LITMIR.BIZ

Скачать книгу

nezinu, – atbildēja Neiomija, tomēr turpināja klaudzināšanu.

      Kad durvis atvērās, tajās parādījās cilvēks ar ļoti izspūrušiem matiem, un viņa seja Neiomijai likās attāli pazīstama.

      – Ko tas viss nozīmē? – viņš ievaicājās, bet tad viņa miegainais skatiens, kas bija pievērsts Neiomijai, aizslīdēja pie Ešlijas. – Nu jā… Jēziņ.

      Viņš plaši attaisīja durvis, izmetās ārā un notupās viņai blakus. – Es tagad jūs ievedīšu iekšā.

      – Palīdziet. Palīdziet mums.

      – Viss ir kārtībā. Jums viss būs labi.

      Vīrietis likās gaužām kaulains, taču Ešliju pacēla gluži kā nieku un mazliet nosarka, jo sega noslīdēja no viņas pleca, atklādama skatienam saplēsto blūzi un lielāko daļu viņas kreisās krūts.

      – Mīļā, – viņš vērsās pie Neiomijas, – tagad paturi durvis vaļā. Vai jūs iekļuvāt negadījumā?

      – Nē, – Neiomija atbildēja. Viņai bija tikai viens īss mirklis pārdomām par to, vai vajadzētu aizbēgt – gluži vienkārši aizskriet projām – vai arī iet iekšā.

      Viņa palika.

      – Es tagad jūs apsēdināšu te. Labi? – Vīrietis nopētīja savainojumus uz Ešlijas kakla, un pēc skatiena varēja noprast, ka viņš ir sapratis. – Mīļā, vai redzi to ūdens rezervuāru? Varbūt tu varētu… Kā jūs sauc?

      – Ešlija. Ešlija Maknīla.

      – Tu varētu atnest Ešlijai ūdeni, labi? – Viņš runādams pagriezās un pamanīja nazi, ko Neiomija bija piespiedusi pie sāna. Tajā pašā draudzīgajā tonī viņš sacīja: – Un šo varbūt labāk atdod man, sarunāts? Nu, tā. – Viņš izņēma nazi Neiomijai no ļenganās rokas un uzlika uz plaukta, kur meitene to vairs nevarētu aizsniegt. – Man jāpiezvana vairākiem cilvēkiem, tostarp arī ārstam, kas atnāks un veiks apskati. Bet mums vajadzēs uzņemt dažus fotoattēlus. Vai saprotat?

      – Jā.

      – Un es zvanīšu arī šerifam. Viņš noteikti uzdos jautājumus. Vai esat tam gatava?

      – Jā.

      – Tad jau labi. Iedzeriet mazliet ūdens. Laba meitene, – vīrietis uzslavēja Neiomiju, ar plaukstu maigi noglāstīdams viņas mitros matus, kad viņa bija atnesusi Ešlijai plastikāta glāzīti ar ūdeni.

      Viņš paķēra telefonu, kas stāvēja uz galda, un sāka sastādīt numurus.

      – Šerif, te zvana Veins. Jā, es labi zinu, cik ir pulkstenis. Mums te ir kāda ievainota sieviete. Nē, ser, nav runa par negadījumu. Viņai kāds ir uzbrucis, un būs nepieciešama rūpīga apskate. – Viņš aizgriezās un sāka runāt klusāk, taču Neiomija sadzirdēja vārdu ”izvarošana”.

      – Viņu atveda kāda maza meitene. Man liekas, ka tā ir Toma un Sjū Bousu meita.

      Ešlija nolaida roku ar plastmasas glāzīti gar sāniem un cieši ieskatījās Neiomijai acīs. – Bousa.

      – Jā, es esmu Neiomija Bousa. Tev vajag padzerties.

      – Un tev tāpat, mazā. – Ešlija nolika glāzīti un cieši piekļāva Neiomiju sev klāt. – Tev tāpat.

      Tad Neiomija vairs neizturēja, viņā kaut kas it kā salūza. Nolikusi galvu Ešlijai uz pleca, viņa sāka raudāt.

      Pār Neiomijas plecu Ešlija saskatījās ar Veinu. – To man nodarīja viņas tēvs. To izdarīja Tomass Deivids Bouss. Un Neiomija mani izglāba.

      Veins nopūtās. – Šerif, būs labāk, ja jūs ieradīsieties pēc iespējas drīzāk.

