Скачать книгу

kādu cepumu. "Tas vien, ka tu kaut ko atkārto neskaitāmas reizes un pats tam tici, vēl nebūt nenozīmē, ka tā patiešām ir taisnība." Tā bija viena no pirmajām atklāsmēm, ko Loralī bija ierakstījusi savā dienasgrāmatā. Loralī klusi piebilda: – Tev pašai savu raižu pietiek, un man nudien nebija ne mazākā nodoma tām pievienot vēl arī mūsējās. Es biju ļāvusies sapņiem, ka mēs viena otrai varēsim palīdzēt, kamēr es atkal nostāšos uz kājām, un ka tas satuvinās tevi ar Ouenu. Viņš ir tava miesa un asinis, Merita, pat tad, ja par mani tas nav sakāms. Diemžēl mēs nākam komplektā, bet es ceru, ka tu to pieņemsi.

      Tad Merita piecēlās kājās un ar plaukstām gludināja savus neinteresantos svārkus, itin kā vēlēdamās notīrīt kādu traipu. Neglīta plastmasas stīpiņa neļāva viņas skaistajiem matiem krist uz sejas, taču nespēja tos aizkavēt mesties dejā ar vēju; tie plīvoja tveicīgajā gaisā, līdzinādamies nepacietīgam bērnam, kas lēkā no vienas kājas uz otru. Loralī, to iedomājoties, gribējās pasmaidīt. Viņa atcerējās kādu fotogrāfiju, kurā Merita redzama kā maza meitene. Kājās viņai bija koši sarkanas, mirdzošas kurpes un mugurā sārti pašas sašūti svārciņi. Loralī nešaubījās, ka šī meitene vēl mājo kaut kur Meritas dvēselē. Viņa tikai nezināja, vai tā mazā meitene, kura reiz mīlēja košas kurpes un pati šuva sev drēbes, bet tagad ir apglabāta zem pārāk ilgajiem skumju gadiem, vēl spētu atrast ceļu ārā no slēptuves. Viņa cerēja, ka tomēr spētu. Meritas pašas un Ouena labā.

      Meritas balss bija spēcīga. Teju vai likās, ka viņa šos vārdus ir prātā trenējusies izrunāt. – Par spīti tam, ko tu varbūt domā par mani, es savu tēvu mīlēju. Ilgu laiku pēc manas mammas nāves mēs bijām viens otram ļoti vajadzīgi. Līdz brīdim, kad uzradies tu un es viņam vairs nebiju nepieciešama. Lai arī man viņš joprojām bija vajadzīgs. Es viņam nekad nepiedevu, tomēr nekad neesmu pārstājusi viņu mīlēt. – Viņa uz mirkli apklusa, un Loralī iztēlojās, kā visi šie vārdi Meritas prātā kārtojas rūpīgos, precīzos stabiņos gluži kā skaitļi; viņa tos noapaļo, pielīdzina un tikai pēc tam laiž pār lūpām. – Es to darīšu Ouena dēļ. Jo viņš ir mans brālis. Un mans tēvs būtu vēlējies, lai es tā rīkotos. Un, kā jau tu man atgādināji, jūs abi nākat komplektā. Lai tā būtu. Arī tu drīksti te palikt, līdz atkal nostāsies uz savām kājām. Tikai neceri, ka es centīšos veidot attiecības ar tevi. Es neesmu piedevusi savam tēvam, tāpēc nemaz negaidi, lai es piedodu tev.

      Viņa to visu pateica, stāvēdama ar muguru pret pamāti, un Loralī bija par to pateicīga, jo pretējā gadījumā Merita būtu redzējusi tikko jaušamo smaidu viņas sejā. Kaut kā, lielā mērā pateicoties gadījumam, viņa bija dabūjusi, ko vēlējās. To, kas bija nepieciešams Ouenam. Pirmo reizi daudzu mēnešu laikā bailes un nedrošība pamazām atkāpās gluži kā bēguma viļņi, ko okeāns sauc mājup.

      Kad Merita sāka iet uz virtuves durvju pusi, Loralī vārdi lika viņai apstāties. – Vai zini, es viņu mīlēju. Un viņš mīlēja mani. Jā, viņš bija gana vecs, lai būtu mans tēvs, bet, kā mana mamma mēdza sacīt, mīlestība neredz, kāda ir cilvēka ādas krāsa vai kāds ir viņa vecums. Tā vienkārši atnāk. Es zinu, ka tu nevēlies to dzirdēt, taču tev tas ir nepieciešams. Mēs kopā bijām ļoti laimīgi. Pietrūka vienīgi tevis. Tu būtu padarījusi pilnīgu mūsu laimi un ģimeni. Mēs tā arī nepārstājām cerēt, ka reiz tas tomēr notiks.

      Neteikusi ne vārda, Merita uzkāpa augšup pa sētas puses kāpnēm un iegāja virtuvē. Skaņa, ar kādu aiz viņas aizcirta sieta durvis, līdzinājās pļaukai.

      Astotā nodaļa

MERITA

      No kraujas raugoties lejup, es redzēju, kā upe ievijas no gaismas ēnā, rotaļājas ar saules stariem un vada burulaivu tuvāk tiltam. Es sēdēju šūpuļkrēslā uz priekšējās verandas un tukšoju savu tārīta pirmo kafijas krūzi – pēdējās nedēļas laikā tas bija kļuvis par manu paradumu –, pūlēdamās saprast, kas gan tur bija tik atšķirīgs un kas gaismai lika izskatīties dzeltenai, savukārt mājā tā bija pelēcīgi balta.

