LITMIR.BIZ

Скачать книгу

sievietes. Šķiet, ka viņai nav vairāk par trīsdesmit, ļoti skaista brunete. Bet viņa kļuva tik nenormāla kāda iemesla dēļ – tas bija no darba ar īstu maniaku. Un viņa ir patiesi neizpratnē, kā cilvēki nevar atcerēties pāris simtus noteikumu. Viņai noteikti ir daudz, daudz vairāk, kas jāapsver. Ha, un man arī likās, ka Seryozhka bija pārāk pareiza. Šeit ir tādi ar likumu pārņemti eksemplāri, ka tie varētu piederēt zoodārzam vai izstādei.

      Viņa rūpīgi nokopēja manus pases datus, adresi, tālruņa numuru un nez kāpēc manu vecāku tālruņu numurus. Viņa paskaidroja, ka gadījumā, ja es pazustu kopā ar visām manām vērtībām. Tikai līguma kontekstā nekā personīga! Un tad viņa mani izdzina. Ejot garām vārtiem, pamāju kabīnē esošajam sargam, bet viņš nekā nereaģēja. Šķiet, ka maniaks algo tikai tādus pašus maniakus.

      Es ilgi nebaidījos. Galu galā līgumā ir paredzēta tūlītējas atlaišanas iespēja – šajā gadījumā es nesaņemšu samaksu tikai par kārtējo nedēļu. Un, ja es paziņošu trīs dienas iepriekš par aiziešanu, tad arī viņu atdos. Līgums neizskatījās verdzīgs, visi punkti bija sīki izrunāti: ja gribi, pildi, ja negribi, meklē citu vietu. Ir daudz lielāka iespēja, ka mani atlaidīs. Es biju pārliecināts, ka par šādu naudu es patiešām vēlos vismaz mēģināt.

      3. nodaļa

      Un vēl nākamajā dienā es ļoti uztraucos. Ierados vienu minūti pāri desmitiem – gribēju, lai paliek vairāk laika. Bet visa tīrīšana aizņēma ne vairāk kā trīs stundas. Un tas neskatoties uz to, ka es pastāvīgi ieskatījos līgumā un to pārbaudīju. Nav pārāk daudz pienākumu, ar kuriem nevarētu tikt galā. Ceturtdien, kad vēl jāmazgā veļa, būs nedaudz vairāk – divas stundas maksimums. Tad kāpēc gan nestrādāt šādi?

      Otrajā dienā es uzelpoju vieglāk. Veronika Ivanovna zvanīja tikai vienu reizi:

      – Uz gultas ir krekls. Vai tas ir skapī vai mazgāšanā?

      «Izmazgāt veļu, Karīna, kas būs…» viņa apklusa, kā skolotājs ietur pauzi, lai skolēns atbildētu.

      Un es attaisnoju viņas cerības:

      – Ceturtdien!

      – Godīgi sakot, tu mani ļoti iepriecini. Gludiniet to piektdien, ja jums nav laika ceturtdien.

      – Paldies. Atvaino ka traucēju.

      – Ko tu dari! Tādos gadījumos zvaniet. Tas ir daudz labāk nekā darīt kaut ko nepareizi!

      Un tad es mierīgi pārdzīvoju ceturtdienu. Un viņa laistīja ziedus, kā noteikts, mērot devu ar vārglāzi. Es arī jutos kā maniaks, bet tas padarīja to tikai jautru. Un ceturtdien satiku pavāru, palikusi vēlu. Viņiem te ir vesela veļas telpa – izmazgā, gludina, noliec vēlākam, ja sanāks par ciešu, neviens nepamanīs.

      Pavārs izrādījās diezgan jauns puisis, apmēram piecus gadus vecāks par mani. Tikko liku podus, kad uzkāpu pa kāpnēm no pagraba, kur atradās veļas mazgātava, garāža un kaut kāda aizslēgta noliktava.

      Puisis vardarbīgi nodrebēja. Es pacēlu rokas, kā to dara astronauti filmās, satiekot citplanētiešu civilizācijas, un plati pasmaidīju:

      – Sveiki, es esmu Karīna. Es dabūju apkopējas darbu!

      «Ak, sveiks,» viņš nešķita ļoti laimīgs. – Tātad Margarita jau ir atlaista. Tā es domāju.

      – Vai jūs strādājāt pirms manis? – Man bija prieks redzēt vismaz kādu dzīvu radību. «Es domāju, kāpēc viņa tika atlaista.» Kāds ir tavs vārds?

      «Timurs,» viņš atbildēja. – Un nesēdi šeit, netraucē. Viņiem šeit ir tādi noteikumi, ka, ja jūs sajaucat kaut mazāko lietu, viņi jūs izmetīs ārā. Un mana māte ir slima. Dodieties prom, ja esat pabeidzis.

      Es biju pārsteigts un atkāpos, murminot:

      – Nu es neiejaukšos.

