nogurdina. Tagad šeit ir lieta. Vai tu vari šaut?

      – Uguns? – Pavlina pirmo reizi paskatījās uz Semjonu ar pārsteigtām acīm. – Uz kuru šaut?

      «Principā,» atbildēja Semjons. – No pistoles.

      – Jā es varu…

      «Tas ir labi,» Semjons pasmaidīja. – Es nedomāju, ka mums būs jāšauj uz visām pusēm. Tas esmu es katram gadījumam… Nav zināms, kā viss varētu izvērsties. Tāpēc jautāju par šaušanu.

      «Es saprotu,» Pavlina atbildēja.

      – Un tad man ir vēl viens jautājums. Vai tev ir kleita?

      – Kāda kleita? – Pavlina neizpratnē jautāja.

      – Skaisti. Civils,» Semjons paskaidroja.

      – Par ko?

      – Tad, ja jūs dodaties uz šo sasodīto restorānu savā seržanta formastērpā, tad tas atkal būs skumjš uzlauzts. Viss būs redzams, jo vai padomju veči, pat skaistas meitenes, iet uz poļu restorāniem? Redzi, viņi nestaigā. Bet, ja tu ģērbies šikā civilkleitā, tad tā ir pavisam cita lieta! Tad mūsu serenāde būs daudz patiesāka. Viss būs vienkārši un skaidri: restorānā ieradās jautrs virsnieks un viņa kundze. Turklāt kundze ir skaista poliete, nevis Sarkanās armijas virsseržants… Pierasta lieta! Nu kā ar kleitu?

      «Man nav kleitas,» Pavlina neizpratnē teica. – Kāpēc man to vajag karā?

      «Nu, ir dažādi kara veidi,» filozofiski atzīmēja Semjons. – Kā redzi, reizēm vajag civilkleitu… Tātad, tu saki, tev nav šikas kleitas.

      – Nē…

      – Nu nav problēmu! Mēs to saņemsim! Viņi saka, ka šeit ir vienkārši elpu aizraujoši buržuāziskie veikali. Mēs iesim tur. Bizness!

      – Bet…

      «Iztiksim bez «bet,» Semjons pasmaidīja. – Kāds ar to sakars visādiem «bet», ja jāpadara lietas? Labāk pasaki galveno – vai piekrīti mums palīdzēt?

      «Jā,» Pavlina atbildēja, tikai nedaudz vilcinoties.

      – Lieliski! – Semjons uzsita sev pa ceļgalu un piecēlās no dīvāna. – Tātad, tā. Tagad mēs ar jums ejam pie jūsu priekšnieka, tur es viņam pasaku pāris interesantus vārdus, pēc kuriem mēs ejam tieši uz buržuāzisko veikalu pēc jaunām drēbēm. Un mums viss būs labi un brīnišķīgi!

      «Man nav naudas jaunām lietām,» Pavlina vilcinājās.

      – Nu, tās ir tādas muļķības! – Semjons nevērīgi pamāja ar roku. – Man ir nauda. Un mūsu mīļie rubļi, un Polijas zloti!

      – Bet…

      – «Bet» atkal? – Semjons pasmīnēja. – Mēģināsim iztikt bez šī vārda. Labāk to aizstāt ar vārdu «must».

      – Vai visi Smersh ir tik bagāti, vai tikai jūs? – meitene jautāja.

      – Protams, tikai es! – Semjons pasmīnēja. – Visi pārējie ir pilnīgi tukšām galvām un klaidoņi. Jā, to jūs redzēsiet paši, kad viņus satiksiet! Briesmīgs skats! Nu kur ir tavi priekšnieki? Aizved mani pie viņa, es gribu viņam pateikt dažus maigus vārdus!

       * * *

      Martiņoks tiešām īsā laikā vienojās ar priekšniecību – atlika vien uzrādīt personu apliecinošu dokumentu ar uzrakstu «Smersh».

      «Vai jūs uz visiem laikiem aizvedīsit mūsu cīnītāju vai atvedīsit viņu atpakaļ?» – vaicāja varas iestādes.

      – Un tā tas iznāks! – Semjons jautri atbildēja. «Ko darīt, ja mums viņa tik ļoti patīk, ka mēs vēlamies viņu paturēt kopā ar mums uz visiem laikiem.» Viņa ir nopietna meitene. Nu mēs arī esam nopietni. Tātad viss ir iespējams.

