ТОП просматриваемых книг сайта:
Slepena koncentrācijas nometne. Edgars Auziņš
Читать онлайн.Название Slepena koncentrācijas nometne
Год выпуска 2024
isbn
Автор произведения Edgars Auziņš
Издательство Автор
«Ne īsti,» sacīja Martynoks. – Ko darīt, ja viņi nevēlas šķirties un pēc restorāna dodas kopā apskāvienos? Turpretī?
«Un tad Ians uzraudzīs viņus divus, un jūs viņu atbalstīsit.» Bet kas zina? Četras acis var atklāt uzraudzību daudz vieglāk nekā divas.
«Tas ir saprotams,» Martiņoks piekrita.
«Jan,» sacīja Mašarins. – Šodien ir otrdiena. Rīt trešdiena. Un ceturtdien, agri no rīta, tev noteikti jābūt šeit. Pastāsti man, kas un kā. Tas ir viss, ko es gribēju pateikt.
«Labi,» polis īsi teica un piecēlās, domādams doties prom.
«Pagaidi minūti,» Martinoks viņu apturēja. – Tas arī viss, bet ne gluži. Kopumā jā. Trešdien pusseptiņos vakarā parādīšos jūsu brīnišķīgajā restorānā. Ar mani būs dāma, lūdzu, ņemiet to vērā. Būtu jauki, ja tu un es tur paskatītos viens uz otru. Nevis apskaut vai skūpstīt, bet skatīties vienam uz otru. Lai jūs zināt, ka esmu tuvumā. Un lai es arī zinātu, ka tu esi tuvumā. Un tāpēc mēs izliekamies, ka nepazīstam viens otru. Un viss: mēs ar dāmu izklaidējamies, jūs mizojat kartupeļus. Un mēs visi gaidām, kad tā pati skaistule parādīsies kopā ar savu draugu. Un tad mēs gaidām, kad viņi aizies, un pārvietojamies pēc viņiem. Tas nozīmē, ka jūs esat priekšā, es un mana dāma esam nedaudz tālāk. Un tad rīkojamies atbilstoši apstākļiem. Tagad viss ir galīgs.
«Esmu pie prāta,» Jans atbildēja, stutēja apkārt un piebilda: «Es darīšu visu.» Vai es varu iet tagad?
«Jā,» sacīja Mašarins. – Paldies.
«Un es jūs arī izbarošu,» atbildēja Jans Kitsaks.
– Kāpēc mēs esam šeit? – Černihs, kurš līdz šim klusēja, bija pārsteigts.
«Par ticību,» sacīja Jans. «Tu mani nepazini, bet joprojām ticēji man.»
«Labi,» Maharins pamāja ar roku. – Mēs tur to izdomāsim. Starp citu, kā sauc to restorānu?
«Zelta balodis,» atbildēja Jans. – Un vāciešu laikā tā sauca, un arī tagad. Tikai tagad tam ir cita zīme. Iepriekš tas bija vācu valodā, bet tagad tas ir poļu valodā.
Viņš aizgāja. Smerševieši kādu laiku klusēja.
– Vai jūs domājat, ka tas jūs nepievils? – Martynoks beidzot jautāja Mašarinam.
«Es domāju, ka nē,» atbildēja Mašarins. – Citādi, kāpēc lai viņš nāktu pie mums? Bet viņš atnāca… Un arī piekrita tai kundzei sekot. Tikpat labi es varētu nepiekrist. Nē, viss būs labi. Gudrs puisis, es to jūtu iekšā.
«Varbūt viņš ir gudrs,» Martiņoks neiebilda. – Bet tas nav svarīgi, kāpēc tāds risks? Mēs paši varētu tam sekot. Es esmu par kungu, Kirils ir par dāmu. Vai arī otrādi. Un viss būtu normāli.
«Polis ir vietējais,» sacīja Maharins. – Tātad viņš pilsētu pazīst labāk. Un tas ir ļoti svarīgi novērošanas laikā. Ko darīt, ja dāma to izdomā vai vienkārši sajūt asti aiz muguras un vēlas sajaukt viņas pēdas? Un tas noteikti jūs mulsinās. Bet, ja jūs labi pazīstat pilsētu, tad mēģiniet viegli pārspēt jūs šādi! Tāpēc es domāju, ka šajā gadījumā jūs varat riskēt.
«Nu jā, jā,» Martiņoks piekrita, lai gan bija skaidrs, ka viņam šajā jautājumā ir cita doma. «Un tagad, kā es saprotu, mums ir jārunā sīkāk par šo interesanto dāmu,» sacīja Martynoks. – Un par visām apkārtējām lietām… Vai es pareizi saprotu?
«Jā,» Maharins īsi atbildēja.
«Un tad,» sacīja Martinoks, «ļaujiet man sākt vispirms.» Jo es klausījos mūsu krāšņo poli un izstrādāju interesantu koncepciju.
