LITMIR.BIZ

Скачать книгу

vecā Valtera skopuma izpaudumus, kurš Izraeļa dēliem tik raksturīgs, – sīkumaina taupība, kaulēšanās par niecīgiem grašiem, apkaunojoša cenas pazeminājuma izdiedelēšana, visi augļotāju paņēmieni.

      – Un, par spīti visam, viņš ir lāga vīrs, kas netic nekam un visus vazā aiz deguna. Avīzi, kas ir oficioza, katoliska, liberāla, republikāniska, orleāniska, īsta kārtu kūka, viņš dibinājis tikai tādēļ, lai ar to atbalstītu savas biržas operācijas un dažādos pasākumus. Šai ziņā viņš ir spēcīgs, nopelna miljonus ar akciju sabiedrībām, kurām nav ne četri sū kapitāla…

      Senpotens nemitīgi turpināja, uzrunādams Diruā par “dārgo draugu”.

      – Vecais blēdis reizēm izsaka Balzaka varoņu cienīgus vārdus. Iedomājieties, vienudien atrodos viņa kabinetā kopā ar veco graustu Norbēru un donkihotu Rivalu, te pēkšņi ienāk mūsu administrators Montlens ar visā Parīzē pazīstamo safj anādas portfeli padusē. Valters paceļ snīpi: “Kas jauns?”

      Montlens vientiesīgi atbild: “Nupat samaksāju sešpadsmit tūkstošus franku, ko bijām parādā par papīru.”

      Šefs izbailēs salēcās: “Kā jūs teicāt?”

      “Es nupat samaksāju parādu Privā kungam.”

      “Jūs esat traks!”

      “Kāpēc?”

      “Kāpēc… kāpēc… kāpēc…”

      Noņēmis brilles no deguna, Valters tās noslaucīja. Pēc tam pasmīnēja savu blēdīgo smīnu, kas ikreiz savelkas ap tuklajiem vaigiem, kad viņš grasās pateikt kaut ko dzēlīgu vai bezkaunīgu, un zobgalīgā, pārliecinātā tonī ierunājās: “Kāpēc? Tāpēc, ka mēs būtu varējuši izspiest četrus līdz piecus tūkstošus rabata.”

      Montlens brīnīdamies iebilda: “Bet, Valtera kungs, visi rēķini taču bija pilnīgā kārtībā, es pats tos pārbaudīju, un jūs akceptējāt…”

      Tad šefs, atkal kļuvis nopietns, sacīja: “Nedrīkst būt tik vientiesīgs kā jūs. Jums jāzina, Montlena kungs, ka parādus vajag uzkrāt un tad izkaulēt atlaides.”

      Senpotens ar pazinēja skatienu pakratīja galvu.

      – Ko jūs teiksiet? Vai nav īsts Balzaks?

      Diruā nebija lasījis Balzaku, tomēr atbildēja ļoti pārliecināti:

      – Jā, piķis un zēvele!

      Pēc tam reportieris nosauca Valtera kundzi par muļķa zosi, Norbēru de Varenu par vecu nelaimes putnu, Rivalu par Fervaka kopiju. Tad viņš atgriezās pie Forestjē:

      – Tam vienkārši ir laimējies apprecēt tādu sievu – un vairāk nekas.

      – Kas viņa īsti ir par sievieti? – Diruā jautāja.

      Senpotens paberzēja rokas.

      – Tā ir šķelme, slīpēts sievišķis! Vecā uzdzīvotāja grāfa de Vodreka mīļākā, kurš tai iedeva pūru un izprecināja…

      Diruā pēkšņi juta saltas trīsas, muskuļi krampjaini savilkās, viņā modās tieksme izlamāt un iecirst pļauku šim vecajam tenku maisam. Bet viņš to tikai pārtrauca, ieprasīdamies:

      – Vai Senpotens ir jūsu īstais vārds?

      Reportieris bez mazākā apjukuma atbildēja:

      – Nē, mans vārds ir Tomā. Tikai redakcijā mani iesaukuši par Senpotenu1.

      – Man rādās, ka ir jau vēls, un mums vēl jāapmeklē abas ievērojamās personas, – sacīja Diruā, maksādams par tēriņu.

      Senpotens sāka sirsnīgi smieties.

