LITMIR.BIZ

      PROLOGS

      Viņš zināja, ka agri vai vēlu tas atkal uzpeldēs. Ko tādu nebija iespējams noslēpt. Ik vārds bija vedis viņu tuvāk nenosaucamajam un drausmīgajam. Tam, ko viņš tik daudzus gadus bija centies nomākt.

      Tagad vairs nebija iespējams aizbēgt. Iedams sparīgā gaitā, viņš juta, ka rīta gaiss piepilda plaušas. Sirds krūtīs dauzījās. Viņš negribēja turp iet, taču tas bija jādara, tāpēc atstāja visu likteņa ziņā. Ja kāds būs mājās, būs jārunā. Ja neviens neatvērs, viņš dosies uz darbu, it kā nekas nebūtu noticis.

      Bet durvis pēc klauvējiena atvērās. Viņš iegāja iekšā un, samiedzis acis, centās krēslā kaut ko saskatīt. Taču pretī nestāvēja cilvēks, kuru viņš bija cerējis ieraudzīt. Tas bija kāds cits.

      Viņas garie mati ritmiski šūpojās, kad viņš tai sekoja istabā. Galvā šaudījās domas. Nekas nebija tā, kā jābūt. Viss bija nepareizi, tomēr šķita pareizi.

      Pēkšņi viņš apklusa. Kaut kas ietriecās saules pinumā ar tādu spēku, ka teikums aprāvās pusvārdā. Viņš paskatījās lejup un redzēja asinis, kas sāka sūkties no brūces, no kuras tikko bija izvilkts nazis. Tad jauns dūriens, jaunas sāpes, asais asmens ķermenī pagriezās.

      Viņš zināja, ka tās ir beigas. Šeit viss beigsies, lai gan vēl bija palicis tik daudz ko izdarīt, redzēt un izjust. Vienlaikus notiekošais savā ziņā bija taisnīgs. Viņš nebija pelnījis savu labo dzīvi un visu, ko tā dāvājusi. Īpaši pēc tāda nodarījuma.

      Kad sāpes bija notrulinājušas maņas un nazis vairs nekustējās, parādījās ūdens. Laivas šūpošanās. Kad viņu ieskāva aukstā jūra, visas citas sajūtas atkāpās.

      Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija viņas garie mati. Gari un tumši.

      – Pagājuši jau trīs mēneši! Kāpēc neesat viņu atraduši?

      Patriks Hedstrēms uzlūkoja pretimsēdošo sievieti. Ar katru tikšanās reizi viņa izskatījās arvien vairāk sagurusi. Viņa nāca uz Tanumshedes policijas iecirkni reizi nedēļā. Katru trešdienu. Tas turpinājās kopš novembra sākuma, kad pazuda viņas vīrs.

      – Mēs darām visu, ko varam, Sīa. Tu taču zini.

      Nebilzdama ne vārda, viņa palocīja galvu. Klēpī kopā saņemtās rokas drebēja. Kad viņa paskatījās augšup, acīs sariesās asaras. Patriks to redzēja ne pirmoreiz.

      – Viņš neatgriezīsies, vai ne?

      Tagad balss drebēja tāpat kā rokas, un Patriks iekšēji cīnījās ar vēlēšanos apiet apkārt galdam un mierinoši apskaut trauslo sievieti. Pretēji instinktīvajai vēlmei aizsargāt, viņš tomēr saglabāja vēsu profesionalitāti un apsvēra atbildi. Beidzot dziļi ieelpoja un teica:

      – Nē, domāju, ka ne.

      Viņa vairs neko nejautāja, bet Patriks redzēja, ka šie vārdi tikai apstiprina to, ko Sīa Šelnere jau pati zināja. Viņas vīrs neatgriezīsies. Trešajā novembrī Magnuss bija pusseptiņos piecēlies, nomazgājies dušā, apģērbies, vispirms pamājis ardievas abiem bērniem, tad sievai, kas devās dienas gaitās. Īsi pēc pulksten astoņiem Magnuss bija redzēts izejam no mājas uz darbu “Tanumas logos”. Un neviens nezināja, kur viņš pēc tam palicis. Viņš tā arī neieradās pie kolēģa, kurš parasti veda uz darbu. Magnuss Šelners bija pazudis kaut kur starp savām mājām netālu no stadiona un kolēģa māju blakus Fjelbakas minigolfa laukumam.

      Policija bija izpētījusi katru viņa dzīves sīkumu. Viņu izsludināja meklēšanā, un policija iztaujāja vairāk nekā piecdesmit cilvēku, ieskaitot kolēģus, ģimenes locekļus un draugus. Viņi bija meklējuši parādus, kuru dēļ viņš varētu būt spiests bēgt, un slepenas mīļākās. Tika pārbaudīta varbūtība, ka viņš piesavinājies darba devēja naudu, – viss, kas varētu izskaidrot, kāpēc cienījams, četrdesmit gadus vecs vīrietis, kuram ir sieva un divi bērni pusaudži, pēkšņi varētu iziet no mājām un pazust. Taču policijai nebija neviena pavediena. Nekas neliecināja, ka viņš būtu aizceļojis uz ārzemēm, arī no pāra kopīgā rēķina bankā nebija izņemta nauda. Magnuss Šelners vienkārši bija izkūpējis gaisā.

