LITMIR.BIZ

Скачать книгу

tas cilvēks ir ložņājis pa viesnīcas teritoriju.

      – Droši vien ilgi, ja reiz zināja par meža ceļu aiz viesnīcas, – Medlina drūmi noteica. – Tur atradās viņa automašīna.

      – Kāpēc pirms astoņpadsmit gadiem tava vecmāmiņa tik ļoti baidījās no policijas?

      – Viņa nebaidījās. Manuprāt, viņa nobijās, kad atvēra portfeli. Nezinu, kas tajā atradās, tomēr tas pārliecināja viņu nesaukt policiju, – Medlina ievilka elpu. – Bet ir vēl kaut kas.

      – Jā?

      – Pirms astoņpadsmit gadiem šī sala burtiski atradās Īgana Vebstera varā, ieskaitot vietējo policiju. Viņa riska ieguldījumu fonds bija visai ienesīgs, un ar iegūto naudu viņš uzpirka visus, kuri bija gatavi pārdoties.

      – Varbūt Īdita baidījās, ka portfeļa saturam ir kāds sakars ar Vebsteru ģimeni, un nosprieda, ka Vebsteri nevēlētos, lai tas nonāktu atklātībā.

      – Tāda arī bija viena no manām gadu gaitā izstrādātajām teorijām. Bet ir arī vēl citas iespējas. Ja nu portfelī bija narkotikas, kāda karteļa, mafijas vai teroristu nauda? Ikreiz, kad es centos ar vecmāmiņu par to uzsākt sarunu, viņa tikai atbildēja: "Lai tas paliek pagātnē."

      Viņi izgāja no viesnīcas pa durvīm ēkas pagalma pusē un devās cauri reiz tik skaistajam dārzam. Tobrīd Džekam likās, ka viņš ir nonācis kādā drūmā pasakā. Augi bija biezi sazēluši un nezāļu ieskauti, it kā daba vēlētos atgūt zemesgabalu, kas reiz piederējis civilizācijai.

      Medlina gāja pa priekšu un izspraucās pa šauru eju režģī, kas bija sasvēries zem nīkuļojošu vīnogulāja svara. Aiz režģa Džeks ieraudzīja pussagruvušu koka ēku, kuras jumts sliecās gandrīz līdz zemei. Mazie lodziņi bija drūmi un aizķepuši netīrumiem. Pagājis krietns laiks, kopš kāds tos ir mazgājis. Vienā no mājas sienām Džeks ieraudzīja garāžas durvis. Ēkas tālākajā galā bija vēl vienas durvis ar priekškaramo slēdzeni.

      "Saimniecības ēka," Džeks pie sevis nosprieda un palūkojās uz Medlinu. Viņa uz ēku pat nepaskatījās. "Tātad tā ir saimniecības ēka,“ viņš secināja. “Par to nav šaubu."

      Nācās sakopot gribasspēku, lai apspiestu dusmas, kas draudēja uzvirmot. Viņš sev atgādināja, ka Īdita Čeisa un Toms Lomekss bija nogalinājuši vīrieti, kurš uzbrucis Medlinai.

      – Tā ir Toma māja, – viņa ierunājās un norādīja uz pirmo kotedžu nelielu vienkāršu māju rindā. – Vienīgā, kuras logi un durvis nav aiznaglotas.

      "Senāk ērmotie namiņi uz kraujas virs akmeņainās pludmales noteikti bija mājīgi un pievilināja tūristus," Džeks nodomāja. Tagad tie vairāk iederējās "Rītausmas raga" drūmajā pasaku valstībā.

      Aiz kotedžām Džeks ieraudzīja koku biežņu un pamanīja vīdam arī lapeni.

      – Vai tā… – viņš ievaicājās un aprāvās.

      – Jā.

      Medlinas reakcija bija tāda pati, kā ejot garām saimniecības ēkai. Viņa pat nepalūkojās lapenes virzienā.

      Viņa devās uz kotedžu, pieveica lieveņa kāpnes un nospieda ārdurvju rokturi. Tas padevās. Un tad viņa sastinga uz sliekšņa.

      – Esi gatavs visam, – viņa sacīja. – Pirms astoņpadsmit gadiem Toms bija tāds kā vācējs. Un arī kaislīgs fotogrāfs. Viņš nekad nav izmetis nevienu no savām fotogrāfijām.

      – Tu esi mani brīdinājusi, – Džeks attrauca.

      Atvērusi durvis, Medlina iegāja tumšajā, šaurajā priekštelpā. Viņa iededza gaismu. Kaut kur krēslā iedegās vārga spuldzīte. No gadu desmitiem krāto drazu kaudzēm uzvēdīja mitruma un putekļu smaka.