      – Jūs nu gan vēl esat vientiesīgs! – viņš teica. – Vai jūs tiešām ticējāt, ka es iešu jautāt šim ķīnietim un indietim, ko viņi domā par Angliju? It kā es nezinātu labāk, kas viņiem jādomā, lai izpatiktu “Franču Dzīves” lasītājiem. Esmu jau intervējis simtiem ķīniešu, persiešu, indusu, čīliešu, japāņu un citu. Pēc manām domām, viņi visi atbild vienu un to pašu. Man tikai jāpaņem mans raksts par pēdējo iebraucēju un vārdu pa vārdam jānoraksta. Mainās tikai virsraksts, personas vārds, tituli, vecums, pavadoņi. Te nu nedrīkst kļūdīties, jo tad “Figaro” vai “Goluā” uzreiz pieķertu mani. Bet no viesnīcu “Bristole” un “Kontinentāls” šveicariem es piecās minūtēs dabūšu par to visprecīzākās ziņas.

      Aiziesim līdz turienei kājām, pa ceļam uzsmēķēsim cigāru. Kopsummā pieprasīsim redakcijā simt sū par braukšanas izdevumiem. Redzi, dārgais draugs, kā rīkojas praktiski cilvēki.

      – Laikam gan ir diezgan ienesīgi tādā veidā strādāt par reportieri? – Diruā jautāja.

      Žurnālists atbildēja noslēpumaini:

      – Jā, tomēr nekas nav tik ienesīgs kā apslēptā reklāma hronikā.

      Viņi gāja pa bulvāri uz Madlenas baznīcas pusi.

      – Ja jums ir kas darāms, – Senpotens piepeši teica līdzgaitniekam, – jūs man neesat vajadzīgs. Diruā paspieda viņam roku un griezās atpakaļ. Jauno žurnālistu tirdīja doma par “Āfrikas strēlnieka atmiņu” turpinājumu, kas viņam vakarā jāuzraksta. Soļodams pa ielu, viņš prātā pārcilāja dažādus vērojumus, spriedumus, atgadījumus un tā nemanot sasniedza Elizejas lauku avēniju, kur varēja redzēt tikai retus gājējus, jo Parīze šajās tveicīgajās dienās bija tukša.

      Paēdis pusdienas vīna pagrabiņā netālu no Triumfa arkas Zvaigznes laukumā, Diruā pa ārējiem bulvāriem lēnām atgriezās kājām mājās un atsēdās pie galda, lai strādātu.

      Bet, tikko acu priekšā bija lielā, baltā papīra lapa, viss domās savāktais materiāls izzuda no prāta, it kā viņa smadzenes piepeši būtu izkūpējušas. Diruā pūlējās savākt atmiņu drumslas un saturēt, bet tās tūlīt atkal aizslīdēja vai arī virpuļoja pa galvu juku jukām, un viņš nezināja, kā tās pasniegt, kā ietērpt vārdos un ar kuru iesākt.

      Stundu velti nomocījies un saķēpājis piecas papīra lapas ar sākuma teikumiem, kuriem nebija varējis atrast turpinājumu, Diruā nolēma: “Neesmu vēl pietiekami iemanījies amatā. Vajadzēs ņemt vēl vienu mācību stundu.” Izredzes vēl vienu rītu strādāt kopā ar Forestjē kundzi, cerības uz ilgo, intīmo, sirsnīgo, tik jauko divvientulību modināja viņā nepacietīgas gaidu trīsas. Viņš agri likās gulēt, tagad gandrīz pat baidīdamies atgriezties pie darba, jo tas pēkšņi varētu veikties.

      Nākamajā rītā viņš piecēlās pavēlu, jau iepriekš tīksminādamies par gaidāmo tikšanos un tīši to attālinādams.

      Pulkstenis bija desmit, kad Diruā piezvanīja pie drauga dzīvokļa durvīm.

      – Forestjē kungs patlaban strādā, – paziņoja kalpotājs.

      Diruā nebija ne iedomājies, ka vīrs varētu būt mājās. Viņš tomēr neatlaidās:

      – Pasakiet Forestjē kungam, ka man ar viņu steidzami jārunā.

      Minūtes piecas Diruā gaidīja un tad tika ievests tanī pašā kabinetā, kur bija pavadījis tik brīnišķīgu priekšpusdienu.

      Viņa vietā sēdēja Forestjē mājas halātā, ar mīkstām tupelēm kājās, mazu cepurīti galvā un rakstīja, bet Forestjē kundze, ietinusies tanīs pašos baltajos rītasvārkos, ar elkoni atbalstījusies pret kamīna dzegu, diktēja, kūpinādama cigareti.

      Apstājies uz sliekšņa, Diruā nomurmināja:

      – Lūdzu, piedodiet! Vai es jūs traucēju?

      Forestjē dusmīgi paskatījās uz viņu un norūca:

      – Ko

Скачать книгу