LITMIR.BIZ

Скачать книгу

tā, it kā būtu viņa verdzenes. Es zinu, ka dažiem cilvēkiem patīk šāda veida spēles. Bet notiekošais nebija kā spēle, baudu ar tiem kliedzieniem nevar saistīt. Manas ausis joprojām zvanīja: «Sūciet, es teicu. Vai kāds ļoti cenšas?» un vēl viens ass sitiens. Un nekādi droši vārdi netika lietoti, un šķiet, ka šādos pasākumos tie ir obligāti. Nē, tā nebija izvarošana – es arī dzirdēju vaidus. Un tad viņš aizliedza vaidēt, un vaidēšana norima. Un beigās viena skaļi smējās ar viņu sirdī. Interesanti, vai viņai patika tas, kā viņš viņu sita, kā viņš viņu sauca par kuci, kā viņš piespieda viņu izpildīt viņa pavēles, vai arī laipnais veids, kā viņš viņai atļāva: «Vai tu vari pieķerties»? Es nevaru aptīt savu galvu.

      Es nekļūdījos, nosaucot viņu par maniaku. Es nemaz nekļūdījos. Manam priekšniekam ļoti patīk smags sekss. Interesanti, ja es tiktu pieķerta, ko darītu šāda tipa cilvēks? Kādu iemeslu dēļ ir skaidrs, ka viņš viņu neatlaidīs ar smaidu. Man nebija pietiekami daudz iztēles, lai iedomāties, ko tieši viņš darīs. Trakais perverss. Es pateicos Veronikai Ivanovnai par to, ka viņa simts reizes atkārtoja galveno noteikumu – netikties ar varas iestādēm. Tagad ir skaidrs: viņa neslēpa mūs no priekšnieka, bet gan viņu no mums.

      Ieslēdzu telefonu un uzreiz ieraudzīju neatbildētos zvanus. Es to sazvanīju.

      – Kur tu esi pazudis? – Serjoža bija sašutis. – Mēs šodien gribējām aiziet uz kino!

      – Atvainojiet, es kavēju darbā.

      – Viss ir kārtībā?

      «Jā,» es meloju. – Šodien nekur neiešu, esmu noguris.

      – Vai esi pārliecināts, ka tev viss kārtībā?

      – Jā.

      Viņš noteikti kaut ko dzirdēja manā tonī, jo viņš sāka precizēt:

      – Karin, vai tevi atlaida?

      – Protams, nē. Viss ir kārtībā. Alga uz kartes šonedēļ jau ir samazinājusies, mana sirds nevarētu būt priecīgāka.

      – Ak, tad labi. Piezvanīsim tev. ES mīlu.

      Es neatbildēju. Kaut vai tāpēc, ka es viņam nekad neatbildēju ar to pašu. Interesanti, ja es pametīšu pirmdien, vai Seryozhka sapratīs, ka es kaut ko slēpju?

      Bet pēc divām brīvdienām es nomierinājos. Es tikai sapratu, ka tā ir mana paša vaina. Mani daudzkārt brīdināja un atkārtoja par mājā pavadīto laiku. Es pārkāpu noteikumus un sapratu. Kurš vainīgs? Bet es netiku pieķerts, es ticu tikai ar morālu šoku. Atcerējos par kameru pie izejas, sākumā nodrebēju, bet ātri palaidu vaļā – neviens nepārbaudīs visus ierakstus, ja nekā netrūks! Filmēšana nepieciešama tikai ārkārtas situācijās. Par to pārliecinājos pati, kas nodrošināja iespēju aizmigt.

      Pirmdien atkal nervozēju, tāpat kā pirmajā darba dienā. Un nekas nenotika. Viss ir kā parasti – tikai Timurs pie visiem trīsdesmit diviem smaida un vicina roku katru reizi, kad skrienu garām. Viņš un es esam mazliet ķīlnieki šeit esošajai situācijai, bet ko tad? Tas, ko priekšnieks dara pēc mūsu aiziešanas, nav mana darīšana. Viņš, protams, ir izvirtulis, bet kurš gan ar viņu tiksies, ja līgumā vienkāršā angļu valodā rakstīts – nē, nē?

      5. nodaļa

      Pērkons iesita, kad nepatīkamo atgadījumu biju gandrīz izdzēsis no atmiņas. Pēc nedēļas es atkal lēkāju pa māju ar lupatu un dejoju atskaņotājā skanošai mūzikai.

      «Ay like tu move it, move it,» viņa dziedāja līdzi, cik vien spēja, un tajā pašā laikā veica asas kustības ar gurniem.