      Es neuzdrošinājos uzdot jautājumus. Ne pārāk izskatīgs puisis, ļoti tievs, ar brillēm, bet viņu lutināja galvenokārt drūmā sejas izteiksme. Apbrīnojami, līdz kādai personai ir samazinājies – viņš baidās būt apjucis pat uz minūti! Un viņa situācija šķiet bezcerīga – tāpēc viņš tik ļoti cenšas, ka jau ir izturējis veselu mēnesi. Nu, kā ar mani? Sadusmot kādu, jo tev pietrūkst cilvēciskas komunikācijas? Jā, es labprātāk lidotu mājās vai pie Serežkas.

      Serjožai mana pozīcija nemaz nepatika. Bet viņš nemēģināja mani atrunāt – viņš teica, ka es drīz lidošu prom no šāda tirāna. Es izmantoju galveno argumentu: tā ir liela nauda par četrām darba stundām dienā. Un tad viņa runāja par visām viņu dīvainībām, par divpadsmit pilnīgi identiskiem krekliem drēbju skapī, par atsevišķām atvilktnēm ar pulksteņiem un aproču pogām, par iebiedēto pavāru un robokopu apsardzes kabīnē. Serjožka smējās un ironizēja, ka «nevar aizliegt dzīvot skaisti, bet labāk vispār nedzīvot, nevis šādi.» Un pēc dažām dienām arī es pieradu. Bet es viņam nekad neteicu, ka esmu strādājis pie viņa paša direktora. Es pat nezinu, kāpēc. Tāpēc, ka viņš ir reprezentabls kā ellē? Vai tāpēc, ka viņa nolēma, ka Serjožkai tas būs nepatīkami? Vai arī es nevēlējos apspriest mūsu darba devēju no dažādiem leņķiem – kā biroja vadītāja un kā neredzama īrniece mājā, kurā es slauku putekļus? Man nav ne jausmas, es vienkārši to neteicu. Un kāda starpība, ja saskaņā ar līguma noteikumiem man nav paredzēts satikties ar savu priekšnieku? Var teikt, ka es strādāju Veronikas Ivanovnas labā, un tas būs patiesāk.

      Vai varbūt tā ir taisnība, ka šis darbs ir paredzēts tikai atbildīgajiem? Vai arī es nemanot pārvērtos par Veroniku Ivanovnu? Jo pēc dažām dienām es jutos viegli. Dažreiz pienākumu bija vairāk, dažreiz mazāk, bet absolūti nekā neiespējama. Alga ne tikai sildīja manu dvēseli, bet arī deva spēku jebkuram sasniegumam. Tagad jau ātri sakopoju, klausījos mūziku austiņās, gludināju kreklus, kamēr tie lidoja, neuztraucoties, ka sadedzinu dārgo audumu – tikai pirmo reizi trīcēja rokas. Bet jebkura pieredze parādās procesā, un tā parādījās kopā ar pārliecību. Noslaucīju vāzes, joprojām nedaudz satraukusies – tās droši vien ir miljonu vērtas. Bet pārējais ir pilnīgā kārtībā. ES biju laimīgs. Un Veronika Ivanovna bija trīs reizes laimīga. Pēc nedēļas viņa jau mani slavēja, aizmirstot par sākotnējo aukstumu. Retos gadījumos es sveicināju Timuru, viņš pieklājīgi atbildēja, taču nebija novērsis no sava darba, un es viņu nemudināju. Apsargs kabīnē arī sāka atbildēt uz sveicieniem un reizēm pat smaidīt – nu jau visi humanizējas atbilstoši vajadzīgajam standartam!

      Un piektdien notika katastrofa. Ne man – Timuram. Atvadījos no viņa, paspēru dažus soļus, bet tad atkāpos. Pareizi, kaut kas nav kārtībā. Pavārs stāvēja nosalis virs galda virsmas. Un es joprojām nekad neesmu redzējis viņu bez kustībām.

      Viņa uzmanīgi tuvojās. Viņa priekšā uz paplātes stāvēja kēkss.

      – Kas notika? – Es nevarēju pretoties.

      «Sadedzināt,» viņš izdvesa, nepaskatīdamies. – Taimeris, iespējams, ir iestatīts nepareizi.

      Paskatījos vērīgāk – tiešām, vienā pusē bija pārogļojusies garoza. Bet puisis izskatījās tā, it kā viņš būtu nejauši nogalinājis cilvēku un tagad mēģināja aptvert šo faktu.

      – Ja tu to nogriezīsi? – es ieteicu.

      – Tas ir aizliegts. Viņi tevi atlaidīs. Lai gan tagad mani tik un tā atlaidīs.

      Viņš bija saspiests. Es atcerējos viņa māti – ne velti viņš ar to sāka mūsu iepazīšanos. Jā, tā ir problēma. Bet ne tādā mērā, kā nogalināt sevi?

      – Tātad, Timur, mosties! – es pacēlu balsi. – Vēl ir laiks!

      «Četrdesmit minūtes,» viņš atbildēja tikko dzirdami.

      – UN? –

Скачать книгу