      Meinas štatā es neuzaugu tiešā ūdens tuvumā, tomēr tas atradās gana tuvu, lai es sajustu tā elpu, tā spēku, tā tumšās dzīles, kas spēja aprīt laivu, kamēr viļņi skalojās pāri, it kā nekas nebūtu noticis. Mana mamma bija uzaugusi zvejnieku ģimenē Stoningtonā. Varbūt tieši mammas stāsts par tēvoci, kurš bija pazudis okeānā vētras laikā, lika man uz šo plašo ūdens valstību skatīties ar aizdomām. Vai arī iemesls bija tas, ka mana mamma pēc apprecēšanās laimīgi pārcēlās uz iekšzemi un vairs pat nedomāja par atgriešanos.

      Koledžas pavasara brīvdienās mēs kopā ar draudzeni aizbraucām uz Higinsbīču. Bēgums bija atklājis skatienam kāda kuģa vraku, un tas atradās diezgan tuvu krastam. Ar to pietika, lai man gribētos turēties pie sauszemes. Es iebridu ūdenī labi ja līdz potītēm un tad steidzos paziņot, ka tas ir pārāk auksts. Tā bija pirmā un arī pēdējā reize, kad es biju pludmalē. Šad un tad es iedomājos, vai tā pieredze toreiz patiešām bijusi tik nepatīkama, vai tomēr mana nevēlēšanās pievienoties draugiem, kas labprāt nira viļņos, bija saistīta ar manu mammu. Ar viņas izvairību, kas tiklab varēja būt saistīta ar ūdeņiem, kā arī sakņojās bērnībā, kad nācās uzaugt manas skarbās vecāsmātes gādībā.

      Es atkal pacēlu krūzi pie sejas un ieelpoju svaigi vārītās kafijas aromātu. Ar šķīstošo kafiju – divas karotītes un ūdens, kas sakarsēts mikroviļņu krāsnī, – es biju uzaugusi. Ne jau tāpēc, ka tā būtu garšojusi labāk par īsto kafiju vai kaut līdzvērtīgi, bet tālab, ka tā bija ātrāk un vienkāršāk. Loralī pildīja savu solījumu – ik rītu uz galda bija brokastis un svaigi pagatavota kafija no automāta. Turklāt viņa kaut kā pamanījās neļauties saviem vārdu plūdiem un neuzkrītoši pazuda, kad virtuvē ierados es. Tas lika man justies neērti, pat zināmā mērā vainīgai, bet man nebija ne jausmas, kā šo stāvokli mainīt, lai viņa nenodomātu, ka esmu kaut ko piedevusi vai aizmirsusi to, ka viņa ieperinājusies manā mājā, lai gan es vēlējos būt viena.

      Kad es iedzēru vēl malku kūpošās kafijas, virs galvas iedziedājās vēja zvani. Es zināju, ka uzradīsies Loralī ar kafijas kannu un piepildīs manu krūzi no jauna, pirms tai būs parādījusies kaut mazākā iespēja atdzist. Es zināju, ka man vajadzētu piecelties un pašai to paņemt, iekams viņa atkal iznāk ārā, tomēr man ļoti negribējās pamest šo vietu.

      Te bija kaut kāda īpaša gaisma, tāds maigs mirdzums, kas lika noticēt, ka es skatos caur sniega bumbu un nekas nešķiet pilnībā īsts. Es pat sāku uz nakti neaizvilkt aizkarus savā istabā, lai no rīta, kad pamostos, gaisma straumēm ieplūstu pie manis. Kaut ko tādu man Kels nemūžam nebūtu atļāvis. "Vai tikai šis nav īstais iemesls, kālab esmu to sākusi darīt tagad?"

      Es domāju par Kelu, par to, kā viņš bija sēdējis šajā pašā vietā, kā viņš aizbrauca un tā arī vairs neatgriezās. Un atkal mani nomocīja jautājums par tādas rīcības iemesliem.

      Šajā vietā jautās kaut kas pārpasaulīgs, šajā upē, tilandsijās, kas nokarājās no ozolu zariem kā smalkas mežģīnes ūdens malā, tiekdamās ideāli atspoguļoties mirguļojošajā virsmā kā divi pāri roku, kas sniedzas pretī viens otram. Un dažviet izskatījās, ka tās ir ieejas kādā slepenā zemūdens alā; likās, ka tās aicina tur ienirt. Es iedomājos, kā tas būtu – ja vien es nebaidītos no ūdens – ienirt starp šīm nedrošajām rokām un atrast alas otru pusi. Tas būtu neapdomīgi un muļķīgi. Divas īpašības, kuru manam jaunības "es" netrūka. Divas īpašības, kuras manam precētajam "es" netika atļautas.

      Atvērās parādes durvis, un es jau saņēmos, lai atkal ieraudzītu Loralī, kura piezogas pavisam klusi, lai es viņu nepamanītu. Es pagriezos, lai pateiktu, ka viss ir kārtībā, ka viņai nemaz nevajag staigāt uz pirkstu galiem, un tad pamanīju sava pusbrāļa tumšo matu cekulu; zēns bija pabāzis galvu pa durvju spraugu.

      – Vai

Скачать книгу