      Timura vēl nav, bet, ja viņš to redz, viņš smiesies, līdz smiesies. Un puisim ir labi vēlreiz pasmieties. Kādu dienu Veronika Ivanovna bija lieciniece manai dejošanai un dziedāšanai lauzītā angļu valodā un dienas vidū ieradās paskatīties, vai viss ir kārtībā. Bet ideālā sekretāre tikai pacēla uzaci, neļāva smaidīt, bet braukāja ar pirkstu gar plauktu un pārliecinājās, ka nav putekļu. Viņa pamāja, paslavēja un teica, lai turpinu. Viņai nopietni bija vienalga, kas te notiek, ja vien rezultāts palika nevainojams. Tas ir, es nebaidījos no publikas un neko sev neliedzu.

      Bet, protams, es nevarēju šeit redzēt katru cilvēku. Viņa pagriezās līdzi mūzikai, svieda lupatu no vienas rokas uz otru, sastinga un pārsteigumā iekliedzās – viņš sēdēja krēslā. Viņš vērīgi paskatījās uz mani. Ārā ir diena! Viņš vienkārši nevarēja būt šeit! Izlīda kliedziens un iestrēga gaisā – čīkstošs, nepatīkams, un es saspringu no šausmām. Es nepārkāpu nekādus noteikumus, gandrīz visu pabeidzu, tāpēc histērijai nebija pamata. Es mēģināju sagatavoties un sasveicināties, bet viņš mani piekāva:

      – Tātad tu esi Karīna.

      «Jā,» es nervozi stostījos. – Sveiks, Aleksandr…

      Viņš pārtrauca:

      – Tātad tu esi tā pati Karīna, kurai patīk lūrēt. Patika?

      Un visi vārdi izlidoja no manas galvas. Es noteikti sapratu, ko viņš ar to domāja. Viņa nobālēja un skatījās grīdā, domādama, ko lai saka šajā gadījumā. Tas ir dīvaini, bet es nebiju gatavs tikai šādiem gadījumiem.

      – Es jautāju, vai tev patika?

      Viņa nomurmināja zem deguna, kaut arī īsti nedzirdēja sevi:

      – Nē… es to nedarīju speciāli! Es… mana somiņa… es negribēju traucēt… es nemaz nedomāju…

      – Ar ko tu tagad runā? Man šķiet, ka uzdevu jautājumu. Paskaties uz mani.

      Paskatījos uz augšu un nodrebēju. Viņš pasmaidīja. Es noteikti šo nebiju gaidījis. Viņa acis ir ļoti tumšas, gandrīz melnas. Dēmons miesā, bet smaids šim tēlam nederēja. Un šķita, ka tonis kļuva citādāks – maigāks:

      – Karīna, noliec lupatu malā un sēdies. Kāpēc jūs visi esat zaļi? ES tikai jautāju.

      Lēnām viņa pagriezās un vēl lēnāk ieņēma pretējo krēslu. Man trīcēja rokas. Bet es joprojām neesmu nomākts gudrais, vienkārši viņa negaidītā parādīšanās mani izsita no līdzsvara. Es izmantoju šīs sekundes, lai apkopotu savas domas. Viņa apsēdās, iztaisnoja muguru, pacēla zodu. Tiesa, viņa nevarēja skatīties viņam acīs, tāpēc runāja uz sāniem un darīja visu iespējamo, lai viņas balss pārāk nedrebētu:

      – Aleksandr Dmitrijevič, man jāatvainojas par to laiku. Un, protams, es atzīstu savu vainu – es zināju noteikumus. Bet tad viss sanāca tā… Es to neplānoju! Skaidrs, ka es pārkāpu vienošanos, bet atzīt to būtu bijis vēl netaktiskāk. Tāpēc es klusēju.

      – Kā ir atbildēt uz dažiem saviem jautājumiem, nevis uz tiem, kas jums tiek uzdoti? – viņš tikko manāmi piemiedza acis, bet smaids nepazuda. – Es jautāju tikai vienu: vai tev patika lūrēt?

      – Kas? – Es nevarēju aptvert jēgu.

      «Es zināju, ka esat mājā.» Bet tad nolēmu neiejaukties.

      – Kas?! – Tagad es atkal pielēcu.

      – Apsēdies. «Mēs runājam,» viņš sausi atcirta, un es atkal iekritu krēslā.

      Tagad mana balss trīcēja vēl vairāk:

      – Kā tu zināji? Vai tu zināji veselu nedēļu?! Un tad…

      – Un tad, un visu nedēļu. Kad viņš ievācās, Ņikita teica, ka nez kāpēc tu atgriezies mājā. Es tevi neredzēju, tad uzzināju, ka tu aizgāji tikai trīs stundas vēlāk.

      Ņikita acīmredzot ir tas pats apsargs, kuram es mācīju smaidīt un sveikt! Un viņš tik bezsirdīgi no manis atteicās? Uzreiz?! Sasodīts RoboCop!

      – Bet… kāpēc tad jūs mani

Скачать книгу