      – Fui. – Medlina sarauca degunu.

      Džeks palūkojās uz viņu.

      – Neuztraucies, šī smaka nav tik briesmīga kā līķa smirdoņa.

      Viņa uzmeta Džekam pārsteigtu skatienu.

      – Paldies, ka uzmundrināji. Tagad es zināšu. Vai drīkstu pajautāt, kur tevi iemācīja atšķirt vācēja mājas un pūstoša līķa smārdu?

      – Laikam tu vairs neatceries, ka reiz es strādāju FIB.

      – Vecmāmiņa par to ieminējās. Acīmredzot tu neesi strādājis ar tiem, kurus tur aizdomās par mākslas darbu viltošanu vai azartspēļu rīkošanu.

      – Ir nācies, bet ne pārāk bieži. Es strādāju nodaļā, kas specializējās citādu slikto zēnu uzvedības analīzē.

      – Sērijveida slepkavas. – Medlina klusi iesvilpās.

      – Es jau sen esmu no šīs karjeras atteicies.

      – Un es pat saprotu, kāpēc tā notika.

      – Paldies. – Džeks likās pārsteigts. – Ne visi izrāda tādu sapratni.

      – Droši vien es pārāk daudz skatos televizoru, – viņa noteica un plašu žestu pamāja uz mājas iekšieni. – Un ko tava pieredze ļauj spriest par šo mitekli?

      Džeks nopētīja telpu.

      – Es teiktu, ka vācēja tieksmes Lomeksam astoņpadsmit gadu laikā nav mazinājušās. Un saprotu, ko tu domāji, runājot par fotogrāfijām.

      Kotedža bija mēbelēta ar to, kas bija palicis pāri viesnīcai: vecu, nodilušu ādas atpūtas krēslu, grīdas lampu, kuras abažūrs izrādījās ieplēsts un nodzeltējis, dažādu laikmetu paklāju fragmentiem un aizkariem, kuru ziedu apdruka bija saulē izbalējusi.

      Telpa bija stāvgrūdām piebāzta ar dažādām lietām, kādas vāktu tikai paranojas mākts cilvēks. Kaktos slējās augstas apdriskātu laikrakstu kaudzes. It visur bija redzamas grāmatu un žurnālu grēdas. Plastmasas kārbas bija pilnas ar spuldzītēm un baterijām, kas noteikti sen vairs nebija lietojamas. Veci pagarinātāji un mazāki instrumenti bija samesti kastēs. Vecās kartona kastēs bija sakrāti vismaz gadsimtu seni pienākušā pasta sūtījumi – rēķini, katalogi un aicinājumi ziedot labdarībai.

      Un vēl it visur mētājās fotogrāfijas – dažādu lielumu, melnbaltas, sēpijas, krāsainas. Cik nu Džeks varēja spriest, tajās lielākoties bija redzamas Mucinieku salā uzņemtas ainavas. Vienreizēji iemūžinātas ziemeļblāzmas – zaļi un purpura viļņi naksnīgajās debesīs. Fantastiski vētras laikā uzņemti kadri. "Rītausmas raga" attēli dažādās renovācijas un sabrukuma stadijās.

      Vairāk nekā ducis lielu fotogrāfiju bija ierāmētas un piekārtas pie sienām.

      – Tās man patika visvairāk, – Medlina paskaidroja. – Vienīgās, kuras viņš ir parakstījis. Viņš sevi uzskatīja par mākslinieku. Šī bija viņa privātā mākslas galerija.

      Tikai dažās fotogrāfijās bija iemūžināti cilvēki – divas pusaugu meitenes, notvertas kadrā bezrūpīgi skraidām pa akmeņaino pludmali, domās iegrimušas, sapņaini atlaidušās klinšu kraujas malā. Vairākās fotogrāfijās viņas bija skatāmas kā silueti uz saullēkta vai saulrieta fona. Toties ikvienā no šīm fotogrāfijām bija manāmi tālumā savilkušies negaisa mākoņi.

      Ik fotogrāfijā apslēptais vēstījums bija viens un tas pats. Nevainīgais bērnības laiks reiz beigsies, meitenēm tuvojās īstā dzīve tālēs briestošu negaisa mākoņu veidolā.

      Džeks palūkojās uz Medlinu un vaicāja:

      – Tu un Dafne?

      – Jā. – Viņa nebēdnīgi pasmaidīja. – Toms bija lielisks kameras meistars, tomēr viņam nepatika fotografēt cilvēkus. Viņš deva priekšroku ainavām. Vecmāmiņa

Скачать книгу