«Izsakiet savu koncepciju,» Mazharins pasmaidīja.
«Es tā domāju,» iesāka Martynoks. – Polei taisnība – šī kundze ir ļoti interesanta. Kamēr mēs parādījāmies šajā pilsētā, viņa sazinājās ar vāciešiem. Es sazinājos ļoti cieši, varētu teikt, regulāri.
«Visu priekšā un īsti neslēpjoties,» vārdiem piebilda biedrs Černihs.
«Tieši tā,» Martynoks piekrita. – Un ne tikai ar kādu sūdīgu vācieti, bet ar pašu velnu… kā viņu sauc – Kaufmans! Pa pilsētu klīda baumas par kura asiņainajiem darbiem! Labi, es runāju… Bet kāpēc tas pats Kaufmanis devās bēgt, bet dāma palika aiz muguras? A? Tas ir risks! Galu galā vietējie cilvēki nedaudz atveseļosies, nāks pie prāta – tātad viņš ar dakšiņu pacels tieši šo kundzi! Nav iespējams, ka viņš to nepacēla, jo tā notiek visur. Nu, šī pati dāma nesaprot nepatikšanas, kas viņai draud? Es domāju, ka viņš saprot. Bet tomēr viņš nedomā par slēpšanos vai, teiksim, pārkrāsošanu kādā mazāk pamanāmā krāsā. Kāpēc tas tā ir? Bet tāpēc, ka viņai šeit ir svarīgas lietas. Tas ir tik svarīgi, lai viņai nebūtu laika slēpties. Vai varbūt viņa domā, ka viņa aizlidos un cilvēki viņu neatcerēsies. Bet, lai kā arī būtu, lieta šķiet ļoti nopietna! Tas ir tik nopietni, ka šī dāma pat nevēlas maskēties! Tāpat kā viņa agrāk tikās ar Kaufmanu, tagad viņa tiekas ar kādu poli vai ar kādu citu viņš patiesībā ir. Tajā pašā vietā un tajās pašās dienās. Tā ir jautrākā daļa! Atliek tikai noskaidrot, kas ir šī noslēpumainā lieta. Nogalini mani uz vietas, bet es joprojām nespēju noticēt, ka viņa dodas uz šo ēdnīcu tikai vakariņot. Regulāri, divas reizes nedēļā, stingri deviņpadsmit nulle-nulle. Kā, jūs zināt, kāds starptautisks vilciens maršrutā Odesa-Parīze! Fu! – un Semjons Martiņoks noguris izdvesa, pabeidzis tik garu runu.
«Jā, šķiet, ka lieta ir labi zināma,» ierosināja Kirils Černihs. «Viņa ir vācu spiegs, tas ir fakts.» Pirms viņa strādāja gestapo, tagad viņa strādā kādam citam. Vai joprojām uz viņu, bet ar trešās puses starpniecību. Caur to poli… Viņš tātad dod viņai uzdevumus, viņa viņam atskaitās. Nav iespējams, ka vācieši, atkāpjoties, neatstātu šeit savus aģentus. Tātad viņa ir tāda aģente.
«Varbūt tā ir,» domīgi sacīja Maharins. – Vai varbūt kā citādi. Jo viņa rīkojas pārāk atklāti. Var teikt – viss ir redzams, no galvas līdz kājām. Kaut kā ne gluži spiegveidīgi…
– Un ļoti spiegs! – Martinoks nepiekrita. «Ziniet, visdrošāk ir paslēpties, atrodoties redzamā vietā.» Neviens nedomās, ka tu slēpies, kas nozīmē, ka neviens tev nepievērsīs uzmanību. To sauc… sasodīts, es aizmirsu vārdu!
«Tas ir paradokss,» ieteica Maharins.
«Varbūt tas ir paradokss,» Martynoks piekrita. – Man ir grūti atcerēties visādus viltīgus vārdus savas vienkāršās audzināšanas dēļ.
– Jā, bet mūsu polis tomēr pievērsa viņai uzmanību! – negribēdams beidzot piekrist Martiņokam, sacīja Mašarins.
– Nu un ko tad? – Martinoks iesmējās. «Vai ir daudz tādu cilvēku kā šis polis?» Viņš bija vienīgais atrastais. Un visi pārējie gāja garām. Nē, ja grasies slēpties, tad paslēpies visredzamākajā vietā! Jūs nekad neuzminēsit! Šī dāma ir labi iejutusies. Šķiet, ka tas ir skaidri redzams, bet šķiet, ka tas ir neredzams.
– Ko mēs darīsim ar šo paradoksu? – jautāja Černihs.
«Mēs viņiem sekosim, un tad svētdien mēs tos visus paņemsim uzreiz,» sacīja Mašarins. – Un dāma, un viņas pavadonis, un viesmīlis. Manuprāt, tas ir vispareizākais lēmums.
– Kāpēc gan tos uzreiz nepaņemt? – jautāja Černihs. – Teiksim, rīt?
– Nu,