      Pavadījis Sīu līdz izejai, Patriks piesardzīgi pieklauvēja pie Paulas Moralesas durvīm. – Ienāc, – viņa uzreiz atsaucās. Viņš iegāja kabinetā un aiztaisīja durvis.

      – Atkal Šelnera sieva?

      – Jā, – Patriks nopūzdamies apsēdās apmeklētāju krēslā. Viņš saslēja kājas uz galda, bet, pamanījis Paulas nikno skatienu, aši nocēla.

      – Domā, ka viņš ir miris?

      – Baidos, ka tā, – Patriks atbildēja. Viņš pirmoreiz skaļi izteica jau uzreiz pēc Magnusa pazušanas radušās aizdomas. – Esam visu pārbaudījuši, un viņam nebija neviena parastā iemesla, lai pazustu. Šķiet, ka vienu dienu izgājis no mājas un… viss.

      – Bet līķis nav atrasts.

      – Nē, līķa nav, – Patriks piekrita. – Un kur lai mēs meklējam? Nevaram pārmeklēt visu jūru vai pārķemmēt visus Fjelbakas apkārtnes mežus. Atliek sēdēt rokas klēpī salikušiem un cerēt, ka kāds atradīs. Dzīvu vai mirušu. Jo man nav ne jausmas, ko vēl varētu darīt. Un es nezinu, ko teikt, kad Sīa katru nedēļu ierodas, cerēdama, ka izmeklēšana būs pavirzījusies uz priekšu.

      – Tā viņa piedalās situācijas risināšanā. Viņai šķiet, ka kaut ko dara, nevis tikai sēž mājās un gaida jaunumus. Mani tas padarītu traku. – Paula paskatījās uz fotogrāfiju, ko turēja blakus datoram.

      – Es saprotu, – Patriks teica. – Tomēr vieglāk nekļūst.

      – Protams, nē.

      Brīdi šaurajā kabinetā valdīja klusums. Beidzot Patriks piecēlās kājās. – Atliek vien cerēt, ka viņš atradīsies. Tā vai citādi.

      – Šķiet, tev taisnība, – Paula sacīja, bet viņa bija tikpat nomākta kā Patriks.

      – Resnīte.

      – No tādas dzirdu! – Anna, skatīdamās spogulī, norādīja uz Ērikas vēderu.

      Ērika Falka pagriezās profilā, tāpat kā Anna, un viņai bija vien jāpiekrīt. Augstā debess, viņa bija milzīga. Gigantisks vēders, kuram tikai skata pēc pielipināta mazmazītiņa Ērika. Un tieši tā viņa arī jutās. Iznēsājot Maju, ķermenis bija apbrīnojami lokans, bet šoreiz vēderā bija divi bērni.

      – Es tevi nemaz neapskaužu, – jaunākās māsas nežēlīgajā atklātībā teica Anna.

      – Milzīgs paldies, – Ērika atbildēja, iedunkādama viņu ar savu vēderu. Anna atbildēja ar tādu pašu dunku, un abas gandrīz zaudēja līdzsvaru. Brīdi viņas plivināja rokas, cenzdamās noturēties kājās, bet tad sāka tik nevaldāmi smieties, ka vajadzēja vien apsēsties uz grīdas.

      – Smieklīgi! – slaucīdama acis, teica Ērika. – Nevienam nevajadzētu tā izskatīties. Kā Barbapapa un tā vīra no Monthy Python skeča krustojums, kas eksplodē, apēdis piparmētru kūciņu.

      – Esmu bezgala pateicīga, ka tev būs dvīņi. Blakus tev es izskatos kā slaida nimfa.

      – Nav par ko, – Ērika atbildēja, cenzdamās pieslieties kājās, taču nekas nesanāca.

      – Pagaidi, es palīdzēšu, – Anna teica, taču arī zaudēja nevienlīdzīgajā cīņā ar zemes pievilkšanas spēku un atkal piezemējās uz pēcpuses. Māsas saskatījās, abām prātā bija viena doma, un abas vienā balsī iebļāvās: – Dan!

      – Kas noticis? – no pirmā stāva atskanēja balss.

      – Mēs nevaram piecelties! – Anna kliedza.

      – Ko tu teici?

      Viņas dzirdēja, ka viņš tuvojas guļamistabai.

      – Ko jūs darāt? – Dans uzjautrināts vaicāja, ieraudzījis, ka viņa līgava Anna un viņas māsa sēž uz grīdas lielā spoguļa priekšā.

      – Mēs nevaram piecelties, – Ērika teica, sakopojusi pēdējās pašcieņas paliekas, un pastiepa roku.

      – Pagaidiet,

Скачать книгу