      Uz šādiem vārdiem vadība tikai pamāja ar galvu, un ar to saruna arī beidzās.

      – Pasūti! – Semjons teica Pavļinai. – Jūsu priekšniecībai nav nekas iebilstams. Tiesa, beidzot apraudājos. Viņš saka, ka mēs zaudējam tādu cīnītāju seržanta majora Pavļinas personā… aizmirsāt, kāds ir jūsu uzvārds?

      – Skūpsts.

      «Tas ir labs vārds,» atzinīgi sacīja Martiņoks. – Man patīk. Šāds uzvārds rada mieru. Miers, klusums un bez kara. It kā kāds kaut kur vakarā uz drupām spēlētu akordeonu.

      – Ko tev liek domāt tavs paša uzvārds? – šoreiz Pavlina pasmaidīja atklātāk.

      – Manējo? – Semjons nopūtās. – Domāju, ka mans uzvārds cēlies no vārda «martyn». Šis ir putns kā liela kaija. Šausmīgi kaitīgi un stulbi. Un arī ļauns. Tāpēc es negūstu nekādu prieku no sava uzvārda.

      Tā, sarunādamies, viņi gāja pa pirmo Krakovas ielu, kur sastapās. Varētu teikt, ka iela bija neskarta; to gandrīz neietekmēja nesenie sprādzieni un artilērijas apšaude. Drīz viņi uzgāja lielu ēku ar lieliem stikla logiem.

      «Šeit,» sacīja Martinoks, apstājoties. – Tam jābūt buržuāziskam tirdzniecības uzņēmumam. Pareizi, tā ir. Paskaties, aiz stikla pat ģērbies manekens. Nu, iesim iekšā, vai ne?

      Tiklīdz viņi iegāja iekšā, pie viņiem uzreiz pieripojās mazs, plikpauriņš. Semjonam par pārsteigumu mazais cilvēciņš runāja krieviski, diezgan skaidri un pareizi.

      – PAR! – mazais cilvēciņš iekliedzās tievā, spalgā balsī. – Panova, krievu virsnieki! Jūs izdarījāt pareizi, ieejot mūsu kriptā… mūsu veikalā! Visā Krakovā nav cita tāda veikala, par to varat būt droši. Ko kungi virsnieki grib no mums nopirkt? Vīriešu uzvalks? Dāmas kleita? Mums ir abi! Vislabākā kvalitāte! No Parīzes! Visu to labāko kungiem un dāmām! Jo jūs esat varoņi, un kas ar mums notiktu tagad, ja nebūtu jūs!

      Pat Semjons bija nedaudz apmulsis par šādu vārdu straumi, un Pavlina bija pilnīgā neizpratnē. Tikmēr vīrietis turpināja kaut ko grabēt un pārmaiņus satvēra Semjona un Pavļinas rokas, mēģinot ievilkt tos dziļāk savā veikalā.

      – Tiešām tieši no Parīzes? – gaidījis brīdi, kad cilvēciņš uz sekundi klusēja, Semjons jautāja. – Kur ir Parīze un kur tava Krakova…

      «Es redzu, ka virsnieks man netic?» – cilvēciņš uzmeta aizvainotu seju. – Nu, tad virsnieks var apskatīt preces savām acīm! Un virsniece arī. Un pat pielaikot to apģērbu, kas patiks kungiem! Ko viņi saka Krievijā? Viņi neprasa naudu par skatīšanos – tā šķiet?

      «Tu tik labi runā krieviski…» Martynoks atzīmēja.

      – Ak, tas ir atsevišķs un, ļaujiet man pastāstīt, skumjš stāsts! – mazais cilvēciņš pamāja ar roku, norādot, ka par šo tēmu tagad runāt nevēlas. – Tātad, ko jūs vēlētos iegādāties? Kaut kas priekš sevis? Dāmai?

      «Dāmai,» Semjons neviļus pasmaidīja. – Kāda skaista kleita, tad mētelis vai lietusmētelis… nu, lai būtu silti, un tad…

      Semjons apklusa un uzmeta kritisku

Скачать книгу