      Otrā nodaļa

      Kad ieradās šerifs, Veins aizveda Neiomiju uz citu telpu, nopirka viņai našķus un kokakolu. Viņa neiebilda, kaut gan nekad vēl nebija piedzīvojusi kaut ko tādu, jo šādi kārumi viņai netika ļauti. Veins paņēma pirmās palīdzības aptieciņu un sāka apstrādāt iegriezumus un skrāpējumus, par kuriem meitene pat nebija nojautusi visu ilgo ceļu cauri mežam.

      Vīrietis smaržoja pēc košļājamās gumijas Juicy Fruit, un meitene pamanīja, ka viņam no krūšu kabatas ārā rēgojas tāfelītes dzeltenā iepakojuma gals.

      Kopš tā brīža Neiomijai šī smarža uz visiem laikiem saistīsies ar vienkāršu cilvēcisku laipnību.

      – Meitenīt, vai tev ir kāds iemīļots skolotājs?

      – Hmm… es nezinu. Laikam varētu būt mis Blašāra.

      – Ja tu vēlies, es varētu piezvanīt mis Blašārai un palūgt, lai viņa atnāk un ir šeit kopā ar tevi.

      – Nē. Nē, ir jau labi. Skolotāja to tāpat uzzinās. Visi uzzinās. – Šie vārdi sāpīgi atbalsojās meitenei krūtīs, un viņa novērsās. – Taču es negribu atrasties šeit, kad tas notiks.

      – Labi. Mums te ir kāda jauka medmāsiņa, kas pavadīs Ešliju uz slimnīcu. Vai tev arī vajadzētu tādu pavadoni? Varbūt kādu, kurš tevi nemaz nepazīst?

      – Man nevajag nevienu. Kas tagad notiks?

      – Šerifs mazliet aprunāsies ar Ešliju, pēc tam viņu azvedīs uz slimnīcu Morgantaunā, kur par viņu parūpēsies.

      – Viņai ir savainota potīte.

      – To izārstēs, neraizējies. Vai gribi kādu citu našķi?

      Neiomija paraudzījās uz šokolādi. Viņa pat nebija attaisījusi iesaiņojuma papīrīti. – Nē, ser. Es vēl nekad neesmu dabūjusi saldumus no paša rīta pirms brokastīm.

      – Un Lieldienās? – Viņš smaidīdams uzlīmēja plāksteri uz nelielas, taču dziļas skrambas.

      – Tā ir svēta diena. Tā paredzēta, lai gremdētos lūgšanās, nevis priecātos par šokolādes zaķiem.

      Lai gan Neiomija tikai atkārtoja sava tēva vārdus, meitene atskārta, ka šerifa vietnieka skatienā pavīd skumjas un nožēla. Taču viņš tikai mīlīgi papliķēja meitenei pa ceļgaliem. – Labi. Tiklīdz būs iespējams, mēs tev sagādāsim siltas brokastis. Vai tas nekas, ja tev nāksies te pabūt kādu laiciņu?

      – Vai es esmu apcietināta?

      Tagad tās bija nevis skumjas un nožēla, bet atkal jau Juicy Fruit laipnība, jo vīrietis maigi pieskārās meitenes vaigam tik mīļi, it kā to darītu viņas māte. – Par ko lai tevi apcietinātu, mīlulīt?

      – Es nezinu. Jūs taču apcietināsiet manu tēti.

      – Par to nu gan tev pašlaik nevajadzētu raizēties.

      – Es viņu redzēju. Es redzēju viņu, kad viņš nāca ārā no tā pagraba mežā. Un viņš izskatījās kaut kā pilnīgi citādi. Man bija bail.

      – Tagad tev vairs nav jābaidās.

      – Kas būs ar manu mammu un brāli?

      – Viņiem viss būs labi. – Durvis atvērās, un Veins paraudzījās uz to pusi. Meitene pazina mis Letiju, jo viņa arī apmeklēja to pašu baznīcu. Taču Neiomija bija aizmirsusi, ka viņa strādā arī šerifa birojā. Letija Hārbava ienāca, nesdama lielu sarkanu somu. Viņas apaļīgajā sejā bija sastindzis skumjš smaids.

      – Sveika, Neiomij. Es atnesu tev sausas drēbes. Tās pieder manai meitai, un viņa nav tik gara augumā kā tu un nav arī tik slaida, taču drānas ir tīras un sausas.

      – Paldies, mis Letij.

      – Nav par ko. Vein, šerifs vēlas, lai tu aizej pie viņa. Mēs ar Neiomiju būsim tepat.

Скачать книгу